Kāpēc jums radās ideja iestudēt mūziklu par sivēntiņu jaunajiem piedzīvojumiem?
Ļoti bieži braucu uz savām lauku mājām, kas atrodas blakus mežam, un diemžēl aizvien biežāk tur redzu atkritumu kalnus, kurus kāds vienkārši ir izgāzis mežā… Arī pilsētās ir piemēslotas ielas, jo cilvēki nedomā par šīm lietām — viņiem vieglāk papīrus un gružus ir nomest uz ielas, nevis meklēt atkritumu tvertni.
Tā kā strādāju ar jauniešiem, sapratu — ir jāuztaisa izrāde, kurā mēs runātu par šo aktuālo lietu, par dabas aizsardzību, jo no saindētās un piesārņotās dabas jau ciešam mēs visi. Protams, vislabāk sabiedrībai par šīm problēmām likt domāt jau no mazotnes, no bērnu dienām. Tāpēc ceru, ka bērni, kas būs bijuši uz izrādi, par šīm lietām aizdomāsies paši un varēs pamācīt savus vecākus, ja redzēs, ka viņi kaut ko grib nomest zemē tur, kur to nedrīkst darīt. Nu, un, ja mums reiz Latvijā ir tāds Cūkmens, kas pārvērš par cūkām tos, kas piemēslo mežus, kāpēc nevar uzvest izrādi par trim sivēntiņiem? Mūsu izrādē tie ir trīs puikas, kas tiek pārvērsti par cūkām tādēļ, ka viņi mežā pēc sevis nesavāc atkritumus.
Tad jau laikam tā nav klasiskā pasaka par trim sivēntiņiem, kādu mēs to pazīstam?
Nav gan, izmantotas tikai dažas nianses, piemēram, aina, kurā vilks dzenas pakaļ sivēntiņiem. Viss pārējais ir radīts pilnīgi no jauna. Uzvedumā ir daudz humora, tā ka tā nav tāda didaktiska atkritumu drāma. (Smejas.) Esmu pārliecināta, ka bērniem izrāde noteikti patiks, to jau redzu no tiem bērniem, kuri piedalās iestudējumā. Starp citu, Cūkmens mūsu izrādē būs tāds kā Mefistofelis, kurš bērnus vienlaikus arī pamācīs. Īsts pozitīvais tēls būs pūce Burdars, kuru spēlē mūziķis Niks Matvejevs. Mums izrādēs vispār ir tā: pieaugušo lomas tēlo pieaugušie, bērnu lomas — bērni. Nekāda jaukšanās nenotiek.
Kādēļ pievērsāties mūzikliem?
Tas sākās jau pirms kāda laika, kad vēl rakstīju dziesmas un pat izdevu vairākus albumus — kopā ar Dzeguzīti un konkursa Jaunās zvaigznes uzvarētājiem. Taču bērnus muzikālās lietās gribējās iesaistīt vairāk, un viens no pirmajiem mēģinājumiem bija cabaretto Alise Aizspogulijā — teatralizēts uzvedums, kurā bērni varēja izpaust savu potenciālu un kuru bija interesanti skatīties. Tad sapratu, ka jātaisa nopietni muzikāli darbi, jo bērni ir spējīgi to visu izdarīt un to visu ir arī interesanti vērot no malas. Tad kāpēc to nedarīt? Esmu pārliecināta: ja bērns uzvar konkursā, viņam vēl ir jādod iespēja izbaudīt skatuvi un mācīties pie labiem režisoriem, kas viņus var pamācīt, kā iznest lomu. Šāda iespēja bērnam dod arī papildu stimulu, viņš redz — es varu izdarīt daudz vairāk nekā tikai nodziedāt. Un kur nu vēl tiešā saikne ar publiku, kas dod īpašu pieredzi! Tāda ir tā mūsu doma — ka mēs šos talantīgos bērnus gatavojam profesionālai mūziklu aktieru karjerai.
Tad jau jūs esat tāda kā kadru kalve.
Jā, tā pat varētu teikt! (Smejas.) Domāju, tas nav nekas slikts. Piemēram, pie mums dzied mūziķa Marta Kristiāna Kalniņa dēlēns Matīss. Tas ir likumsakarīgi, jo man ir bijusi ilga sadarbība ar komponistu Imantu Kalniņu; kopā ar Kristiānu esam dziedājuši veselu programmu, un tagad pie mums darbojas Matīss. Savu zaķēna lomu šajā izrādē viņš dzied ļoti tīri un ļoti braši.
Jums izrādē ir vēl viena īsta zvaigzne — jaunā dziedātāja Ieva Sutugova.
Viņu atradām pašā pirmajā konkursā Jaunās zvaigznes pirms septiņiem gadiem, un viņa konkursā ir piedalījusies katru gadu. Ieva bijusi iesaistīta visos Jauno zvaigžņu teātra mūziklos, visbiežāk galvenajās lomās, jo nevarēja nepamanīt, ka viņai ir arī ļoti spilgti izteikts aktieriskais talants. Trīs sivēntiņos viņa patiešām lieliski spēlē Viltīgo Lapsu, ar savu roķīgo dziesmiņu lieliski izstāsta visu savu dzīves filozofiju. Ieva pati atzinusies, ka ļaunos tēlus viņai patīkot spēlēt labāk nekā labos.
Ieva nāk no Dobeles rajona Kroņauces, un es viņu uzskatu par mūsu atradumu. Man ir liels prieks, ka viņa allaž sadarbojusies ar mums un augusi kopā ar mums. Aizvedu Ievu parādīt Raimondam Paulam un žūrijai, kas meklē dalībnieku šā gada konkursam Jaunais vilnis. Maestro viņu ievēroja un gribēja pamēģināt uz skatuves savos dziedāšanas svētkos Arēnā Rīga, un ar lepnumu varu teikt, ka Ieva bija vienīgā, kuru skatītāji ar ovācijām vēlreiz sauca uz skatuvi. Pēc tam Paulam ienāca prātā uzaicināt Ievu sev līdzi uz Maskavu, kur Kremļa Kongresu pilī tika svinēta dzejnieka Iļjas Rezņika 70.dzimšanas diena. Tur Ievai vajadzēja izpildīt dziesmas Atdziedi, dvēsele krievu versiju Raduisja, raduisja, ko savulaik dziedāja Alla Pugačova. Maskavā Ieva starp lielākajām Krievijas zvaigznēm startēja ļoti spoži — no skatītāju zāles bravo! sauca vienīgi viņai un Allai Pugačovai...
Kāda ir sajūta, savu audzēkni pēkšņi redzot starptautiskajā arēnā?
Fantastiski laba. Milzīgs gandarījums par to, ka acīmredzot esam uz pareizā ceļa, ka pareizi domājam un bīdām pareizi, uzklausot ieteikumus. Gribas jau dot bērniem iespēju parādīt sevi un attīstīties, lai viņi iziet tai starptautiskajā arēnā. Tagad turu īkšķi, lai 21.aprīlī, kad notiks Jaunā viļņa otrā atlases kārta, konkursā tiktu paņemta tieši Ieviņa. Protams, ir drusku bail, jo startē daudz labu dziedātāju. Esmu dzirdējusi, ka tur piedalīsies arī Dons un vēl viens otrs labi pazīstams dziedātājs...
Laikam jums tā ir misija — rūpēties par talantīgiem bērniem?
Tā tas ir bijis visu dzīvi, jo jau tad, kad pati vēl dziedāju uz skatuves, man gribējās radīt bērnu programmas. Pēc tam man gribējās, lai bērni piedalās konkursos, tāpēc sāku dot viņiem dziedāt savas dziesmas. Tas notika ļoti dabiski. (Domā.) Varbūt vienkārši esmu tā radīta, varbūt man ir tāda karma, tāda vēlme — ka bez tā nemaz nevaru dzīvot, ka tajā atrodu savas dzīves jēgu… Varbūt tā ir misija, ar kuru man šajā dzīvē ir jānodarbojas. Zinu, ka šajā lietā esmu metusies iekšā ar visu sirdi un dvēseli.
Vai atceraties pirmo dziesmiņu, ko pati dziedājāt?
Atceros gan. To man iemācīja mana tante Zina, kura krievu laikos kādu laiku dzīvoja Sibīrijā. Uz turieni izsūtītajiem latviešiem bija tāda dziesmiņa par meitenīti, kura mežmalā gana baltas aitiņas. Ar šo dziesmiņu uzstājos gan bērnudārzā, gan skolā, gan, protams, ģimenes viesībās, kur man vienmēr bija jākāpj uz ķebļa un jādzied. To es tā ļoti spilgti atceros. (Pasmaida.)
Vai arī jūs pašu vēl redzēsim uz skatuves ar ģitāru rokās un dziedot?
Neesmu par to tagad domājusi. Vismaz pagaidām man ir tāda sajūta, ka uz skatuvi neraujos. Bet, ja redzu, ka bērniem labi sanāk, man ir gandarījums un liekas, ka es pati esmu nodziedājusi, ka tā ir arī mana veiksme. Tāpēc nekādas koncertturnejas, ne atsevišķus koncertus neplānoju. Esmu iecerējusi tikai virzīt šos talantīgos bērnus.
Laikam jau par pasākumu trūkumu nav jāžēlojas…
Tieši tā! Varu atklāt, ka organizēju lielu projektu vasarai, jo šogad aprit divdesmit gadu kopš Paula Putniņa lugas Ar būdu uz baznīcu pirmizrādes. Ļoti nopietni strādājam kopā ar režisoru Vari Vētru, un galvenā loma izrādē uzticēta Olgai Dreģei; protams, šajā izrādē spēlēs vēl ļoti daudz burvīgu aktieru. Visu laiku saku: ārprāts, cik šī luga ir interesanta, cik daudz tajā dziļu domu un cik ļoti tā sasaucas ar mūsdienām! Tā visiem ir kā tāds jaunatklājums... Tagad cītīgi kopā ar grupu Credo rakstu izrādei mūziku, un 7.jūnijā Tukumā paredzēta pirmizrāde. Starp citu, izrādi Dziesmu svētku laikā varēs redzēt VEF Kultūras pilī, un biļetes uz to pilnīgi noteikti būs nopērkamas.