Jauni, traki un iemīlējušies

Madarai Botmanei Latvijas Nacionālā teātra sezonas sākumā neparasts uzdevums - režisora Elmāra Seņkova Purva bridēja interpretācijā nospēlēt vienu no Kristīnēm tandēmā ar aktrisi, kādreizējo kursabiedreni Ievu Aniņu. Edgara loma uzticēta Kasparam Dumburam. Citās lomās iejutīsies Madara Saldovere, Lolita Cauka, Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba. Dramatizējuma autore ir Rasa Bugavičūte, scenogrāfs un kostīmu māksliniece - Reinis un Krista Dzudzilo. Mūzikas autors - Goran Gora. Purva bridēja pirmizrāde Nacionālā teātra Jaunajā zālē notiks 15. septembrī.Viņas ir vairākas«Filmā ir izlaistas dažas, manuprāt, svarīgas gan Edgara, gan Kristīnes personības šķautnes, par ko pats Blaumanis stāstījis novelē. Īsi, kodolīgi, bet tajā tomēr tiek pieminēts, ka viņi ir jauni, traki un iemīlējušies, tā ir viņu abu pirmā mīlestība!» Dienai saka Madara. E. Seņkova pielietotais paņēmiens - vienu personāžu spēlēt diviem aktieriem - viņai ir nebijusi pieredze. «Šāda veida process daudz ko atņem, jo viss tiek dalīts uz divi, taču ļoti daudz arī iedod izpratnes veidošanā par telpu un izvēlēm.» Vai tas nozīmē, ka izrādē divas aktrises pavērs divas Kristīnes personībai raksturīgas šķautnes -to Kristīni, kas domā ar prātu, un to otru, kas paklausa sirdij? Madara uzsver, ka Blaumaņa Kristīne kā jebkurš cilvēks nav viengabalaina būtne, taču laikam gan naivi būtu domāt, ka viņu raksturo tikai divas šķautnes: «Mūsu iestudējuma koncepcija ir veidojusies un mainījusies nepārtraukti: tikuši pretnostatīti prāts un sirds, sabiedrības viedoklis un pašas Kristīnes griba, manta un mīlestība, saprāts un kaisle, pieaugušais - bērns un tā tālāk. Bet par pārējo gan ir jārunā izrādei. Nedrīkst apzagt skatītāju.» Blaumanis savu darbu esot paveicis -uzrakstījis noveli, un arī viņam droši vien bijusi sava versija par tās esenci, taču tālākais ir lasītāju rokās. «Mēs lasām šo darbu jau gadsimtu, jo tas mūs saista. Pieļauju, ka, lasot vēl pēc pieciem desmit gadiem, cilvēki saskatīs tajā vēl citas lietas.»Ķīmija ir vai navMadarai grūti atbildēt, vai Blaumani varētu uzskatīt par teicamu sievišķās dabas pazinēju un aprakstītāju savos darbos, jo pati, būdama sieviete, nav īsti pārliecināta, vai labi pazīst sevi. «Nevaru apgalvot!» viņa atteic. «Mani reizēm kaitina, ka Kristīne tiek raksturota kā upura nesēja - «nolieku savas vieglās dienas»! Vai tāda ir sieviete, un vai tādu tiešām Blaumanis viņu ir iecerējis vai mēs paši viņu tādu esam radījuši -, manuprāt, šeit atkal ir jautājums par to, ko mēs katrs šajā stāstā ieraugām.» Jautāta, vai viņai kā Madarai ir izprotami un pieņemami Kristīnes rīcības motīvi, aktrise atbild, sakot, ka ne sirds, ne prāts nav izslēdzami - tie abi darbojas tandēmā, viens otru papildinot un arī traucējot. «Mans uzskats ir tāds: ķīmija vai nu ir, vai nav! Un, ja ir - vai iespējams to izslēgt ar prātu, vai ir iespējams to noslaucīt no zemes virsas? Manuprāt, nevar! Tas tāpat būs dzīvs, kamēr to neiepazīsi un neizdzīvosi. Tikai pēc tam seko apzināta izvēle. Ko es Kristīnes vietā darītu - nezinu! Man ir svarīgs cilvēks.»Blaumanis - ciets riekstsAktieriski Madara ar Blaumaņa daiļradi līdz šim bijusi saistīta diezgan maz. Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, mazliet pamēģinājuši pirmajā kursā, savukārt viena no diplomdarba izrādēm 2011. gadā bijusi nekas cits kā slavenās Skroderdienas Silmačos. To kopā ar jaunajiem aktieriem iestudēja režisors Regnārs Vaivars, un Madara toreiz nospēlēja Antoniju. «Ciets rieksts tas Blaumanis,» atzīst Madara aktrise, taču kā lasītājai gan Blaumanis esot mīļš rakstnieks: «Viņš spēj ļoti dzīvi noformulēt sajūtas un vēl turklāt skaistā un bagātā latviešu valodā.» Tomēr esot arī daži iebildumi. «Mani mulsina viņa didaktika un reizēm pārlieku lielais tiešums, jo man tomēr liekas, ka cilvēki pie augstām likmēm runā un rīkojas smalki, smalki…Bet lielākā vērtība Blaumaņa darbos noteikti ir joprojām dzīvās tēmas, par ko domāt.»Purva bridējā tik nozīmīgās lomās satiekas trīs kādreizējie kursabiedri Madara, Ieva un Kaspars. «Patīkami redzēt, kādas pārmaiņas viņos ir notikušas kā cilvēkos, gan jau to pašu viņi var teikt par mani. Visi mācāmies iepazīt cits citu no jauna un saredzēt tās kvalitātes, kas varbūt gājušas secen, studējot akadēmijā.»