Kristīne Belicka. Nevajag žņaugties nost

28.novembrī pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvos arī Psihs, bet no decembra Kristīne katru mēnesi pāris reižu brauks uz Liepājas teātri, kur Džilindžers iestudē Pīļu medības. Pēc piedalīšanās joprojām nepabeigtajā filmā Mona Kristīne ir kļuvusi par Džilindžera jauno atradumu, kuru viņš nodarbina visās savās jaunākajās izrādēs. Kamēr vienaudzes jau nospēlējušas vairākas lomas, Kristīne teātrī tikai ienāk, jo bija pametusi aktieru studijas Kultūras akadēmijā. "Mani mēģināja pierunāt palikt, bet bija tādi apstākļi, ka nu… Tāda sajūta, it kā mugurkaula skriemelis būtu izsists. Nekas vairs nelikās būtisks un svarīgs tīri ģimenes apstākļu dēļ. Tas viss bija saistīts ar ļoti tuva cilvēka nāvi. Un tad ir tāds posms, kad tu vispār nesaproti, kas notiek. Es pieļauju — ja es būtu pieslēgusies kaut vai piespiedu kārtā, tas man būtu palīdzējis ātrāk tikt no tās bedres ārā, bet es nebiju spējīga tai mirklī ne uz ko. Patiesībā arī daudz kas no tā man palīdzēja — apskatīju pasaulīti, apošņājos. Nenožēloju, ka aizgāju no aktieriem. Tā tas bija, un tā tam bija jānotiek. Tad Džilis mani pamanīja saistībā, protams, ar Monu, jo tur filmējos kopā ar Subatnieku. Nu nav jau man tas purns tāds parasts!" smīnot nosaka Kristīne, un man nākas piekrist. Pirmoreiz sastapu viņu klubā Salamandra Juglā, kur pirms vairākiem gadiem regulāri notika metālistu koncerti. Kā jau šajā vietā iederējās, meitene bija ģērbusies melnā, acīs dega neticības ugunis, bet lūpas brīdi pa brīdim savilkās velnišķīgā, gandrīz maniakālā smaidā. Viņā bija kaut kas no leģendārās Olivera Stouna sērijveida slepkavfilmu parodijas Natural Born Killers varones Melorijas. Pēc Kventina Tarantīno scenārija uzņemtās filmas varone kopā ar savu draugu nogalināja tēvu un māti, lai trauktos pa Amerikas ceļiem, slepkavojot pa labi un pa kreisi un kļūstot par televīzijas zvaigznēm. Kad tovakar Rīgā metālistu ballīte no Juglas pārcēlās uz grupas Inokentijs Mārpls līdera Dambja leģendāro Barona ielas dzīvokli, atklājās, ka Kristīne vispār nerunā. Tikai klusē un, ja kaut kas ļoti svarīgs sakāms, uzraksta to uz lapiņas. Likās pat, ka mēma. "Es jau varētu tagad teikt, ka tai klusēšanai bija kaut kādi dziļāki iemesli, bet nu nebija. Man likās, ka neko tādu būtisku nevaru pateikt un arī negribu. Dzīvoju tai laikā baigajā komunalkā, man liekas, biju jau arī nolēmusi aiziet no aktieriem. Starp citu, es novēlētu jebkuram pamēģināt kādu laiku vispār nerunāt — tas tā ļoti svētīgi. Pēc tam ir tāda sajūta, it kā tu būtu sevi izpūtusi ar gaisa atsvaidzinātāju iekšienē," stāsta Kristīne, spēlējoties ar kaķēnu Hesi, ko nesen uzdāvinājusi dzimšanas dienā savam draugam Kristam — kādu laiku Londonas klubu tīklu izložņājušās grupas Nohow līderim. Kārtējo reizi piesaucot Natural Born Killers varoni Meloriju, kuras atveidotāja Džuljeta Lūisa nu kļuvusi par spilgtu rokzvaigzni kā Juliette And The Licks, jautāju pacietīgi mūsu sarunu vērojošā Krista domas par Kristīnes vietu arī uz muzikālās skatuves. "Viņai ir ļoti laba balss," Krists atbild un no tālākām prognozēm atturas.Uldis Rudaks. Brīnos, ka tikai tagad esi tikusi teātrī. Kristīne Belicka. Acīmredzot kaut kā sakrita visi tie likteņa pirksti šādā brīdī un laikā. Es domāju, ļoti precīzi, jo agrāk es nebūtu tam gatava. Džilis vasaras sākumā man iedeva Jūliju lasīt un mācīties, tad jau zināju, ka būs arī Nekrofils, tagad dabūju Psihā lomu. Es domāju, ka nekas nav nejauši. U.R. Izrāžu nosaukumi tev ļoti piestāv. K.B. Nekrofils tā mazāk. Ar Maniaku Jūliju tur bija savādāk, bet varbūt tas tāpēc, ka neviens režisors, izņemot Džili, nav tāds, kurš iedrošinātos mēģināt aptvert visu, kas jau bijis, mazliet citādā trauciņā. Džilis izrādes sākumā pats īsti nezina, ko mēs visi kopā uztaisīsim. U.R. Manuprāt, tev nav konkurentu — citās tavas paaudzes aktrisēs grūti atrast tādu, es teikšu — velnišķo dzirksti, kas ir tevī. K.B. Es jau negribētu, lai man tikai to vien piesien. Negribētu ar to manipulēt un lepoties. Ja man būtu jāspēlē slepkava, man taču nebūtu jānoslepkavo pieci cilvēki, lai varētu lepoties ar to, cik labi varu nospēlēt slepkavu. Gribētu spēlēt arī kaut ko jauku. Es jau neesmu par trakumu, šizofrēniskām izpausmēm, maniakiem, es esmu tikai un vienīgi par jūtīgumu un patiesumu jebkurā izpausmē. Kad tu ļauj būt sev un citiem, tad ir tāds… dievišķums. Hā, starp citu, nesen biju Lietuvā Krustu kalnā, un man likās, ka es sapratu, kas ir Dievs. Un viņam nav nekādas saistības ar krustiem. Viņš pat nezina, kas tie krusti tādi ir. Bet tas pulsējošais patiesums… tava izvēle: ja gribi, tad pieslēdzies, ja negribi, neesi spējīgs vai tikai izliecies, ka pieslēdzies, tad arī nepieslēdzies un staigā — meklē visādas atbildes un neatrodi. Cilvēcīgums un patiesums var būt arī nekrofilijā un maniakālajā… Kaut kādas neģēlības darot, nobrūk visi tie štampi un maskas, ko cilvēki būvē. Kad visi labiņi cits pret citu un paši pret sevi tādi labiņi, bet visi tie dēmoni šaušalīgie ar nadziņiem sēž jau iekšā. Neviens negrib to atzīt. Ko es te muldu? Droši vien kaut ko stulbu (čukstus).U.R. Rociņu sev pati sagriezi? K.B. Kur? Uz pleca? Pati, jā. Es šaubos, vai kādreiz man dzīvē vēl tā būs, ka gribas nodarīt sev pāri. Tas viss saistījās ar posmu, kad aizgāju no akadēmijas. Kad tu baksti sevi visu laiku — vai tu esi dzīvs?… Jūti?… Jūti kaut ko?… Tu esi dzīvs?… Cik daudz tu jūti?… Un tagad tu vēl jūti?… Aptuveni tā. Un tāpat daudz esmu darījusi arī citiem pāri. Ne jau tīksminoties par to, sāpinot savus tuvākos, es sevi sāpinu simtreiz vairāk, bet es vienalga viņus sāpinu, lai sāpinātu sevi. Tas tāds apburtais loks. Kāds iet mājās, sit savu sievu vai kaķi sper ar kājām. Ja nesaproti cēloņus, tas atkārtojas vēl un vēl. Kad beidzot saproti, vairs to nedari. Negribas vairs.U.R. Jo var taču izlādēties ar tukšu trauku dauzīšanu, nenodarot pāri nevienai dzīvai radībai, kā tu nupat esot darījusi. K.B. Jā. Bet tomēr kontrolējot situāciju un pudeles ar saturu atstājot nesasistas. Nu man beidzot ir teātris, kur es varu izlādēties. Kaut kur jau tas, kas iekšā, ir jāizgrūž. Es ticu, ka cilvēki nevis iestājas aktieros, bet — kā teica kāds latviešu aktieris — nokļūst tur, jo viņiem tur ir jābūt. Tā es arī tur nokļuvu. Mēģināju pastrādāt nedaudz par oficianti Paldies Dievam, piektdiena ir klāt. Bet, protams, kā jau visiem, man nepatīk strādāt. Ja man jāmostas astoņos rītā un jāiet uz darbu, es varu vienā mierā nepamosties un neaiziet. Saprotu, ka nebūs naudas, bet man pilnīgi vienalga. Izņemot manu lietu, kas man… ne gluži patīk, bet tas ir kaut kas tāds, kas stāv ārpus patīk/nepatīk, tas ir kaut kas tāds, kas tu esi. Tev tas pat brīžiem riebjas, bet tu nespēj no tā nekur aiziet. Tu šaubies, vai tev tas ir vajadzīgs, jo tas ir ļoti grūti, bet neko citu darīt negribi. Tas tevi velk pie sevis stiprāk kā jebkurš cits dzinulis šai dzīvē. Es varu lādēties uz to, es varu spļaudīties, es varu teikt: tfū, es negribu, es negribu iet uz to mēģinājumu, bet tajā pašā laikā nevaru neaiziet — ceļos jebcikos, jebkādā stāvoklī un eju. Tā vienmēr ir bijis. Baigi ilgs jau tas pārtraukums nebija — pāris gadu. Cik tad cilvēks var paspēt izdarīt? Mazliet apostīt pasauli ap sevi, padzīvot šur tur, iepazīties ar pāris tādiem vai citādiem cilvēkiem. Vienalga visu laiku es esmu zinājusi, ka nokļūšu tur, kur man ir jānokļūst. Tā arī tas viss ir noticis. U.R. Tu domā, ka katram ir gatavs scenārijs un ir jāļaujas visam, kas notiek? K.B. Man bija fantastiska filozofijas skolotāja vidusskolā, kura teica: esiet kā kazas, kuras ved pie saites. Ja raustīsieties un mēģināsiet iet kaut kur citur, jūs nožņaugsieties. Ejiet līdzi saitei! Tas nenozīmē, ka jums nekas nav jādara vai jādomā — jūs visu redzat, bet sekojat saitei. Nevajag žņaugties nost. Ja tu jūti to pavedienu, kas tevi kaut kur ved, tad seko tam, nezaudējot sevis intensitāti, pasaules vērojumu un jūtīgumu. Seko saitei, kas tevi ved, un, manuprāt, katram cilvēkam tāda ir.U.R. Vai nav tā, ka lielākā daļa cilvēku piespiež sevi darīt kaut ko, domājot par karjeru, izaugsmi, labklājību? K.B. Es esmu par to daudz domājusi. Man liekas, no vienas puses, notiek tāda dabiskā atlase — daži neiztur un nožņaudzas saitē, kura nemaz nav viņējā. No otras puses, tas absolūti nav labi, jo viņi bojā visu mūsu enerģētisko lauku. Es ļoti ticu tādām lietām. Viņi iet ceļu, kas nav viņējais, un ar savām negācijām sabojā visu, kas mums ir virs galvas. Arī man un tev. Sabojā vai vismaz iebojā. Man liekas, ka ir tikai divas iespējas. Vai nu kaut kas radikāli mainīsies un cilvēki sāks pamazām aizvien vairāk pievērsties savai būtībai, lai vairotu labo, tad, manuprāt, jāmainās visai sistēmai, vai arī viss ies uz galu … Nu ne jau sliktā ziņā! Tajā ziņā, ka visi nomirs. Ļoti labi! Jo visam ir jārodas no jauna. Pārāk daudz mēslu ir visapkārt. Man šķiet, ka visam ir jānolīdzinās un no pelniem dzims atkal kaut kas jauns. Mēs tur nepiedalīsimies, kādu laiku viss būs pilnīgi mierīgs, un pēc tam pasaule sāks būvēties no jauna. U.R. Man tā liekas, ka šādas domas jau gadu simteņiem un pat tūkstošiem bijušas, bet tās beigas kā nepienāk, tā nepienāk. K.B. Nē, es absolūti nedomāju, ka tas pienāks manas dzīves laikā. Protams, ka nē! Es, tāpat kā visi cilvēki, kas piedzimst, domāju, ka es taču nekad nemiršu. Kāpēc lai es mirtu? Neviens taču nevar pierādīt, ka es miršu. Tāpēc es arī domāju, ka manas un varbūt pat manu mazbērnu dzīves laikā cilvēce neies bojā.U.R. Kas tā par gleznu virs klavierēm? K.B. Pirms kādiem sešiem gadiem to ieraudzīju, nostājos un nevarēju pakustēties, kā es to gribēju. Es tik ļoti to gleznu gribēju, ka autors teica: labi, es tev to dāvinu. Un es to visur esmu ņēmusi līdzi. Mani šī glezna ļoti uzrunā, un tagad tā ir mana jau sešus gadus. Daudziem nepatīk — prasa, kas tā par šaušalīgu gleznu?U.R. Man liekas, ka gleznā redzamā Merilina Monro simbolizē aktrisi, kura iejutusies lomā un nevar no tās uzreiz iziet, kad izrāde beigusies, un priekškars, kam gleznas autors piešķīris draudīgu seju un roku, uzbrūk, dzenot no lomas ārā. Varbūt tāpēc aktieri dzer, ka nevar iziet no lomas tā vienkārši? K.B. Nu jā. Nevar pēc tam mierīgi taisīt vakariņas un dziedāt dziesmiņas. Varbūt daži tā var, bet daži ne. Man svētdien būs dzimšanas diena. Zini, cik man paliks? Divdesmit septiņi. U.R.Tiešām? K.B. Nu nē!!! Uzmini!U.R. Divdesmit trīs? K.B. Jā!!!!!7