Vai tad mēs paši apjēdzam, kas tas tāds – latviešu teātris? Un kurš – tas, ko reprezentē, piemēram, Dailes teātris, vai tas, ko rāda JRT, tas, ko veido režisors Mihails Gruzdovs, vai tas, ko rada Vladislavs Nastavševs? Atbildēt uz šiem jautājumiem ir kā spēlēt rotaļu "ar ko atšķiras nakts no dienas".
Vai pasaulē kādu interesē "latviešu teātris"? Protams, nē (pašiem savu gana). Padomju laiki, kad augstākais sasniegums bija viesizrāžu dekādes Maskavā vai "brālīgajās republikās", ir garām. Diemžēl bija jāpaiet vismaz desmit gadiem, lai slava par mazo Latviju kā izcilu operdziedātāju "brīnumzemi" kļūtu par Latvijas brendu un opermīļu mitoloģijas sastāvdaļu. Nevajag mānīt sevi – pagaidām pasaules līmenī teātra jomā mums strādā tikai viens režisors – tas ir Alvis Hermanis, pēc kura stāv rindā Eiropas vadošie teātri un operas nami. Pārējie latvju teātra censoņi, kas šad tad režisē Austrumos vai Rietumos, ir marginālas veiksmes stāsti vai korporatīvo/ draudzības saišu labvēlības gadījumi. Patlaban šķiet, ka vienīgais režisors no Latvijas, kam lielākās izredzes izrauties starptautiskā (vismaz Krievijas) apritē, ir V. Nastavševs. Spītīgs sava ceļa gājējs ar noslieci uz maniakālu perfekcionismu.
Jo pasaules teātra dzīves/procesa organizatori ir pragmatiski ļaudis – viņus vispirmām kārtām interesē "svaigas asinis", ko izdevīgi pārdot jau tā piesātinātajā teātra tirgū. Tikai "svaigajām asinīm", lai pārvarētu LV robežu, ir divi priekšnosacījumi – izcilības kvalitāte un/vai skandāls (turklāt tāds, kas konvertējams Eiropas vai Krievijas sociālajā vidē).
Tad seko "interesantas, mākslinieciski augstvērtīgas izrādes", sava veida tīrā manta (un tieši šajā sektorā pagaidām ir vislielākās potences izlauzties latviešu režisoru/ teātru produktiem, ja laimējas nokļūt ieinteresēta festivāla programmas direktora uzmanības lokā). Kā praktisks padoms – pieprasītas ir mazas, kompaktas, viegli transportējamas izrādes, vēlams ar nelielu aktieru ansambli un maz teksta.
Visbeidzot – pati dārgākā prece – spilgtas radošas personības ar savu rokrakstu, stilu, oriģinalitātes odziņu, kuras jau sevi apliecinājušas teātrī (lai cik tas skanētu ciniski – "prece ar garantiju"). Diemžēl Latvijā it kā viss ir – it kā profesionālu režisoru taisītas labas izrādes, bet tās mākslinieciskajā un ideoloģiskajā ziņā nenosauksi par oriģinālām pat Eiropas kontekstā.
Un vēl kāda nianse – protams, arī kā dzīvē reizēm izšķirošs ir laimīgs gadījums. Varam tikai minēt, kāds būtu JRT liktenis, ja teātrim astē nevilktos vairākas uzvaras Toruņas festivālā, kas deviņdesmitajos gados bija būtiskākais tilts starp Austrumu un Rietumu teātra telpu, un prestižā Maksa Reinharta zelta pildspalva Zalcburgā – šie divi notikumi "cementēja" šī teātra un Alvja Hermaņa slavu.
Nupat laimīgs gadījums ir iekritis klēpī arī Liepājas teātrim – pateicoties Krievijas režisoram Konstantīnam Bogomolovam, viņa iestudētā Stavangera/Pulp People maijā dodas "iekarot" ne to sliktāko Eiropas festivālu – Wiener Festwochen. Bogomolova viltīgā stratēģija nostrādājusi – saplūdinot lugas Austrumu un Rietumu "černuhas" slāņus, izveidot kompaktu, festivāla formātam ideālu darbiņu, ko sapratīs jebkur. Ja veiksies ar publicitāti, tas liepājniekiem ir cienījams starta laukums starptautiskai atpazīstamībai. Tikai – tam nav absolūti nekāda sakara ar "latviešu teātri".