Tas būtu — minimālisms un cilvēciskums. Nav grūti iztēloties, kā padzīvojušo kundzīšu lielummānijas un dīvaino noslieču kulminācija izskatītos vācu teātrī — noteikti kā asa sociāla groteska. JRT izrādes galvenais panākums ir paradoksālais salikums: galēja atsvešinātība, kas rodas, vīriešiem tēlojot sieviešu lomas, un — savu varoņu izpratne, cilvēciskošana. Ivars Krasts un Andis Strods Ernas un Maridlas attēlojumā atļaujas pa karikatūriskam triepienam (un pa laikam bīstami balansē uz robežas, kuru pārkāpušas Verkas Serdjučkas, Mildiņas u.tml.), savukārt Ģirts Krūmiņš seksuāli aktīvo Grētu tēlo rūpīgā nopietnībā, laikam tāpēc uzrunājot visvairāk. Pietrūka kulminācijas, kas laikam bija ieplānota, bet īsti neizskanēja, fināla noziegumu pārvēršot par savādu "hohmu". Tāpat secināju, ka ekskrementu straume (paldies Dievam, verbāla) kā metafora mani pārlieku neaizrauj un nemudina uz minēšanu. * * Silvija Radzobe Vernera Švāba izaicinošais teksts ir sava veida absurda literatūra. Trīs tantes debatē par ekskrementiem (cietiem, šķidriem utt.), bet Maridla stāsta, kā viņa likvidē ateju aizdambējumus ar roku bez cimda. Viņa dzer alu no klozetā atrastas pudeles, bet no turpat gūtās konservu bundžas maltīti ietur visas trīs. L.?Šmukste turpina jaunās teātra sezonas īpatnību, ko aizsāka Džilindžers ar Nekrofilu — iepazīstināt publiku ar margināliem literāriem darbiem. Par ateju dzejoja jau M.Ļermontovs un A.Čaks, bet atstāja savus sacerējumus nepublicētus. Spriežot pēc skatītāju vētrainajiem aplausiem, viņiem izrāde ļoti patika. Es šajā sajūsmā dalīties nevaru. Režisore sapratusi, ka vēlams tekstu atsvešināt no reālisma, tādēļ sieviešu lomas spēlē vīrieši. Ģirtam Krūmiņam (Grēta) un Ivaram Krastam (Erna) tas izdodas labi, jo viņiem piemīt stila un mēra izjūta, artistiskums; grūtāk veicas Andim Strodam (Maridla). Taču atrast veidu, kā pārvarēt teksta atbaidoši naturālistisko konkrētību, lai tas atklātu arī kādas citas sakarības, pagaidām nav izdevies. * * * Mārīte Gulbe Triju pensijas vecuma kundzīšu, draudzeņu (I.Krasts, Ģ.Krūmiņš, A.Strods) saviesīgā pasēdēšana virtuvē par godu Ernas kažokādas cepurei un jaunajam krāsu televizoram kulminē agresijā. Lai arī ar prezidenšu cienīgu pašapziņu, ne Erna, ne Grēta, ne Maridla nav laimīgas kā mātes un sievietes. Viņu fantāzijas, kaut valodā vulgāras, būtībā ir melodramatiskas. Sapņi jau visiem cilvēkiem līdzīgi — mainīt esošo dzīvi pret labāku, skaistāku, laimīgāku. V.Švābes melnās komēdijas valoda un tēlainība ir skatoloģiska (bagātīga fekāliju piesaukšana), ar sirreālu vardarbības ainu finālā, un lugas stils prasa nereālistisku tēlainību. L.Šmukstes izrādē ekspresīvais lugas potenciāls pašlaik tomēr atklājas mazāk vai nepārliecinošāk, varoņu raksturi veidoti psiholoģiski. Īsti nenospēlējas arī Grētas un Ernas motivācija aizvākt dārgo draudzeni. Patlaban dominē liekulības tēma — par tādu Maridlai līdzīgu, labi ģērbtu kundzīšu, aktīvu saticības sludinātāju, nepārvaramo vēlmi rakņāties svešos klozetpodos. No dāmu trijotnes pozitīvi pārsteidza I.Krasta atveidotā taupīgā rēķinātāja Erna.
Latvijas teātru Ābolu ķocis. 10.oktobris
Verners Švābs. Prezidentes. Režisore Liena Šmukste. Jaunais Rīgas teātris Kritiķi vērtē * Henrieta Verhoustinska Kāpēc trīs vācu pensionāres nosauktas par prezidentēm — to Jaunā Rīgas teātra iestudējums neatklāj. Viena no Vernera Švāba fekāliju drāmām ir JRT aktrises Lienas Šmukstes debija režijā, kas uzrunā ar konsekventu JRT "stila" kopšanu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.