Lielākais noslēpums ir laiks. Intervija ar režisoru Lukašu Tvarkovski

Pēc izrādes Rotkho fenomenālajiem panākumiem Eiropas lielākajos un respektablākajos teātra namos un festivālos poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar komandu atgriežas Dailes teātrī. Kopā ar citu Eiropas teātru partneriem tapusi Tvarkovska zinātnes triloģijas otrā daļa ar nosaukumu Orākuls. Turpinot strādāt ar totālu teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmi, Dailes teātrī radīts līdz šim vērienīgākais iestudējums par nākotnes pravietojumiem, kas ir neticami trāpīgi un ietekmē mūsu dzīvi tieši šobrīd.

Rotkho piecēla kājās izmeklētas publikas iecienīto Onassis Stegi kultūras centru Atēnās Grieķijā. Izrādi nospēlēja četras reizes pilnā tūkstoš vietu skatītāju zālē, un katru izrādes vakaru skatītāji novērtēja radošo komandu ar stāvovācijām. "Kaut ko saturiski un formā tik interesantu teātrī neesam redzējuši jau labu laiku," rakstīja kritiķe Matīna Kaltaki. Savukārt Andreass Kirks izrādi nosauca par "augstas inteliģences eksperimentu". Ar stāvovācijām un cildinošām kritiķu atsauksmēm 2024. gada janvārī izskanēja deviņas viesizrādes arī Parīzes Odeona teātrī.

Šoruden no 2. līdz 5. oktobrim Rotkho būs skatāma Barbican Mākslas centrā Londonā.

Otrais Lukaša Tvarkovska iestudējums Dailes teātrī – Orākuls – ir iekļauts prestižās Rūras triennāles programmā – izrāde piedzīvos pasaules pirmizrādi 28. augustā Dīsburgā,Vācijā, bet pāris nedēļu vēlāk – 19. septembrī – svinēs pirmizrādi kopā ar Latvijas skatītājiem Rīgā. Izrāde top kopā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī Rūras triennāles komandu.

Vai jūs šaubījāties pieņemt Dailes teātra otro piedāvājumu?

Nē, nemaz, jo man bija ļoti labas atmiņas par mūsu sadarbību, iestudējot Rotkho. Es absolūti iemīlējos latviešu aktieros. Nē, nebija ne mazākās šaubīšanās.

Jūs trīs izrādes esat iestudējis arī Lietuvā. Vai ir pamats runāt par atšķirīgu spēles stilu vai teātra izjūtu kopumā?

Nē, nedomāju viss, lai gan manā uztverē šīs divas valstis ir ārkārtīgi atšķirīgas. Tas izriet no to ģeogrāfiskā novietojuma. Aktierspēlē saskatu zināmu radniecību. Tas pat nav īsti saistīts ar rakstura izveidi dziļā līmenī, bet vispār ar ļoti konkrētu esību uz skatuves. Latvijā un Lietuvā man ar aktieriem padodas labāk saprasties un panākt uz skatuves šo īpašo eksistences veidu, nekā strādājot ar citu valstu aktieriem.

Pēc kādiem kritērijiem jūs atlasāt aktierus savām izrādēm? Kādām īpašībām un spējām ir jāpiemīt visai jūsu komandai, kurā, protams, nav tikai aktieri.

Pirmkārt, lai viņi būtu partneri un būtu spējīgi uz dialogu. Parasti aktieru atlases laikā vēl nezinu, kādi būs raksturi un kuram būs kura loma. Rotkho es to jau zināju, bet tas ne vienmēr ir obligāti. Parasti atstāju aktierus vienus telpā, kurā esmu tikai es un kamera, aktierim tiek dota tikai tēma, bet nav vēl zināms raksturs. Viņš šajā telpā var palikt, cik ilgi vēlas. Šādā veidā vislabāk var redzēt aktiera īsteno fizisko izpausmi, kad viņam nav uzdots nekāds īpašs uzdevums. Parasti šādi sākas mūsu kopīgais ceļojums. Tas, ko ļoti augstu vērtēju, ir aktiera atvērtība, drosme un vēlēšanās atklāt kaut ko jaunu.

Iedvesmojoties no Marka Rotko darbiem un likteņa, sarežģītajām attiecībām ar mākslas tirgu, kuratoriem un galeristiem, 2022. gada martā tapa Lukaša Tvarkovska pirmais iestudējums Dailes teātrī – Rotkho. Foto – Arturs Sokolovs

Cik tālu aktierim ir ļauts piedalīties radošajā procesā ar savām idejām? Cik lielā mērā tā ir koprade, cik jūs nākat ar savu ļoti precīzu ideju un estētisko rāmi?

Aktieri var iesaistīties ļoti lielā mērā. Mēs sākam ar scenāriju, spriežam par raksturiem. Pirmajā darba posmā, kas parasti paņem piecas nedēļas, mēs ļoti daudz improvizējam. Ainām sagatavojam daudz dažādu variantu ar dažādiem raksturiem, pat ļoti konkrētas situācijas. Pēc tam aktieri satiekas šajās improvizācijās, kas notiek apmēram no pusotras līdz divām stundām. Viņi tikai improvizē, un pēc tam Anka (dramaturģe Anka Herbuta, ar kuru Lukašs Tvarkovskis kopā veido savas izrādes – U. A.) uzraksta ainu galīgo variantu, un to ļoti ir ietekmējusi aktieru improvizācija. Dažas ainas ir radītas pilnīgā kopradē ar aktieriem, iedvesmojoties no viņu improvizācijām. Savā ziņā uzskatu, ka aktieri manās izrādēs ir līdzradītāji – viņi nav cilvēki, kas tikai iemieso varoņus, bet dod viņiem arī balsi un ķermeni jau no paša sākuma. Nevaru precīzi atcerēties, bet šoreiz, man šķiet, mums bija kādas 20 improvizāciju reizes. Reizēm aktieriem izdodas notvert kaut ko tik precīzu, ko nevarētu uzrakstīt neviens dramaturgs. Divu cilvēku dialogā dzimušajam jau ir cita vērtība nekā tikai scenārijā rakstītajam, tam jau piemīt multidimensionāla garša, tas ir no nedaudz citas pasaules.

Jūs esat slavens ar savu inovatīvo pieeju teātra mākslai, apvienojot teātra, video un vizuālo mākslu. Kāda ir jūsu mākslinieciskā pārliecība par to, kā savienot aktieru dzīvās dvēseles ar ekrāniem un video, kas jūsu izrādēs arī darbojas kā aktieri.

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, tāpēc ka es lietoju multimedijus kopš sava radošā ceļa sākuma 2009. gadā. Mūsu Farinelli 2011. gadā jau lielā mērā bija veidots šādā estētikā.

Jums multimedialitāte uz skatuves nav nekāds avangards, vai ne?

Nē, nē, nepavisam ne. Tas ir saistīts ar attēliem un tehnoloģijām, kas jau ir mūsu dzīves Zeitgeist, laika gars. Visi mūsu ārpakalpojumi ir telefonā, tur glabājam arī savas atmiņas, mēs dzīvojam paralēli vairākas dzīves, sociālajos tīklos barojot un uzturot avatārus u. tml. Tas ir dzīvesveids, kas ļoti dziļi maina mūsu pasaules uztveri. Ja es vēlos radīt stāstu par mūsdienu dzīvi, ir neiespējami par to domāt atrauti no tehnoloģijām. Mēs esam tik ļoti saistīti, tā jau ir daļa no mums. Sākumā daudz izmantojām bezvadu tehnoloģijas, tagad mūsu pieeja ir vairāk kinematogrāfiska, bet mēs joprojām šajā jomā turpinām izpēti. Orākulā mēs strādāsim ar termokamerām un infrasarkanajām kamerām, arī ar infrasarkano gaismu, kas cilvēkam nav redzama. Tas ir nebeidzams, garš process, meklējot vizuālās saziņas stratēģiju.

Cik saprotu, jūs vēlaties kairināt visas iespējamās cilvēka maņas apzinātā un neapzinātā līmenī?

Jā, teātrim ir šis spēks. Tas ir visjutekliskākais mākslas veids. Cilvēkam ir visas izjūtas, uz kurām teātris spēj iedarboties. Es tiešām ticu, ka šajā savienojumā, ja tu dari to meistarīgi, video nav tikai papildu pievienotā vizuālā vērtība, bet tā ir daļa no izrādes pasaules konstrukta. Mēs ar tehnoloģijām strādājam jau no paša, paša sākuma. Jau no pirmajām improvizācijām aktieri tiek filmēti, notiek montāža, aktieri strādā ar kamerām. Viņi mācās filmēt, būt kadrā, ne tikai būt kameras priekšā, bet arī aiz tās. Tas viņiem pēc tam šajās multimediālajās izrādēs ļoti palīdz, jo tas ir cits aktieriskās eksistences veids. Tu esi teātra izrādē, bet tomēr spēlē slēptākā, niansētākā veidā. Tas ir tuvāk aktieru spēles veidam kino. Aktierim nav jāizdara lieli žesti, uz lielākā ekrāna emocijas ir redzamas visu laiku. Tajā pašā laikā aktieri atrodas simtiem skatītāju acu priekšā. Visu laiku ir jāsaglabā improvizācijās sajustais, kas viss dzimst šajā brīdī uz vietas, šādā veidā teātris ir dzīvs. Taču aktieri ir pakļauti ļoti konkrētam režīmam un zīmējumam, jo viņiem ir jābūt redzamiem konkrētajos kadros, kas ir jāsamontē. Tas nozīmē, ka aktierim konkrētajā sekundē ir jāskatās noteiktā virzienā. Aktieriem tas ir ļoti pretrunīgs un sarežģīts process, bet tā mēs strādājam.

"Reizēm aktieriem improvizācijā izdodas notvert kaut ko tik precīzu, ko nevarētu uzrakstīt neviens dramaturgs," saka Lukašs Tvarkovskis. Attēlā – skats no izrādes Orākuls mēģinājuma. Foto – Marko Rass

Kāds ir jūsu padoms skatītājiem – kā lai skatās jūsu izrādes? Ir tik daudz darbības ligzdu?!

Vairākas reizes (smejas).

Tur jau pat ar pāris reizēm nepietiek, lai uztvertu visu kustīgo universu. Orākuls ir jūsu zinātnes triloģijas 2. daļa. Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par 1. daļu – iestudējumu Kvanta Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī un zinātnes triloģijas ieceri kopumā.

Jā, mēs šo triloģiju iesākām pagājušajā gadā ar Kvantu Lietuvā. Divi raksturi no Kvantas būs pārceļojuši arī uz Dailes teātra iestudējumu Orākuls, tos atveidos aktieri Nele Savičenko un Rītis Saladžus. Ar šiem aktieriem es sadarbojos jau sen, viņi ir spēlējuši visos trīs iestudējumos Viļņā. Kvantas stāsts notiek Alpos 1938. gadā mazā viesnīcā Les Moires īsi pirms Otrā pasaules kara. Viesnīcas īpašnieks un zinātnieks, kurš šeit ir apmeties, piedzīvo kvantu fizikas prizmu runā par mūsu emocijām un kā mēs tās definējam. Kvantu fizika un mehānika ir paveikusi apvērsumu pasaules uztverē un parādījusi, ka nepastāv neviena konstanta, stabila lieta vai parādība. Realitātē ir daudz vairāk noslēpumu, nekā mēs tam spējam noticēt. Lietas nav tādas, kādas tās izskatās. Laiks var būt relatīvs. Kvantu fizika maina uztveri, koncentrējoties nevis uz pašu objektu, bet uz tā attiecībām ar pārējiem objektiem. Tas ir pilnīgi atšķirīgs veids, kā ieraudzīt pasauli. Tāpēc ka jūs vairs neskatāties uz sevi kā atsevišķu cilvēku, bet joprojām neatkarīgu būtni mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, tādu būtni, kas iemīlas. Kvantas izrādē šajā naktī ir daudz mīlestības un iemīlēšanās. Visas šīs izjūtas ir daudz tuvāk kvantu fizikai nekā Ņūtona likumi, kurus ir viegli paredzēt, mēs zinām – ja vien mums būs pietiekami informācijas, nekas nenojuks. Principā jau ar to ir pietiekami – Ņūtona likumi liek kuģiem peldēt un mašīnām braukt u. c., bet mēs zinām, ka lietu dziļākajā būtībā tās darbojas pilnībā citādi un tajā ir daudz noslēpumainā un nejaušības. Un tieši šī nejaušība padara mūsu dzīvi dzīvošanas vērtu, citādi mēs būt ieslodzīti determinētā pasaules modelī, kur mums nebūtu brīvās gribas. Kvantu mehānika var palīdzēt mums ticēt, ka pastāv kaut kas līdzīgs brīvajai gribai un ir daži noslēpumi, kurus nekad nevarēs atklāt tāpēc, ka lietas savā dziļākajā būtībā ir nejaušas un mēs nevaram atrast tām darbības modeli. Šis bija izejas punkts triloģijas pirmajam iestudējumam Kvanta, kurā galvenie varoņi bija kvantu mehānikas pionieris fiziķis Verners Heizenbergs un itālis Etore Majorana, kurš ir viens no spožākajiem kvantu fiziķiem. 1938. gada martā viņš noslēpumaini pazuda. Viņš tiek uzskatīts par simbolu zinātniekam, kuru nolēma sodīt, jo Majorana bija viens no pirmajiem, kas apzinājās, kādu postu nesīs kodolieroči. Verners Heizenbergs savukārt ir opozicionārs Majoranam, viņš Otrā pasaules kara laikā pēc Hitlera pasūtījuma strādāja, lai radītu atombumbu. Viņam izdevās pārliecināt Hitleru pārtraukt šo pētījumu tāpēc, ka viņš bija veicis kļūdainu aprēķinu urāna apjoma nepieciešamībā. Heizenbergam izdevās pārliecināt Hitleru, ka viņam vajadzētu pārtraukt savu ieceri. Šis ir ļoti interesants gadījums. Mēs varam sev jautāt, kā būtu attīstījusies pasaules gaita, ja nebūtu noticis šis viens notikums... Paliek neatbildēts jautājums, vai Heizenbergs kļūdu pieļāva apzināti. Tā ir viena no iespējamībām, viņš varēja to izdarīt speciāli. Tikpat labi viņš būtu varējis izgatavot atombumbu, ja ne šīs kļūdas. Orākulā mēs hronoloģiski ejam tālāk. Ir jau Otrā pasaules kara laiks, 1941. gads. No Kvantas ir pārceļojuši divi personāži: viesnīcas saimniece Sofija, kura kara sākumā pamet Šveici, maina vārdu un kļūst par Helēnu Dankanu – pēdējā persona, kura 1944. gadā Lielbritānijā tika tiesāta kā ragana. Orākula darbība notiek Blečlijas parkā. Tā ir vēsturiska vieta Anglijā, Miltonkīnzā, kas slavena ar savu lomu Otrajā pasaules karā šifrēšanas un kodu laušanas jomā. Tā bija milzīga nometne, kurā strādāja vairāk nekā 10 000 cilvēku, viņu vidū arī angļu matemātiķis un loģiķis Alans Tjūrings, kurš izgudroja šifrēšanas mašīnu Enigma, kas spēja atšifrēt nacistisko spēku ziņas. Alans Tjūrings būs viens no diviem galvenajiem Orākula personāžiem. Mani viņš saista vairākos līmeņos – protams, viņš bija vizionārs, datoru un mākslīgā intelekta krusttēvs. Mēs visi zinām Tjūringa testu, kas nu jau patiesībā ir pagātne, tagad jau pastāv ChatGPT. Viņš ir prognozējis gandrīz visu, kas notiek tagad. Viņš saprata – lai radītu saprātīgu mašīnu, pret to vispirms ir jāizturas kā pret zīdaini, kamēr mašīna sāk mācīt pati sevi. Un tā arī notika. 2020. gadā jau notika dažādas starptautiskas mākslīgā intelekta drošībai veltītas konferences, bet 2023. gadā Future of Life Institute (FLI) publicēja aicinājumu vismaz par sešu mēnešu moratoriju MI attīstībā līdz brīdim, kad būs izveidotas drošības garantijas. Vēstuli bija parakstījuši tūkstošiem cilvēku, arī zinātnieki, uzņēmumu vadītāji un tehnoloģiju nozares pārstāvji. Reāli lēmumi netika pieņemti – acīmredzot neviens negribēja, ka kāds ir ātrāks un aizsteidzas priekšā. Neviens nepārtrauca pētījumus pat ne uz vienu dienu. MI tīklojums ir sācis darboties veidā, ko mēs vairs nevaram saprast. Tas strādā, dod atbildes, bet mums nav ne jausmas, kas notiek iekšpusē, un mums nav ne jausmas, vai MI kādā brīdī nesāks darīt lietas, ko mēs tam neesam lūguši. Šis notikums veido Orākula stāsta līniju. Darbība notiek Blečlijas parkā ap 1941. gadu un pēc tam – tajā pašā vietā 2023. gadā. Otrs mūsdienu varonis ir bijušais Google inženieris Bleiks Lemoins (2022. gadā tika atlaists no darba par saviem izteikumiem, ka mākslīgā intelekta sistēma ir saprātīga – U. A.). Protams, ir jautājums, kā mēs definējam apziņu, saprātu. Tas ir milzīgs jautājums, vai mēs varam teikt, ka kādam ir apziņa, ja mēs nevaram tam piekļūt. Lai saprastu, vai mašīnai ir apziņa, tev pašam ir jākļūst par mašīnu. Svarīgākais ir tas, ka Alans Tjūrings nevaicāja, vai mašīnai ir apziņa, tas viņu īsti neinteresēja. Viņu interesēja, vai mašīna būs spējīga strādāt tā, lai mums šķistu, ka ir saprāts. Bleiks Lemoins mūsu izrādē būs ļoti pretrunīgs un savāds personāžs, kurš vēlas brīdināt, ka ejam bīstamā virzienā. Alans Tjūrings [Mārtiņš Meiers], Bleiks Lemoins [Artūrs Skrastiņš] un Hedija Lamāra [Vita Vārpiņa] – Austrijā dzimusi ebreju amerikāņu aktrise – veido galveno varoņu trijstūri. Arī viņa bija izcila izgudrotāja. Viņas 1941. gadā izstrādātā Slepenā komunikāciju sistēma, kuras mērķis bija radiovadāmas torpēdas Otrā pasaules kara laikā, vēlāk kļuva par pamatu Bluetooth, Wi-Fi, GPS sakariem. Viņa bija skaistuma etalons. Kad Volts Disnejs radīja savu Sniegbaltīti, viņš par pamatu ņēma Hedijas Lamāras seju. Sniegbaltīte, protams, kļuva daudz populārāka nekā pati Hedija Lamāra. Mēs savā iztēlē esam radījuši situāciju, ka Sniegbaltīte ir viens no pirmajiem avatāriem. Veidojas skaista sakarība, ka Sniegbaltīte bija animācijas filma, kas pirms kara ļoti patika Alanam Tjūringam. Mēs esam radījuši iztēlotu Hedijas Lamāras un Alana Tjūringa satikšanos laikposmā starp karu un 1958. gadu. Hedija Lamāra 1958. gadā filmējās savā pēdējā filmā Female Animal.

Vai jūs zinātnes tēmai tuvojaties vairāk kā mākslinieks? Kādā samērā jūsu tēmas izziņā ir emocionalitāte un intelektuālisms, racionālais?

Domāju, ka tas saplūst. Parasti procesu sāku, ieklausoties intuīcijā. Pēc tam ir jārok intelektuāli, lai pēc tam tas viss uz skatītāju iedarbotos emocionāli. No smadzenēm uz emocijām. Sākuma punkts nav pat tieši zinātne – kvantu fizika vai mākslīgais intelekts –, bet kā tas atspoguļojas mūsu dzīvē un kā mūs ietekmē. Arī par mūsu bailēm. Vienas no aktieru – vispār mākslinieku – lielākajām bailēm ir būt aizstājamiem. Mēs par to iestudējuma procesā ļoti daudz runājām, un šī tēma Orākulā būs ļoti klātesoša, pat ja ne tiešā veidā.

"Mēs ar tehnoloģijām strādājam jau no paša, paša sākuma. Jau no pirmajām improvizācijām aktieri tiek filmēti, notiek montāža, aktieri strādā ar kamerām. Viņi mācās filmēt, būt kadrā, ne tikai būt kameras priekšā, bet arī aiz tās. Tas viņiem pēc tam šajās multimediālajās izrādēs ļoti palīdz," skaidro Lukašs Tvarkovskis. Attēlā – skats no izrādes Orākuls mēģinājuma. Foto – Marko Rass

Kas, jūsuprāt, pasaulē ir visnoslēpumainākais?

Laiks (smejas). Droši vien tieši tāpēc es tik ļoti esmu pielipis teātrim. Tā ir laika māksla. Uzskatu, ka teātris ir viens no labākajiem laika mistērijas izpētes instrumentiem. Kinorežisors Andrejs Tarkovskis ir teicis, ka kino ir vēsturē pirmā māksla, kurai ir bijis pa spēkam satvert laiku. Atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma – kāpēc multimediji un kino? Savienojot to ar teātri, mēs iegūstam neatkarīgu hibrīdveida mākslu. Tas vairs nav teātris plus kino. Tas ir teātris, kuru kino ir multiplicējis. Tas ir kaut kas daudz stiprāks nekā katrs veids atsevišķi. Kaut kas notiek sinerģiski, un tas rada nebeidzamu iespēju strādāt ar laiku. Vēl kinoattēls piešķir zināmu apsolījumu pasaules bezgalīgumam. Kad uz skatuves ir ekrāni, jūs neredzat skatuves robežas. Jums rodas ilūzija, ka skatuves visums ir neierobežots.

Vai jūs jūtaties kaut kā saistīts ar pasaules teātra vēsturē tik nozīmīgo poļu avangarda teātra tradīciju? Vai jūs pašu ir ietekmējušas, piemēram, Ježija Grotovska idejas?

Mums Polijā ir divas avangarda līnijas, cilvēki parasti dalās: vieniem tuvākas ir Ježija Grotovska idejas, citus fascinē Tadeuša Kantora māksla. Es vienmēr esmu mīlējis Tadeušu Kantoru. Man Kantors joprojām ir visizcilākais režisors, kādu vien es esmu redzējis. Varam teikt, ka tā visa ir teātra vēsture, jo arī Kantors nenāca no nekurienes, bet ietekmējās no Meierholda biomehānikas. Tas ir veids, kā teātri ieraudzīt kā maģisku mašīnu.