Aigars Vilims no varenā Valmieras teātra Māras Ķimeles kursa bija aktieris, kuram bija pa spēkam kļūt par savas paaudzes aktieru nozīmīgu līderi, laikmeta varoni – skaistu, vīrišķīgu un jūtīgu, laika un sabiedrības ievainoto. Makmērfijs (Kāds pārlaida pār dzeguzes ligzdu, 1984), Raiņa Uldis (Pūt, vējiņi!, 1985) un Blaumaņa Edgars (Ugunī, 1987), vēlāk lomas, kas atnesa Spēlmaņu nakts labākā aktiera balvu – Ingas Ābeles Alfs (Tumšie brieži, 2001) un Blaumaņa Roplainis (Pazudušais dēls, 2002) – Māras Ķimeles režijā radītajās izrādēs viņš bija aktieris, kurš savās lomās apvienoja gandrīz neiespējamo: seksapīlu un garīgumu, ideālo varoni – to, kurš mīl, plosās, dzesē spēku un tad cīnās, labojot jaunības kļūdas. Un atkal mīl.
Pa vidu tam un pēc tam nospēlētas vairāk nekā septiņdesmit lomas Valmieras teātrī pie dažādiem režisoriem – sākot no mīlētājiem un ārstiem līdz kapračiem un ākstiem. Un kaut kas svarīgs arī nenospēlēts... kā visiem, kas teātrī.
Un vēl Aigars dziedāja – viņa jaunības varoņi tad kļuva vēl romantiskāki, jo viņa samtainā balss un intonācija savulaik trāpīja arī skatītāju un kolēģu saules pinumā. Savukārt Mikus tēva vakara lūgšana izrādē Pazudušais dēls (2024) neko daudz neatšķīrās no baznīcas dziedājuma: kad dvēsele izlūdzas mierinājumu, zinot, ka nāk nenovēršamais, kļūstot par vienu no izrādes kulminācijām.
Apaļās zāles labajā pusē no skatītāju ieejas melnajā grīdā ir balta iedobe – tajā vietā sēdēja Aigars Vilims un kā Mikus tēvs sita ritmu ar koka nūju 67 izrādes. Tas ir Aigara izsistais caurums – viņa lielā pēda sava teātra grīdā. Tur var pieskarties un sajust Aigara spēku. Nākot uz Pazudušo dēlu, tas tagad kritīs acīs vēl vairāk.
"Mēs zinājām, ka tas notiks, bet Aigaram vien pašam zināmā cīņa bija tik iedvesmojoša, ka mēs ticējām – viņš izkaros vēl dažus gadus. Mēs nezinājām, ka viņš ir tik vīrišķīgs un iekšēji spēcīgs, jo viņš spēlēja arī tad, kad fizika tam pretojās. Kad viņš izgāja no savas 208. grimētavas, bija skaidrs, ka Aigars būs uz skatuves, smiesies savu kreptīgo smieklu un teātra jaunajā pīpētavā smēķēs līdz pēdējam brīdim. Viņš ironizēja par savu nāvi un bija apstāstījis, ko un kā domā par aiziešanām un atmiņām. Viņš vēlējās, lai nekas teātrī neapstātos, un to mēs varam. Un sarīkosim piemiņas vakaru Lielajā zālē tieši tā, kā Aigars gribēja. Datumu vēl izziņosim," norāda Valmieras teātra pārstāvji.
Aigara Vilima piemiņas pasākums notiks ceturtdien, 26. martā no plkst. 15.00-17.00, Valmieras teātra Lielajā zālē, ievērojot viņa scenāriju, kā arī režijas un scenogrāfijas norādījumus (ar teātra papildinājumiem - ko viņš pieļāvis).
Būs atmiņas, viņa spēlēto izrāžu afišas, videofragmenti, mazliet dzejas, bildes un stiprie dzērieni. Domāsim kopā par Aigaru un viņa mīļajiem.
P.S. Aigars lūdza nenest puķes.