Reiz sensenos laikos notika pirmais Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus. Tas notika Daugavpilī, kur tobrīd mājoja režisors Pēteris Krilovs ar saviem studentiem – Vili Daudziņu, Ģirtu Krūmiņu, Zani Burnicku, Ilzi Rudzīti, Arti Robežnieku, Andi Strodu un citiem. Piebrauca topošie režisori, kritikas studentes, jaunās scenogrāfes, un mākslas un dzīves ballīte gāja vaļā. Tas bija tad, kad students bija Viesturs Kairišs, Regnārs Vaivars, Dž. Dž. Džilindžers, Henrieta Verhoustinska, Monika Pormale, Izolde Cēsniece, Varis Siliņš – šodienas mākslas pasaules piecdesmitgadnieku paaudze – režisori, kritiķi, scenogrāfi, mākslinieki, kultūras stratēģi, vienkārši citās profesijās aizgājuši teātra saindētie. Nevienam nebija par grūtu četras stundas kratīties no Rīgas uz Daugavpili cietā, aukstā vilcienā. Pa nakti tika radīta un izdota dullību, bet arī visai nopietnu pārspriedumu pilna festivāla avīze. Un diez vai Daugavpils 1995. gadā bija interneta lietošanas epicentrs. Kā tas viss bija iespējams? Laikam uz jaunības, tā brīža naivuma, zināma lecīguma, kolektīvas aizrautības un sajūsmas spārniem. Pāris metru virs zemes. Diez vai kādam bija nauda, un diez vai kādam tobrīd mutē ērti iegūla tādi vārdi kā "kurators" vai "mārketings". Pirmais Homo Novus notika Daugavpilī 1995. gadā no 20. līdz 26. martam. Pirmā Homo Novus oficiālie dibinātāji bija režisors Pēteris Krilovs un tā brīža Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Baiba Tjarve ciešā sadarbībā ar Zani Kreicbergu. Pēteris Krilovs izbrauca uz Daugavpils teātra lielās skatuves, stāvot uz "tribīnes" – mašīnas jumta ‒, un atgādināja vārdu savienojuma "latīnisko izcelsmi" un jēgu. Jauns cilvēks – izlēcējs –, kurš paceļas pāri ierastībai un tradīcijas nolemtai vienvirziena kustībai.
2025. gadā programmu kuratore Sante Remere uzsver, ka festivāls ir "uzrūdzis plašāks" tieši tamdēļ, ka bijuši tik daudzi cilvēki, kuri bez oficiālajām atbalstošajām kultūras institūcijām un nevalstiskajām organizācijām atsaukušies Homo Novus komandas idejām un nākuši klajā arī paši ar savām iniciatīvām – "ņemiet mūsu telpas, jā, darām!". Tā tas notika, arī organizējot pirmo Homo Novus. Brīvprātīgo kustība oficiāli vēl nebija dzimusi, bet faktiski ikviens iesaistītais bija brīvprātīgais.
Kopš 1995. gada Daugavpilī un Rīgā ir notikuši divdesmit festivāli, parādot vismaz 400 viesizrāžu un producējot vairākus desmitus jaundarbu. Ir izaugusi jauna (ne tikai) teātra mākslinieku paaudze, kuri savus priekšstatus par mākslu ir būvējuši Homo Novus izrādēs.
Bailes kā virzītājspēks
Vienpadsmit dienu laikā festivāls piedāvās vairāk nekā 20 izrādes un notikumus, kuros piedalīsies gan starptautiski, gan pašmāju skatuves mākslinieki. Būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. 13. septembrī uz Daugavpili dosies vilciens, kurā notiks Strāvas lasījumi. Daugavpilī sagaidīs plaša programma – no ekskursijas pa pilsētu līdz mūziķa un kvīru ikonas Ivo Dimčeva Selfiju koncertam.
"Festivāls šogad lielā mērā notiek kustībā – starp izrāžu zālēm, kultūrvietām, ārtelpu, dzelzceļa stacijām un dažādām pilsētām. Apmeklētāji aicināti pievienoties zinātniekiem ekskursijā uz tīreļiem, braukt kopā uz Daugavpili, kur festivāls aizsākās 1995. gadā un kur joprojām ir laipni gaidīts, kā arī uz Valmieru, kur tas vēl nav bijis, bet kur mākslas telpa Kurtuve īslaicīgi kļūs par jauno laikmetīgās dejas māju. Un kopā ar publiku ceļos arī dzimšanas dienas gaviļnieka dzeltenais balons – šis vienreizējais, pašu spēkiem uzpūstais un viegli sprāgstošais burbulis, kam nemainīgi piemīt spēja ap sevi pulcēt cilvēkus un raisīt jūsmu," aicina Homo Novus programmu kuratore Santa Remere.
Brīdī, kad preses konference dzelzceļa stacijā jau tuvojas beigām, notiek reāla "dzīves dramaturģija". Kuratori apklusina un visus klātesošos uz brīdi sastindzina ASV Gaisa spēku bumbvedēju B1B Lancer kopā ar sabiedroto valstu iznīcinātājiem veiktais zemais pārlidojums. "Mani tas izsita no līdzsvara," pēc klusuma pauzes atzīstas Santa Remere, "bet, nē, es neļaušos iebiedināties un atņemt mūsu prieku." Protams, arī viņai, līdzīgi kā bijušajai ilggadējai Latvijas Jaunā teātra institūta direktorei un starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus vadītājai Gundegai Laiviņai, ģeopolitisko notikumu kontekstā reizēm uznāk pārdomas par darītā bezjēdzīgumu... Bet, iespējams, tieši tāpēc labākais, ko darīt, ir rakstīt atmiņu grāmatu. Izdevniecībā Neputns iznāks Gundegas Laiviņas un vairāk nekā 15 autoru veidota grāmata par Homo Novus 30 gadiem un to ietekmi uz Latvijas mākslas procesu.
Par to, kā stāvēt pretī bailēm, runās poļu režisores Martas Gornickas izrāde Mātes. Dziesma kara laikā, kas vēsta par neapbruņotu pretošanos karam un sievietēm, kas nav mierā ar upura lomu. Izstādē Pilsētas naktī itāļu māksliniece Valentina Meda pievēršas jautājumam par draudu sajūtas izraisīšanu pilsētvidē, kuru politiskais mērķis ir ierobežot sievietes ķermeni – "likt mums palikt mājās". Bet britu mākslinieki Rozana Keida un Aivors Makeskils piedāvā personiskā pieredzē balstītu Pinokio pasakas versiju, kas cenšas atbildēt uz jautājumu – cik viegli ir izstāstīt patiesību par sevi?
Mātes. Dziesmas kara laikā māšu kori veido vairāk nekā divdesmit karā izdzīvojušās – kara vardarbības un bombardēšanas liecinieces no deviņiem līdz 80 gadiem. Ar balss spēku mātes izdzied neizsakāmo un aizstāv savas kultūras saknes. Poļu režisore Marta Gornicka vēlas runāt par mākslas transformējošo spēku. Publicitātes foto
No lobēlijas līdz košļenei
Par cilvēka ietekmi vides pārmaiņu procesos, nevienlīdzību starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu festivāla jaundarbos reflektē pašmāju mākslinieki, kuru darbus ietekmējis gan dzidrais ezers Ummis, gan Ķemeru tīrelis. Festivāla centrālā daļa ir atvēlēta starptautiskai Nekonferencei, kas veltīta planētas ilgtspējai un jaunām zināšanu apmaiņas formām starp dažādu mākslas un dabaszinātņu nozaru pārstāvjiem.
Evarts Melnalksnis (koncepcija), komponists Ernests Valts Circenis un videomāksliniece Katrīna Neiburga, mēnesi klusumā un sarunās vērojot Ummja ezeru, ir radījuši poētisku veltījumu Dortmana lobēlijai, kurai ir nepieciešami ļoti tīri augšanas apstākļi. Eksperimentālā mūzikas teātra izrāde būs veltījums nevienlīdzīgajai pretstāvei starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu.
Jaunā scenogrāfe Dace Ignatova, viņa arī idejas autore, sadarbībā ar dramaturgu Kirilu Ēci, grupu Alejas un aktrisi Gunu Zariņu izveidojusi izrādi visai ģimenei Laika Zobs un klusuma mizotāji. Tas būs neparasts, skanīgs notikums Latvijas Nacionālās operas un baleta bēniņos, kas vērš uzmanību uz ikdienā neredzamu, taču būtisku tēlu – operas apkopēju. Parasti viņas darbs tiek pamanīts tikai tad, kad kaut kas nav kārtībā. Taču šajā izrādē apkopējai ir pašai sava simboliska skatuve, ko viņa radījusi no Laika Zoba sagrauztiem rekvizītiem, kostīmiem un dekorācijām. Tiks dota balss arī zem krēsla pielipinātai košļenei. "Esmu lepna, ka esmu izlēmusi taisīt izrādi šai auditorijai, jo bērni ir drosmīgāki un atvērtāki," saka Dace Ignatova, kuru operas vide kā scenogrāfi ļoti fascinē.
Ungāru mākslinieks Dāvids Somlo aicina uz minimālisma kustību meditācijas praksi – Zariņa trauslā balansēšana. Tajā aicināts pievienoties ikviens garāmgājējs, mēģinot nobalansēt zariņu uz pirksta locītavas. Rodas jautājums: kurš kuru līdzsvaro? Publicitātes foto
Pārvērtības pilsētvidē, kas ik gadu ir raksturīga Homo Novus iezīme, īsteno Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras studenti un festivāla skolas dalībnieki. Ar nosaukumu Pārbūves jaunie skatuves mākslinieki piedāvā savu redzējumu par rītdienas teātra skatuvēm pilsētā, uzlūkojot pārbūvi kā atsevišķu, pašvērtīgu scenogrāfijas elementu.
Jau piekto gadu festivāls Homo Novus īpašu uzmanību pievērš piekļūstamībai cilvēkiem ar invaliditāti un rīko piekļūstamības svētkus. Svētku programmā paredzēti vairāki notikumi – portugāļu mākslinieku deju koncerta izrāde SYN.Tropia, kas veidota tā, lai būtu pieejama gan nedzirdīgajiem, gan dzirdīgajiem skatītājiem, atvērtā darbnīca Brīnumi kopā ar lietuviešu horeogrāfi un iekļaujoša teātra veidotāju Biruti Banevičūti, sadarbībā ar bērniem un vietējiem māksliniekiem.
Dzeltenais balons pacelsies arī Rīgas cirkā, kur būs skatāma Šveices cirka mākslinieka Ueli Hircela izrāde Smilšu ainavas. Tukšs, melns aplis. Svārsts tajā zīmē trauslu, baltu smilšu spirāli. Kustība rada rakstus, raksti pārvēršas tēlos, tēli mijas savā starpā, veidojot arvien jaunus slāņus, kas cikliski atjaunojas caur iznīcību un atdzimšanu. Otra cirka izrāde notiks tikai Daugavpilī. Džo Fongas un Džordža Oranža (Apvienotā Karaliste) izrāde Visu atlikušo mūžu piedāvā krietnu devu dejas, teātra, cirka, spēļu un, cerams, arī cerības. Šajā dzīvības un nāves kabarē divi padzīvojuši aktieri ļaujas raibu raibam, impulsīvam un nenovēršamam dzīves norietam.
"Homo Novus vienmēr bijis svarīgi doties uz priekšu, atklāt jaunus apvāršņus, satikt jaunus cilvēkus – šogad festivāla jubilejā vēlētos satikt ikvienu, kas bijis daļa no tā. Vai festivāls spēj kļūt par dažādu paaudžu satikšanās vietu? Lai tā notiktu, ar nelielu klātbūtnes momentu šī gada programmas veidošanā esam aicinājuši piedalīties visus agrākos festivāla veidotājus," stāsta kuratore Santa Remere. Tāpēc 6. septembrī plkst. 18 no Homo Novus LJTI biroja notiks arī svētku gājiens, kura laikā Homo Novus mēģinās saskaitīties.
Pilna programma: Homonovus.lv