Raikins un Pelnrušķīte

M.Davidova vairākkārt uzsvēra, ka diemžēl viņa nevar izstāstīt laimīgo stāstu par mūsdienu Krievijas teātri. Spilgtas režijas cerības, kuru vārdus iegaumēt, īsti neesot, jo daudzi GITIS beidzēji ideju ziņā sirmi iznāk jau no augstskolas sola un pārāk dabiski iekļaujas tradīciju gultnē, pat nepamēģinot meklēt savu balsi. Neraugoties uz to, profesionāļiem un vienkārši teātra mākslas cienītājiem būtu apgrēcība laist garām iespēju noskatīties Rīgā izrādes, kas atzinīgi novērtētas Maskavas teātra profesionālajā vidē. Krievu teātri līdzās vācu teātrim joprojām uzskata par vienu no lielākajām teātra mākslas citadelēm. Sendienu mājas teātris Šodien, 20.oktobrī, Latvijas Leļļu teātra Lielajā zālē Sanktpēterburgas teātris Leļļu māja rādīs Šarla Pero Apburto princesi Aleksandra Miksimičeva režijā. Izrāde ir Pero pasakas brīva interpretācija, kas leļļu teātra izrādes valodā atdzīvina sendienu mājas teātra garu. Līdzīgu noskaņu rada arī šī paša teātra un režisora iestudējums Pelnrušķīte. Stāstu par brīnumainām pārvērtībām un patiesu mīlestību spēlē 21 lelle un viena vienīga aktrise. Aizkustinoši skaistās lelles ar uzticīgām lielām acīm ir radītas no īsta koka pēc senas tehnoloģijas. Un, protams, tās ir dzīvas, tic brīnumiem, patiesai mīlai, pasakainiem prinčiem un taisnīgumam. Un citi stāsti Šodien un rīt (20., 21.oktobrī) Dailes teātra Mazajā zālē Oļega Tabakova teātris rādīs Andreja Platonova Stāstu par laimīgo Maskavu lietuviešu režisora Mindauga Karbauska režijā, viņš šogad ir Zelta maskas laureāts. Galvenās — Maskavas Čestnovas — lomas atveidotāja Irina Pegova saņēmusi balvu nominācijā Labākā aktrise. Stāsts par to, kā bērnu namā pie vārda un misijas tikusī krievu meitene, pats sievišķības iemiesojums, izposta savu dzīvi, apdzēš mirdzošo kā Kremļa zvaigzni dvēseli, atdodas nevis kādam no saviem daudzajiem pielūdzējiem, bet abstraktām ideoloģiskām idejām, ceļ metro un laimīgo nākotni. Izrādē ir daudz no studentu izrādes drastiskuma un dzīvelīgā rotaļīguma ar zibenīgu temporitmu (piemēram, Maskava savā jaunības un sociālisma celtniecības lidojumā ieliek tējas glāzē dakšiņu un ūdens sāk vārīties), asprātīgām priekšmetu un bezpriekšmetu etīdēm. Spilgts psiholoģiskā un spēles teātra sajaukums. Režisors atradis ietilpīgu vizuālo tēlu — darbība risinās nevis kādā pilsētā vai mājā, bet kā pie ruletes galda, par kuru kalpo garderobes lete. Varoņi traktēti kā dzīves spēlmaņi, kas ik mirkli no jauna stājas rindā un saņem savu numuriņu. Redzēsit, ka aktrise Jana Sekste, kura pazīstama no izrādēm Rīgas Krievu teātrī, nekur nav pazudusi. Droši vien arī latviešu skatītājs 21., 22.oktobrī Dailes teātra Lielajā zālē, tāpat kā Maskavas publika, kas aplaudēja gandrīz pēc katras aktiera frāzes, ies vispirms "uz Raikinu", tikai pēc tam — uz izrādi Ričards III. Kā spoža, apbrīnojami harismātiska aktiera monoizrāde tā, šķiet, būvēta apzināti. Režisors Jurijs Butusovs V.Šekspīra traģēdiju beidz kā traģifarsu — koncepcijas būtība saistīta ar Ričarda III kroplās psihes cēloņu meklēšanu bērnības traumās. Viņš nav monstrs, acīmredzams ļaundaris. Ričards kā nevainīgs jēriņš spriņģo pa bērnistabu, kamēr pats to pārvērš par masu kapu.