Ja vajadzētu atrast tēlu, kas vistiešāk uzzīmē Zigurda Akmentiņa personību, tas būtu vecis ar tīklu, Laika upē iebridis. Tam tīklam ir smalkas, smalkas acis – nekas nepaslīd garām: ne liela zivs, ne smilšu graudiņš. Tieši tā kā Akmentiņkunga gadu gadiem vāktajā un kārtotajā Liepājas teātra hronikā, grāmatās Par maniem kolēģiem un aktiera Leonīda Locenieka portretējumā Pie jūras, uz akmeņiem, dunā. Šajos darbos, ko viņš darīja ar apņēmību, izcilu rūpību un mīlestību, rāmais Akmentiņkungs atklājās kā negaidīti kaislīgs cilvēks: neatdot aizmirstībai neko! Viss ir vēsture! Vienlīdz vērtīgs ir nākamās skatuves un kino zvaigznes Liepājā pavadītais mācekļa laiks, spoža talanta bohēmiskā daba un labas suflieres teātrī nostrādāts mūžs.
Aiz hronista misijas tā kā pazuda aktieris Zigurds Akmentiņš. Redzēdams labo katrā kolēģī, pats sava aktierdarba vērtējumā viņš bija atturīgs. "Katra viņa loma ieripoja kā zirnis pākstī," tā Lilija Dzene raksturoja Zigurda Akmentiņa pieticību un spēju sevi neizcelt no kopējā izrādes zīmējuma. Taču gadi viņa personībai piešķīra aizvien lielāku pievilcību, lai katrs iznāciens uz skatuves kļūtu par kaut ko jūtamu. Kad viņš stāvēja ar zaļu alus krūzi rokā Kaupēna zaļumballē vai parādījās citā sīksīkā lomiņā, likās, ka līdzi uznācis pats Liepājas teātra gars – kaut kas stabils un krietns, ko nekādi juku laiki nevar izārdīt. Bungatiņš no Blaumaņa Sestdienas vakara, ko mākslinieks spēlēja savā 75 gadu dzīves un pusgadsimta darba jubilejā, varētu būt kopsavilkums viņa daudzajiem lauku puišiem un vīriem, starp kuriem vērtākais bijis Skroderdienu Pindaks ar smagu, bet taisnīgu roku.
Zigurdam Akmentiņam piemita mierīga ikdienas drosme. Apņemties un izdarīt. Nesolīt lieku, bet paveikt vairāk, nekā gaidīts. Septiņdesmit pāri gados, pēc smagas slimības, kas laupīja rokām īstu spēku, viņš ņēma un iemācījās strādāt ar datoru. Uz datora ekrāna tapa pieraksti grāmatai par Liepājas teātra vēsturi, tika līdz galam sakārtota hronika, kurā pieminēti visi (!) liepājnieku iestudējumi gandrīz simt gadu garumā, atzīmētas visas viesizrādes un citu mākslinieku viesošanās, jubilejas un katra teātra darbarūķa aiziešana viņsaulē. Nu arī pats Laika vecis kļuvis par ierakstu lielajā mūžības hronikā.