Variācijas par tēmu
"Man jāsaka liels paldies Annai Eglienai, kura saveda mani kopā ar Andreju Feldmani — cilvēku, kurš strādā Okupācijas muzejā un ir viens no Ventas Vīgantes lugas varoņu prototipiem. Viņa lugu rakstījusi par Irlavas skolu, kurā pati bija direktore, un savā lugā salikusi tipāžus no divām klasēm," skaidro režisors. V.Vīgantes bijušais audzēknis viņam pastāstījis daudz interesantu un nezināmu faktu, kas palīdzējis padarīt skaidrāku lugā notiekošo. Izrādei roku pielikusi arī horeogrāfe Tamāra Ēķe — ar viņas palīdzību tapusi montāža, kurā izmantots Jāņa Sudrabkalna slavenais dzejolis, kas sākas ar rindiņu: "Es eju pār robežām paceltu galvu..." Vai, pēc V.Lūriņa domām, izrādes piecdesmit gadu senie notikumi, kas risinās laikā starp Otrā pasaules kara beigām un tā saucamo Hruščova atkusni, varētu būt gana aktuāli arī mūsdienās? "Izrādē ir diezgan daudz par pagātni, par šo jauniešu sapņiem. Arī par totalitārismu, par tām kara bezgalīgi garajām sekām, kas, manuprāt, jūtamas joprojām. Un varbūt kāds nolasīs, ka izrāde ir arī par tām divām patiesībām, kuru robežšķirtni radīja karš, un mēs vairs nekad neuzzināsim, kā būtu, ja būtu. Man šķita svarīgi par to runāt." Kādai auditorijai jaunā izrāde domāta, Valdis Lūriņš izvairās definēt — viņaprāt, vienlīdz interesanta tā varētu būt gan jauniešiem, kuri par šo laiku pirms piecdesmit gadiem neko daudz nezina, gan tiem, kas tajā laikā gājuši skolā. "Es ieteiktu izmantot izdevību un izrādi apmeklēt. Jo nevar jau zināt, kad nākamreiz tiks iestudēta Ventas Vīgantes luga," smaida režisors, piebilstot — protams, bez Silavas valša arī neiztiks. Tomēr tas skanēšot citādi, nekā ierasts.
*
Izrāde
* Lugas Klase — XX gadsimts pirmizrāde 29.IV plkst.19 teātrī Skatuve
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.