"Vectēvs" - ekspresrecenzija

Mazliet netipiski izcilai izrādei pēc "Vectēva" noskatīšanās mazāk gribas runāt par tās tehnisko un māksliniecisko izcilību, bet par saturu. Kaut, protams, tieši tas liecina, cik laba izrāde tā patiesībā ir — nekas netraucē, nekas nešķiet lieks, var ļauties ilūzijai, ka formas nemaz nav — tikai saturs. Alvja Hermaņa stāstu forma šķiet tik organiska tieši šai izrādei, itin kā tai arī būtu radīta. Tas pats attiecināms uz Uģa Bērziņa scenogrāfiju, kurā jūtamas Monikas Pormales darbu vēsmas. Bet — kāpēc gan neizmantot teātra rokrakstu, ja strādā? Kaut scenogrāfiskā līdzība te arī beidzas – pie rokraksta. Saturs rakstītajam ir cits, un U.Bērziņš drīzāk strādā nevis ar tekstūrām un emocijām, bet ar metaforām. Abi scenogrāfijas radītie tēli — istabas augu bataljons, kas burtiski nosedz skatuves telpu, un melnzeme puķu podos un celofāna maisos, ir izjūtā precīzi latviski. Galu galā par to jau arī izrāde – par zemi tiešā un pārnestā nozīmē. Par lielu zemi un to, kuru iespējams iepildīt podiņā, lai iedēstītu tomātus. Par lielu patiesību, ar ko laiks izrīkojas pa savam, un savu, maziņo, ko, lai kā gribēdams, nekāds politkorektums cilvēkam nevar atņemt. Un par to, ka visi trīs Viļa Daudziņa stāstu varoņi ir latvieši – jo arī tas ir ļoti latviski, ka zeme plūst asinīs – zeme, kurā var stādīt, kurā kāds apbedīts, kura piemēslota dzelžiem, kura lido pāri skatuvei pēc improvizēta lādiņa sprāgšanas... Ka zeme, lai arī stāsti atšķirīgi, ir viena un tā pati.

Vectēvs ir politnekorekta un pretrunīga izrāde. Ļoti, ļoti. Būt partizānu acīm un ausīm, šaut šucmaņus "pēc troikas tiesas" un vēlāk strādāt orgānos, jo "padevās un patika", apšaubīt holokaustu vai Hitlera dzimšanas dienā izkārt karogu ar kārškrustu – kāda nu kuram izrādes varonim ir patiesības un drosmes definīcija šodien. Bet tieši šī Viļa Daudziņa izvēle būt līdz ekstrēmam godīgam, nevis pareizam Vectēvus padara par Notikumu, bez tam ne tikai teātrī. Saasinot konfliktu, varētu teikt – tā atdod balsi veselai paaudzei, ko publiskā telpā nedzirdam. Tā dēļ, ko varētu pateikt, šī paaudze ir izrādījusies lieka šodienas Latvijā, kuras sabiedrībai par vēsturi patīk domāt skaitļos, datumos un skaidrās konstrukcijās. Lai ir smuki – skaidrs, kas ir nelieši, bet kas – upuri. Problēma – ka nav jau īsti skaidrs. Ka shēmā, kastītēs ar melnu vai baltu etiķeti jāieliek dzīvi cilvēki, kas negrib locīties un liekt savu dzīvi, lai tā atbilstu politkorektam standartam. Ka mēs pilnībā esam izlaiduši "pelēko zonu". Ka, kā izrādē it kā nejauši jautā Vilis Daudziņš, ir jāatbild uz jautājumu – kāpēc tad izdzīvoji? Jāatbild visiem un primāri varbūt nevis sabiedrībai, kas par to tā arī nav sākusi interesēties, bet galu galā pašam sev.

Izrādes varoņi ir pārsteidzoši godīgi – gan tajā, ko pasaka vārdiem, gan tajā, ko stāsta netieši, un viņu cilvēcisko pretrunīgumu izcili izdevies iemiesot V.Daudziņam gan kā aktierim, gan kā materiāla autoram. Aktiera filigrānajā spēlē uz skatuves dzīvo cilvēki, kas var būt simpātiski, stāstot, kā spridzināta ciema padome un ka, žēl, maz šucmaņu aizgāja bojā. Un var izvēlēties dzirdēt vai nedzirdēt, ka izlūku varoņstāstiem cauri skan sāpe par vāciešu nošauto brāli. Ka otram stāstam tāpat sava sāpe. Ka viens sajūsminās, kā krievi apšauda vāciešus, otrs – kā vācieši bombardē britus, bet trešajam sajūsmu izraisa aeroplāna pacelšanās. Izrādes struktūrā – leģionāra, partizāna un cilvēka, kam "laimējies" dienēt abās pusēs, stāstu izvēlē – nav nekā pārsteidzoša. Tie ir fakti un skaitļi, ko mums visiem vajadzētu zināt. Bet patiesi pārsteidzoši ir tas, ka izrādes veidotāji inteliģenti ir ļāvuši pretrunīgiem viedokļiem būt cilvēciskiem un runāt pašiem par sevi. Ka beidzot Latvijā ir izrāde, kas pretrunīgā jautājumā pieļauj dažādus skatu punktus. Reti kas taču dzīvē ir viennozīmīgs, un lielākoties jau viena viedokļa pastāvēšana otru neapdraud. Tas, ka "lielā patiesība" rodas no tām visām kopā, tāpat taču skaidrs.