Pēdējā laikā viņu vairāk pazinām kā spilgtu aktrisi – gan uz kinoekrāna, gan televīzijas seriālos –, taču Ventas Vecumnieces personībai ir raksturīga daudzu talantu izpausme. Līdz ar to šī Mūža grāmata mums stāsta ne tikai vienu likteni vien, bet paver plašu kultūras lauku, kurā savas pēdas ir atstājusi Daugavpils meitene, kas pēc Dailes teātra 2. studijas beigšanas un veiksmīga skatuves gaitu iesākuma dodas uz Maskavu, lai studētu par režisori.
Pēc studijām Venta Vecumniece atgriežas savā Dailes teātrī un strādā līdzās Eduardam Smiļģim, Felicitai Ertnerei, Norai Muižniecei. Nav nozīmes minēt visus iestudējumus, bet spilgtākie un teātra vēsturē nozīmīgākie ir Viktora Rozova Mūžam dzīvie, Eduardo de Filipo lugas Stiljano ģimene un Kad meliem garas kājas, Juhana Smūla Pulkveža atraitne, Jāņa Lūša un Miervalža Birzes oriģināllugu iestudējumi. Skatītāju iecienītas izrādes, kurās režisore kā tolaik neviens cits Dailē "apmīļoja" savus aktierus, rosinot tos spilgtai un atraisītai spēlei. Bet komēdiju Mazā studente, kur lomas bija uzticētas kādreizējiem režisores studijas biedriem, patiesā sajūsmā skatījos vairākas reizes, arvien līdz sirds dziļumiem priecājoties par izrādē kūsājošo jaunības enerģiju, atjautību, labsirdīgo humoru.
Aktrises darbība no jauna uzplaukst t. s. Liniņa laikā, kad piedzimst viena no superizteiksmīgajām Ģeņģeru sievām un šarmantā melnādainā apteksne izrādē Sievietes, sievietes, vēl citas lomas. Eduarda Smiļģa 100 gadu jubilejai Venta Vecumniece dāvāja iestudējumu Ar smaidu par Smiļģi, kas atklāja Dailes teātra dibinātāja fantasta dabu teātrī saglabātās anekdotēs un nostāstos. Uz skatuves darbojās pati režisore partnerībā ar Gunāru Placēnu. Un vēl viena atmiņu epizode – Maskavas Aktieru namā Smiļģa 100 gadu atceres vakars. Venta ar Placēnu krievu valodā varonīgi ceļ priekšā palielu fragmentu no šī anekdošu iestudējuma. Un izpelnās sirsnīgus aplausus.
Katrā ziņā jāatgādina Ventas Vecumnieces pedagoģes talants, kas tiek likts lietā gan topošo režisoru kursā, gan vadot grupu Dailes teātra 3. studijā, gan strādājot ar pašdarbniekiem. Ak, neaizmirstamie stāsti! Kaut vai tas, kā students Jānis Streičs savu skolotāju apmānījis, notēlojot tatāru migrantu, kas ne vārda nesaprot latviski! Un turpat gādīgā mātišķā attieksme pret kādreizējām audzēknēm visa turpmākā mūža garumā.
Venta rakstīja lugas, tās dienasgaismu ieraudzīja ar pseidonīmu Vija Venta. Teikuma vidū punktu neliek iestudēja Pēteris Lūcis Valmierā, citu raidīja radioteātris, bet ļoti plaši šīs lugas tika spēlētas amatieru teātros visā Latvijā.
Venta Vecumniece sarakstījusi grāmatas par Dailes teātra kolēģiem. Abas ar vienādu nosaukumu Dailes ugunij rada. Pirmā veltīta vecākās paaudzes skatuves māksliniekiem, otrā – saviem laikabiedriem un audzēkņiem. Savā visdziļākajā būtībā viņa bija Lieciniece. Laikmeta, sava teātra un savas tautas vēstures lieciniece. Un šo misiju Venta bija uzņēmusies par savas dzīves brieduma gadu galveno uzdevumu. Vēl šopavasar aprīlī viņa Eduarda Smiļģa Teātra muzejā stāstīja par kolēģi Vilmu Lasmani tās 100. gadskārtā. Ventai Vecumniecei piemita reti sastopams talants konkrēti un precīzi raksturot kolēģus, godīgi un ar mīlestību stāstīt par teātrī piedzīvoto. Viņa arvien bija gatava vēl un vēl dalīties savās atmiņās un pieredzējumos. Tagad nu viss ir galā.
Ventai piemita spēja pašaizliedzīgi draudzēties. Kā lielu dārgumu visa mūža garumā viņa glabāja savu skolas gados iemantoto draudzību ar vēlāko dzejnieci Āriju Elksni. Kad draudzenes vairs nebija, nemitējās par viņu sabiedrībai atgādināt, un kur tikai netika braukts ar Ventas sagatavotajiem Ārijas Elksnes piemiņas koncertiem! Viņa ar patiesu interesi un labvēlību sekoja tuvo cilvēku un draugu gaitām, priecājās par viņu bērniem un jūsmoja par apdāvinātiem mūsdienu jauniešiem. Liels paldies par to! Tagad, ar gaišumu domājot par laiku, kad Venta Vecumniece bija mūsu vidū, atminējos, ka viņa cepa brīnumgardas tortes, ar tām parasti apsveica kolēģus un draugus goda dienās. Un kur tad vēl tie negadījumi, pārpratumi un nelaimes, kurās māksliniece tik talantīgi arvien pamanījās iekulties! Tie vēl ilgi dzīvos anekdotēs par viņu pašu.
Ventas Vecumnieces Mūža stāsts nu ir galā, grāmata ir aizvērusies.
Lai Mūžības ceļos pavada mūsu labās domas, pateicība un draudzība!
Gundega Saulīte
Atvadīšanās no Ventas Vecumnieces ceturtdien, 1. jūnijā, plkst. 11–12.30 Dailes teātra Mazajā zālē. Apbedīšana plkst. 13.30 I Meža kapos.