Šis gads ir mirstīgs. Šie vārdi pieder Ventspils Augstskolas spāņu valodas pasniedzējam dzejniekam Rafaelam Martinam Kalvo. Iespējams, tas ir viens no trāpīgākajiem 2020. gada apzīmējumiem.
Man par stabilu enkuru šajā "mirstīgajā gadā" ir kalpojušas KDi intervijas. Vēlos pateikties visiem interviju varoņiem par iedvesmu. Intervijās ar kultūras ļaudīm piedzīvoju pacilājošu solidaritāti, ka nepieciešamību un spēju dzīvot mākslā nevar atņemt nekas. Ļoti ceru, ka kāda dzirkstele pārlēca arī uz KDi lasītāju domu pasauli un nedaudz pacēla jūsu garu.
Paldies, ka sarunājāties un lasījāt! Tā turpināsim.
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, zinātniece un mūziķe Rūta Muktupāvela:
Šī krīze atšķirībā no citām ir situsi pa vienu no visjūtīgākajiem cilvēciskuma aspektiem, proti, socializāciju. Cilvēks ir dziļi sociāla būtne, un būt kopā ir nepieciešamība, kas mums ir nostiprinājusies instinktu līmenī. Tieši spēcīga iekšējā socializācija kopā ar tās rezultātu – valodu, gramatiku, reliģiskajiem priekšstatiem un mākslu – Homo sapiens ļāva uzvarēt sīvā hominīdu sugu cīņā un pirms 40 tūkstošiem gadu uzveikt pēdējo – Homo neanderthalensis – māsassugu, izplatīties visā pasaulē un sasniegt nu jau gandrīz astoņu miljardu indivīdu populācijas apmēru. Pat latviešiem, kas sev ļoti bieži piedēvē introvertu, viensētas mentalitāti, ir vitāli nepieciešams sanākt kopā.
Pašapziņa, empātija, sirsnība un emocionālais intelekts kopumā pagaidām ir tas bastions, ko tehnoloģijas, manuprāt, vēl kādu laiku nespēs ieņemt.
Dzejnieks Žebers:
Dziļums ir relatīva lieta. Ne jau katru dienu tu apspried kaut kādus dziļumus. Tev ir gan smieklīgas reizes, gan bēdīgākas, īstenībā viss ir no vēlmes ieraudzīt neierasto. Ja tāda vēlme ir, tu vienmēr redzēsi.
Kādreiz mēs ar Ojāru Pētersonu, kad vēl mācījāmies mākslas skolā, kafejnīcā Dieva auss sēdējām, dzērām kafiju un apmainījāmies ar zīmējumiem – asprātībām, kā tu tajā brīdī esi spējis kaut ko pagriezt. Mazas karikatūras. Tas viss ir domāšanas asums – ko tu vari īsā brīdī izdarīt. Kā šahā blica partija. Tev vienkārši ir jāsniedz ātra atbilde, gari negudrojot. Treniņš no agrām dienām sarunu veidā, lai pašam būtu interesanti. Es tā esmu radis, ka galva ir ieskrūvēta īpašā režīmā.
Latvijas Jaunā teātra institūta bijusī vadītāja un festivāla Homo Novus direktore Gundega Laiviņa:
Ar lielākiem vai mazākiem panākumiem esam izveidojuši zināmu vērtību un ētikas kodu. Gan organizācijas iekšienē, gan mūsu rīkotajos mākslinieciskajos pasākumos estētika ir bijusi svarīga, bet ētika bijusi tieši tikpat svarīga. Esam mēģinājuši šo kodu ievērot, stiprināt un komunicēt uz āru.
Līdz sapratu, ka pati savā ziņā darbojos tādā dubultmorāles situācijā. Idejiski māksla kļūst arvien politiskāka – ar to es domāju ikvienu māksliniecisku žestu, kas mēģina ietriekties realitātē un to satricināt, bet patiesībā mākslinieku izvēles, institūciju, festivālu "burbulis" to cietoksni bieži vien tikai nostiprina un padara nepieejamu. Teorijā un mākslas darbos izcili spējam reflektēt par to, kā mainīt pasaules kārtību. Bet realitātē pasaule veļas pretējā virzienā.
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš:
Es novēlētu katram atrast kādu nozari, par kuru interesēties un izprast parādības dziļāk, aptvert, kā lietas vienā vai otrā nozarē attīstās un ietekmē cita citu. Neapmierināties ar paviršiem skaidrojumiem. Ir cilvēki, kas internetā izlasa desmit sazvērestības teoriju rakstus un jūtas brangi izpētījuši attiecīgo tematu, un tad var stāstīt, kā mūs visus tūlīt vakcinēs un padarīs par zombijiem.