Anatolijs Vasiļjevs. Režisors, kas rāda priekšā aktieriem, ir āksts

Par ākstu var kļūt ik kurš. Gan tas,kas rāda,gan tas,kas nerāda. Rādīt priekšā mēdz arī tad,kad vārdi nelīdz un tas arī nenozīmē,ka rādītais burtiski jākopē. Nedomāju,ka Anatolija Vasiļjeva izteikumam vajadzētu piešķirt vispārinājumu un uztvert kā spriedumu pēdējā instancē.

Par priekšā rādīšanu. Jaunušans rādīja aktieriem priekšā. Tā bija viņa ģenialitāte. Viņš patiesībā varēja viens pats nospēlēt visu lugu - visus personāžus. Pārliecinoši. Ja tāpēc kāds Jaunušanu grib nosaukt par ākstu, tad tikai šī vārda vislabākajā, cēlākajā nozīmē! Kāpēc viņš rādīja priekšā - tāpēc, ka viņam piemita absolūtā skatuviskās patiesības izjūta. Un viņš nevarēja izturēt, ka aktieri darbojas kaut kā pa roku galam, neprecīzi; viens aiz beztalanta, cits aiz slinkuma. Tikai retajam aktierim piemita/piemīt tāda skatuviskās patiesības izjūta. Antrai Liedskalniņai varbūt pat vienīgajai; ne velti viņu sauca par Jaunušana aktrisi. Dailē tāds bija Eduards Pāvuls. Viens "priekšā rādīšanas" pluss ir tāds, ka visi aktieri vismaz spēlē vienā atslēgā. Tagad jaunie režisori galīgi neprot vai negrib strādāt ar aktieriem, un tas ir redzams - katrs aktieris laiž savā manierē; retais talantīgi, vairums - pašdarbnieciski atkārtojot savus štampus no lomas lomā.

kaut kas tomēr ļoti sentimentāls ir teiktajā "aizbraucu dzīvot uz mazu saliņu Kiklādās un nolēmu — viss, praktiskajā teātrī vairs neatgriezīšos". vasiļjevs izbauda šo uzupurēšanos, šo trimdas mītu - būt vienam pret visiem pasaules nostūrī.

Katrs ģeniāls cilvēks ir unikāls, tāpēc viņam ir unikālas darba metodes, kas viņu ved pie panākumiem. Citu mākslinieku pie panākumiem noved pavisam citas un varbūt pat pretējas metodes. Piemēram, senāk neviens mākslinieks neuzskatīja skices par kaut ko vērtīgu (kā treniņš, kā palīglīdzeklis), viss lielais darbs lielākoties notika studijās. Kur no skicēm tapa "īstais" mākslas darbs. Taču 19. gadsimta beigās mākslinieki pēkšņi apjauta, ka var gleznot arī ārā, turpat uz vietas pabeidzot savu skici un padarot to par nobeigtu mākslas darbu.

Perversākais šajā sistēmā ir tas, ka kultūras laukā strādājošajiem jākļūst atkarīgiem no cilvēkiem, kuri ne tikai nezina, cik operu sarakstījis Čaikovskis vai ka Apolinērs un Rembo nav minerālūdens un Holivudas bandīts, bet kuri uzskata, ka šāds analfabētisms ir normāls. Jo tāda ir vide, kurā vara dzīvo ikdienā. Mani arī visnotaļ apstulbināja, bet nu tas otršķirīgi

izlabojiet, lūdzu, parakstu zem foto. intervija patiešām vērtīga.

Nevaru piekrist virsrakstā izteiktajai domai. Uzskatāms piemērs bija Alfrēds Jaunušāns. Nedomāju, ka viņa labākās izrādes savā kvalitātē bija zemāk vērtējamas, bet viņš rādīja aktieriem priekšā. Jaunušānam bija labas gan izrādes, gan tā priekšā rādīšana. Jāņem tomēr vērā, ka ne visi aktieri ir ģeniāli. Pārējiem vajag priekšā pateiktu ierosmi. Un galu galā - uz kāda fona tad izcelsies tie ģeniālie, ja nebūs parasta vidusmēra aktiera?