Karīna mīlēja Latviju. Tagad es kādreiz smejošo, dzirksteļojošo un bezbailīgo sievieti tikko pazinu. Viņa pamet Latviju. Lūk, mūsu skarbais dialogs.
— Tavā valstī par patriotismu var nopelnīt. Par politiski pareizā, tehnologiem izdevīgā laikā demonstrētu patriotismu. Man tas derdzas.
Kāpēc tevi, kas neesi latviete, bet, var teikt, pasaules pilsone, tas tā uztrauc?
— Es mīlu Latviju. Nekad par to neesmu saņēmusi vai iedomājusies saņemt algu.
— Varbūt tev vienkārši skauž, ko?
— Tad tu man varētu jautāt, vai man skauž prostitūcija.
— Tu taču labi iepazini latvju kultūras vidi, tajā atdevīgi strādādama. Esi bijusi tulks, interprets, nereti ideju ģenerators. Vai nosodi pasūtījuma darbus?
— Par savas zemes mīlestību nedrīkst saņemt samaksu. Es braucu prom, jo tavā valstī cilvēka tiesības sociālā ziņā tiek risinātas Satversmes tiesā, valdība par cilvēkiem neliekas zinis. Esmu novērojusi, ka 90.gadu bandītiskie biznesmeņi, šodienas miljonāri, tiek apskausti, nevis nicināti. Es iztēlojos, ka, ja varētu pagriezt laiku, latvieši būtu izcili vergturi. Tagad viņos ir neliels diskomforts, ka daudzus cilvēkus tomēr nav iespējams garīgi paverdzināt. Bet, iespējams, tas ir tikai laika jautājums. Jūs esat degradējušies. Tavā zemē cilvēks cilvēku iznīcina, zemina, nevis ceļ un atbalsta.
— Varbūt tu biji dzīvojusi ilūzijās. Vai tu to visu neredzēji 17 gadu garumā?
— Jūs neesat nekas, ja nestājaties kādā partijā, ja neesat pietuvināti valdošo spēku aprindām. Jūs tiekat samalti drazu putekļos. Nav nekādas atšķirības ar laiku, kad cilvēki, tiecoties dzīvi veidot kā karjeru, brāļojās ar PSKP. Man liekas, ka tu izliecies to neredzam. Jo tad arī tu brauktu prom.
— Man būtu kauns pievienoties tām, kuras emigrēja deviņdesmitajos, precot vecus, klibus, bet bagātus svešzemniekus vai latvju trimdiniekus. Un es neesmu vēl tik izmisusi, lai brauktu uz Īriju. Daudzus man pazīstamus cilvēkus ģimenēs audzināja, ka nedzīvojam no maizes vien.
— Tu mani nosodi? Ir iznīcis viss, par ko es tavu zemi un cilvēkus iemīlēju. Asinsbalss mani šeit netur, es paliku, iedvesmojoties, kā kaut kas tapa no jauna. Radošais spēks mani šeit turēja. Jūsu valsts tikai ēd, patērē un skauž. Viss jums ir nauda. Privāts liktenis un valsts liktenis naudas izteiksmē. Nesamaksāta ideja jums pat nepiedzimst, jūs to nožņaudzat saknē.
— Briesmīga tauta mēs esam, tavuprāt. Bet tu dezertē, kad tev pieriebies, un neviens tevi neatļausies nozākāt par nodevēju. Bet tu varēji palikt kaut tādēļ, ka mēs esam tik slimi. Katrs cilvēks taču ir svarīgs.
— Muļķības! Tavā valstī neviens cilvēks nav svarīgs. Tik, cik darbaspēks, vergs. Kara laikā to sauc par lielgabalgaļu. Tu neredzi, kā ar jums visiem manipulē? Caur medijiem, caur pasūtījumiem, caur iespējām, apbalvojumiem, caur publicitāti? Vai tā tu gribi pavadīt savu dzīvi? Bez dzīvesprieka, bez tīras iedvesmas? Drūmi pieņemt degradētu ļaužu spēles noteikumus un noliektu galvu turpināt ceļu uz karātavām, pie kurām, ja gadīsies nokļūt līdz valsts svētku dienai, tev pavēlēs nodziedāt himnu?
—Tu esi tik pesimistiska. Var taču apdzīvot savu mazo dzīvi kā milzīgu prieka dārzu.
— Nu, redz, tu jau esi padevusies. Aizslēdz vien durtiņas un dzīvo savu mazo, pašpietiekamo dzīvi.
— Es uz tevi nedusmojos. Katram ir izvēle. Kurp tu dosies?
— Uz Gruziju. Es tur būšu vajadzīgāka. Tur dzīve likta uz naža asmens.
— Kaut tu neviltos. Ardievu!