Baisākais ierocis — nemīlēts pusaudzis

Stāstu par savādo draudzību starp pusaudžu izstumto Kolinu un ievērību guvušo Roju I.Lūsis bija noskatījis tik sen, ka vairs neatceras, kad tieši. Pirmais mēģinājums iestudēt šo materiālu bija Daugavpils teātrī. Pašam režisoram rezultāts nav licies slikts, tomēr izrādes mūžs bijis ārkārtīgi īss. "Palika nepiepildītības sajūta, tādēļ nolēmu atgriezties pie šī materiāla vēlreiz," paskaidro I.Lūsis. Ideālais modelis — kopā Abi skolasbiedri savā uzvedībā, dzīves uztverē un audzināšanā ir pilnīgi pretstati. Draudzība abus aizved dramatiskos, pat traģiskos notikumos, kas liek atklāt nodevību, ticību, agresiju un ļaunumu no jauna. Caur Kolina un Roja piedzīvojumiem atklājas apkārtējā sabiedrība, kas dzīvo ilūzijās un melīgos priekšstatos. "Šī izrāde, protams, skar tēmas, kas šodien ārkārtīgi aktuālas pusaudžiem, bet galveno akcentu, dramatizējot romānu un iestudējot izrādi, es liku uz pusaudžu un vecāku attiecībām ģimenē — nemīlēts un nevēlams pusaudzis ģimenē var pārvērsties par baisāko ieroci, kas tiek pavērsts gan pret ģimeni, gan pret sabiedrību,"  režisors uzskata, ka izrādes ideālie skatītāji būtu pusaudži kopā ar saviem vecākiem. "Baigi trāpīgi, laikmetīgi, patiesi!"; "Ļoti iesaku noskatīties ikvienam vecākam"; "Sapin pārdomās uz vairākām dienām" — komentāri teātra mājas lapā apstiprina I.Lūša sacīto. Režisors stāsta, ka iestudēšanas procesā viņam svarīga šķitusi tieši pusaudžu un vecāku, kā arī pusaudžu savstarpējo attiecību anatomija, tādēļ iestudēšanas laiks nepiespiestā veidā izvērties par daudzu psihoanalīžu kopumu, jo katrs aktieris kādā brīdī kavējies savās atmiņās par laiku, kad šīs tēmas bija aktuālas pašas. "Tas ārkārtīgi saliedēja aktieru ansambli un radīja kopības sajūtu, kas, neskatoties uz smagajām tēmām, piešķīra izrādei savdabīgu vieglumu," atceras I.Lūsis. Režisors domā, ka, iespējams, tieši tas bija iemesls lielajai rezonansei un izrādes augstajam novērtējumam. Bērniņu radošais ansamblis izvirzīts Spēlmaņu nakts Teātra balvai piecās nominācijās, tai skaitā Gada dramatiskā izrāde. Lomās: Ingus Kniploks, Armands Kaušelis, Sigita Jevgļevska, Anita Kvāla, Jūlija Ļaha, Maija Romaško u.c. Liepājas teātra aktieri. Scenogrāfs, kostīmu mākslinieks — Ivars Noviks. Mūzika un skaņu partitūras — Jānis Lūsēns jaunākais. Būtiski, ka izrādē piedalās arī Liepājas skeiteri Enkura vadībā. Režisors nav laidis garām izdevību pakonsultēties par vairākām lietām ar jauniešiem — par viņu dzīvesstilu, leksiku, žargonu, cik lielā mērā viņiem ir pieņemama rupjība uz skatuves, par viņu pieredzi, attieksmi pret pieaugušo pasauli u.tt., lai izvairītos no priekšstatu spēlēšanas. Uzklausīt lielāko skeptiķi "Teātris jauniešiem ir nepieciešams, vienīgi, mums teātra veidotājiem, jāatrod jauniešiem pieņemamākā forma, kādā tos uzrunāt. Vislielākajam skeptiķim atliktu pajautāt, kas ir tas, ko tu gribētu redzēt teātrī, tad, respektējot viņa vēlmes, izveidot izrādi un viņu personīgi ielūgt — esmu pārliecināts, ka no skeptiķa teātris iegūtu jaunu fanu, kurš atvestu līdzi vēl kā minimums desmit," vaicāts, vai režisors iztēlojas, kas (tēmas, intonācijas, estētika) teātrī varētu ieraut jaunos,  atbild I.Lūsis, kurš līdzīgi jau ir rīkojies, iestudējot bērnu izrādes. Strādā! Režisors ir pārliecināts, ka galvenais ir respektēt pusaudžu viedokli, nenoniecināt viņu vēlmes, veidot dialogu ar viņiem saprotamiem mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem. "Dialogs jau neizslēdz oponēšanu dažos jautājumos," tā I.Lūsis. Režisors ļoti labi atceras pats sevi šajā vecumā. Tēmas un problēmas bijušas tieši tādas pašas, nedaudz atšķīrusies tikai risinājuma forma. "Mana laika jaunatne vairāk bija ideālisti, šodien jaunieši ir daudz reālistiskāki, viņi vairs nav tik naivi…Taču tas nenozīmē, ka vieni bija vai ir labāki par citiem. Es agrāk biju ideālists, manuprāt, tāds esmu vēl šobaltdien, manas attiecības ar teātri vienmēr bijušas gaišas un pilnas ar cieņu un mīlestību," saka Ivars Lūsis.