Bez sāpju kulta un maršiem

Tāpat kā monumentālie, idejām blīvie stūrakmeņi Rietumeiropas klasikā — L.van Bēthovena 9.simfonija vai Gustava Mālera 8.simfonija, kuru Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā atskaņoja īpašā lielkoncertā Arēnā Rīga. Bet kādā intonācijā rakstīt jaunus darbus? Kā šodien apliecināt patriotismu un bez banāliem vārdiem atzīties mīlestībā savai zemei? Kā izbēgt no klišejām? Piemēram, no sāpju, smeldzes, latviskās rezignācijas un ciešanu kulta, kas sakņots latvju tautas — bārenītes idejā? Par laimi, ar to šoreiz neidentificējās neviens no skaņdarbiem, kurus profesionālais pūtēju orķestris Rīga sava galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā spēlēja Latvijas jubilejai veltītajā koncertā Rīgas Domā (15.XI).Latvijas gadalaiki Kolorīti gleznota, krāšņās harmonijās un ar tikko jaušamu džeza pieskaņu tverta Latvijas dabas ainava pavērās acu priekšā Jāņa Ivanova poēmā Mana dzimtene, ko trīs gadus pēc Latvijas lielākā simfoniķa nāves no viņa klavieropusa pūtēju orķestrim pārlicis mūsu pieredzējušais diriģēšanas vecmeistars Mendelis Bašs. Laba doma bija iekļaut programmā Viļņa Šmīdberga Vēstījumu, ko pēc pirmatskaņojuma XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku (2003) noslēgumkoncertā man vairs nav gadījies dzirdēt. Tas, cik prasmīgi, mērķtiecīgi, lepni un pārliecinoši Vēstījums savā mūzikas ritējumā pieaug faktūras un dinamikas apjomā, spēkā un vērienā (arī spožumā, bet bez "spīguļiem"), apliecina, cik būtiska bijusi komponista pieredze, kas gūta, pašam gadiem vadot bruņoto spēku pūtēju orķestri. Latviskums te jūtams ik taktī, taču nav kā ar pirkstu acī iebakstīts. Klausītājiem ļauts nojaust intonāciju radniecību ar vēsturiski mums tik nozīmīgo tautas dziesmu Pūt, vējiņi!, tomēr skaidri un pilnīgi nepārprotami to neparāda. Ļoti spēcīgs konteksts un vienlaikus arī pārbaudījums programmas galvenajai intrigai — Ērika Ešenvalda jaunajai kantātei Latvija. Gadalaiku impresijas, ko komponistam pasūtījis Rīgas domes kultūras departaments. Atzīšos, ka ne bez bažām gaidīju šobrīd visražīgākā (pat jau aizdomīgi daudzražīgā!) komponista kārtējo jauno pienesumu, kura pirmatskaņojumā pūtēju orķestrim piebiedrojās jauniešu koris Balsis, kamerkoris Austrums un solisti Sonora Vaice un Jānis Apenis. Turklāt komponists, kuru zinām kā prasmīgu un talantīgu kora mūzikas un operas autoru, pirmo reizi rakstījis pūtēju orķestrim. Izrādās, Ešenvalds ir pamatīgi iedziļinājies pūtēju orķestra iespējās — nedrošu taustīšanos nejūt. Gluži otrādi, mūzikas valodā rezonējot kantātes noskaņu bagātajam literārajam centram — Jāņa Jaunsudrabiņa Piemini Latviju (brīnišķīgam Latvijas dabas apdzejojumam prozā!) un Imanta Ziedoņa, Andas Līces, Ilgas Bērzas, Māras Zālītes, Ineses Zanderes dzejai, jaundarba 11 daļu mozaīkā komponistam izdevies atrast jaunas faktūras un siltas, pūtēju orķestrim retas krāsas — pat tik dziedošu kantilēnu, it kā to spēlētu stīgu instrumenti! Kolorītu uzbur smalks sitaminstrumentu izmantojums, īpaši skaņdarba kristāliskajā izskaņā, kas arī mūzikā liek sajust Ineses Zanderes Tagad nāk cita gaisma. Sirsnīgs siltums un aizrautīga sajūsma izstaro no Jāņa Apeiņa un Sonoras Vaices balsīm, vietumis uzbangojot arī dramatismā. Te īpaši jāpiebilst, ka S.Vaice pēc savas vokālās tehnikas revolucionārās maiņas atkal ir labā vokālā formā. Tiesa, pat kantātes apkopojums četrās lielās daļās — gadalaikos (Pavasaris. Vasara, Rudens, Ziema) nelīdz pret zināmu sadrumstalošanos, kaleidoskopiskumu. Bet tas netraucē — jo neba nu monolīts kā mūris mēdz būt saviļņojums par zemes skaistumu, sapņu un ilgu lidojums.Simfonija tūkstošiem "Es gribēju, lai viss Visums izlejas dziesmā," Gustavs Mālers teicis par savu monumentālo, oratorijai līdzīgo simfoniju, ko pats apzīmējis kā līksmu dāvanu tautai. Neparasti vērienīgo, savam laikam teju utopisko simfoniju, kuru tādēļ arī nodēvēja par Tūkstošu simfoniju, Latvijas Koncertu rīkotajā koncertā Arēnā Rīga diriģenta Imanta Rešņa vadībā atskaņoja 627 mūziķi, bet klātienē dzirdēja 5878 klausītāji. Ar šo nopietno, riskiem pilno izaicinājumu pusotru stundu ilgā atskaņojuma gaitā pārliecinoši tika galā gan diriģents, gan mūziķi — Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, Valsts Akadēmiskais koris Latvija, Latvijas Nacionālās operas koris, Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu jauktais koris, jauniešu kori Balsis un Kamēr…, Rīgas kamerkoris Ave Sol, Rīgas Doma zēnu koris un Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris, starptautiskā solistu brigāde — soprāni Ingrīda Kaizerfelde, Anna Helēne Mūene, Kristīne Gailīte, mecosoprāns Andžella Goba, kontralts Jadviga Rapē, tenors Janešs Lotričs, baritons Sebastians Holečeks un bass Mārtins Snels. Iestudējuma režisors Uģis Brikmanis un scenogrāfs Aigars Ozoliņš tam visam bija radījuši gaumīgu, informatīvi nepārblīvētu un tāpēc iztēli rosinošu vidi, līdzās simboliskajiem zemeslodes, jūras liedaga un plaukstošas rozes attēliem, uz ekrāna apļa formā piedāvājot arī simfonijā izmantoto tekstu (garīgās himnas Veni, Creaor Spiritus, J.V.Gētes Fausta 2.daļas noslēguma) tulkojumus. Tiesa, iespaids un līdzpārdzīvojums akustiskā koncertzālē noteikti būtu spēcīgāks un tiešāks, Arēnā Rīga atsvešinošais attālums tomēr ir pārāk liels. Taču lieliskais apskaņotāju veikums šoreiz patiešām bija apbrīnas cienīgs.