Par labu dzejniecei piedzenama kompensācija Ls 2000 no darba autora, pa Ls 4000 no izdevēja un darba pārpublicētāja. A.Draguna kompensācijā bija prasījusi Ls 200 000, tiesā uzsverot, ka summa prasībā palielināta (sākotnēji Ls 10 000), jo izdevējs viņas protestu par godu un cieņu aizskarošu publikāciju (Tenkās kā viena no "literārām tenkām" minēta A.Dragunas un dzejnieka Ronalda Brieža "gulēšana kopā") ignorēja. Pilnu sprieduma tekstu pēc dzejnieces lūguma publicēsim portālā diena.lv (tā iespējams gūt plašāku ieskatu procesa virzībā, pušu argumentācijā un tiesas lēmuma pamatojumā). (Tiesas sprieduma pilns teksts)
Tiesas lēmums raisījis diskusiju par literatūras robežām,
cenzūru un to, vai spriedums apdraud vārda brīvību. Atbildētāji
spriedumu solās pārsūdzēt. Savu pozīciju lūdzu komentēt procesā
iesaistītajām pusēm, arī neiesaistītiem literātiem.
Agita Draguna, dzejniece
Man patīk akadēmiķa Stradiņa teiktais — inteliģences vienīgais uzdevums ir uzturēt sabiedrībā pareizu, ilgtspējīgu vērtību sistēmu. Apvainojusies esmu uz literatūras mēnešrakstu Karogs, kurš sludina literatūras visatļautību, nevis uz Bargo, kurš tai noticējis. Ja monopola statusā esošajam Karogam par valsts naudu aktuāli devalvēt vīrieša un sievietes attiecību jēdzienu sabiedrībā, tad vismaz lai nepamatoti neizmanto manu vārdu, pieskaitot mani videi, kurai nekad neesmu bijusi piederīga. Pirmie sniegt prasību tiesā ierosināja mani bērni, un man bija vieglāk uzņemties tiesāšanos, nekā skaidrot viņiem, kāpēc ko tādu "drīkst" publicēt. Tenkas google parādās, meklējot manu vārdu.
Tiesas lēmums, ka redakciju atbildība ir lielāka par autora atbildību, sakrīt ar manu viedokli, jo māksliniekam radošajā procesā nepieciešama pilnīga izteiksmes brīvība, taču darba publiskošana gan jāsaskaņo arī ar citu personu tiesībām. Izbrīna dažu satraukums par apdraudējumu vārda brīvībai — likumi taču nav mainījušies, tikai atgādināti tiem, kas aizmirsuši. Tiesiska ir nevis valsts, kur katrs indivīds realizē savu tiesību maksimumu vai hiperbolizē kādu no tiesībām, bet gan tā, kur panākts tiesību samērs — tieši to arī biju lūgusi atjaunot tiesai. Tas ir jautājums par sarkano līniju.
Rihards Bargais, literāts
Publikācija domāta kā labdabīga satīra par publiskās telpas dzeltēšanu, ierobežoto lauciņu, pa kuru mūsu kultūras darboņi dažbrīd peras kā dzelteni pīlēni. Tāpēc izmantoti dzeltenās preses motīvi. Notikumi domāti kā metaforas. Jau darba nosaukums vēsta, ka aprakstītajās ainiņās nav jāmeklē sakars ar reāliem notikumiem, jo kurš tad tic tenkām. Tenkas, arī īstās, kur nu vēl literāras stilizācijas, ir izdomājums. Tas vēlreiz uzsvērts piezīmē darba sākumā. Darbs publicēts literatūras žurnālā literatūras sadaļā kā literatūra, tātad fikcija. Konkrētās tenkas sižets ir absurds, šķietama bezjēdzība, mīkla. Kaut cik sakarīgu skaidrojumu no konteksta izrautajam fragmentam var saskatīt tikai, lūkojot to kā simbolu par nemierīgu, ar bagātu fantāziju apveltītu dzejnieku sagrozīšanos šķērsām un neiespējamu baisu zīmju ieraudzīšanu. Vēlme uztvert to burtiski, manuprāt, skaidrojama ar nespēju atkāpties no darba attālumā, saskatīt kopsakarības.
Publikācijas tapšanas gaitā no materiāla tika izrediģēta tenka, kuru biju sacerējis par sevi. Redaktoram šķita pārāk rupja. Varbūt, ja blakus tenkām par citiem atrastos arī tenka par mani, aina izskatītos citāda. Kas cits atliek, kā tiesas lēmumu pārsūdzēt.
Ieva Kolmane, Karoga redaktore
Karogs ir literatūras mēnešraksts, kura uzdevums ir rādīt, kā acumirklī izskatās latviešu literatūra. Cik tā laba vai slikta, cik adekvāti ataino īstenību, diez vai jāskaidro tiesas ceļā, jo literatūra ir iztēles treniņš, centieni sagudrot iespējami ticamus melus. Riharda Bargā darbs ir šķīsts absurda paraugs, kādi gan citviet pasaulē, gan pie mums nav bijuši retums. Jebkurā valodā vārdi tiek lietoti dažādās komunikatīvās situācijās, pārpratumu mazināšanai ieteicams ņemt vērā kontekstu. Šajā gadījumā divi teikumi nez kāpēc izrauti no darba konteksta un pasludināti par ziņu, ignorējot publicētāja norādes, ka teksts lasāms kā literārs darbs, ja reiz ievietots literatūras (Tekstu) sadaļā.
Protams, pārsūdzēsim. Ziņu, viedokli un literāru darbu sabāžot vienā maisā ar nosaukumu "publikācija", pieļauts precedents, kas turpmāk kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu tiesas ceļā ļaus saņemt jebkurai publiskai vai vienkārši kādam pazīstamai personai, kas tēlota literārā darbā, piesaukta anekdotēs, atainota karikatūrās, portretos kubisma stilā vai, piemēram, apdziedāta pēc latviešu tautas labākajām tradīcijām. Spriedums nozīmē zaļo gaismu cenzūrai. Ja Karogs izrādās vainīgs kā medijs, kas publicējis autora iesniegtu darbu, kā literatūras mēnešrakstam būtu jārīkojas turpmāk, lai noziegumus nepastrādātu? Jādabū rakstiska atļauja no visiem, kas cita autora tekstā varētu pazīt sevi?
Gundega Repše, rakstniece
Šajā simptomātiskajā gadījumā nav jēgas komentēt strīdniekus, jo
goda un cieņas aizskāruma slieksnis katram cilvēkam atšķirīgs.
Viens par tirāna pasniegtu medaļu no pazemojuma nošausies, otrs
staigās lepns un gandarīts. Ivara Poikāna gleznu personāži, cik
dzirdēts, jūtas glaimoti, ne atmaskoti.
Būtiski šajā skandāliņā šķiet saprast, kas šodien noteic, ka teksts kļūst par literāru darbu. Bezkritēriju literārā vide un patīk — nepatīk šaurie pulciņi liek secināt, ka vienīgā iniciācija ir teksta publicēšana literārā žurnālā. Vai grāmatā. Punkts. Neņemos spriest par traci izraisījušā teksta kvalitāti, neesmu lasījusi. Bet svarīgs ir princips, ka literāra teksta vēsts tiek pārnesta uz dzīvi. Tā ir ārprātīga, bīstama situācija, jo radīts precedents, ka to, kas ir literatūra, noteiks tiesas spriedums. Turpmāk apgādiem ieviest juriskonsultu vietas? Ardievu, vārda brīvība!
Te nu sveiciens komā nīkstošajai kritikai, kurai nav bijis svarīgi diskutēt ne par literatūras jēdziena izmaiņām un traktējumu pēdējās desmitgadēs, ne par autora atbildību un literārā "es" atšķirībām un attiecībām. Ne par vārda brīvību, ne rakstnieka dzeltēšanu lasītāju makšķerēšanas un publicitātes vārdā. Ne ētikas attiecībām ar mākslas darbu, ne vispārējo kultūras deģenerēšanos masu gaumes glaimošanai. Kad sirdsapziņa permanenti klusējusi, kad mīļā miera un citu konjunktūras slimību dēļ valdījis nogaidošs vai neko negaidošs klusums, nāk nekompetenta tiesa, burta kalpi un aizžņaudz literatūras elpvadus. Tas savukārt aizskar ne tikai manu, bet visu rakstnieku un mākslinieku godu un cieņu.
Māra Svīre, rakstniece
Latvijas Republikas Satversmes 96.pants: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." (Izcēlums mans — M.S.) Sankcijas par šī panta pārkāpšanu noteiktas likumā, un Rīgas apgabaltiesa tās piemērojusi pamatoti.
Dzeltenā prese ir notrulinājusi cilvēcību gan rakstītājos, gan lasītājos. Personas dzīve pārvērsta par lietu, ar kuru iespējams nopelnīt, uzjautrināties, pašausmināties. Vai kāds iedomājas, kā jūtas publiski izģērbtais cilvēks? Ka viņam sāp? Rihards Bargais spēris soli tālāk. Kāpēc nepiedēvēt konkrētam cilvēkam (vārds, uzvārds, profesija), kas vien ienāk prātā? Un attaisnoties, ka tās, redz, ir literāras tenkas. Ka literāras, to būs noprast tāpēc, ka nodrukātas Karogā. Pēc Bargā un žurnāla redakcijas domām, pietiek ar neveiklu atsauci: "Tā kā šīs ir tikai tenkas, visi tajās aprakstītie notikumi, visdrīzāk, ir izdomāti un jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par laimīgu nejaušību."
Vai "tikai tenkas" ir nevainīgas? Arī patiesībā balstītās ievaino, sāpina, laupa miegu un piespiež taisnoties. Kā lai nomazgā apzinātus apmelojumus? Literārā ziņā Bargā sacerējums nepaceļas pāri parastākajām dzeltenās preses tenkām. Atšķirība tikai, ka "dzeltenie žurnālisti" rūpējas, lai viņu "produkcija" nebūtu apstrīdama. Turpretim Bargais neslēpj, ka viņa tenkas ir visparastākie meli. Ko nozīmē "visdrīzāk"? Tas nav apgalvojums, ka patiesības nav ne grauda. Varbūt nav, varbūt ir. Spriediet paši! "Jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par laimīgu nejaušību"? Karoga lasītājiem grāmatas nav svešas, un daudzās pirmo lappusi rotā šī atruna, visbiežāk, ja sakritība ar reālo dzīvi vistiešākā, tikai slēpjama.
Spriedumu uzskatu par brīdinājumu, ka ikvienam, arī rakstniekam un publicētājiem, jāsaprot — literatūra nenozīmē visatļautību. Runa ir par cilvēka tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Nav svarīgi, sacerējums skaitās literatūra vai avīžraksts. Ja piemin cenzūru, jā — ikvienam ir tiesības cenzēt to, kas attiecas uz viņa personisko dzīvi. Rakstītāja tiesības nav lielākas un vairāk aizsargājamas par jebkuras personas tiesībām.