Tie ir vienkārši cilvēki, kas nokļūst neparastās situācijās, kuras nevar ietekmēt. Vai viņiem ir prototipi "īstajā" dzīvē, vai arī tās ir tikai iedomātas būtnes? Cilvēki parasti kļūdās, piedēvējot stāsta detaļas notikumiem, kas gadījušies ar rakstnieku. Tā notiek reti. Parasti "īstas" ir apsēstības, psiholoģiskie cēloņi. Šajā ziņā visa daiļliteratūra ir autobiogrāfiska. Es esmu apsēsta ar domām par zaudējumiem. Kā cilvēks tiek tiem pāri, kā uzņem, kā zaudējumi skar mūs, pilnībā nenogremdējot, bet atņemot gribu un sarūgtinot, tos nevar ignorēt, ir jāatzīst, ka tie mūs fundamentāli pārveido. Mani varoņi ir daļiņas no manis, tā kā sapnī, kad ikviens, kas tajā piedalās, esi tu pats, daļiņa no tevis, kas attālinājusies, lai tu labāk redzētu kopainu. Esmu dzirdējusi, ka pirms rakstīšanas jūs lasāt dzeju. Josifs Brodskis dzejolī Elēģija reiz rakstīja: "Sirds un piķmelna ala nav nemaz tik atšķirīgas", — tas ir gandrīz vai kā par jūsu grāmatu varoņiem sacīts. Kurš dzejnieks jūs uzrunā visvairāk? Man ļoti patīk Josifs Brodskis, lai gan šo dzejoli nezināju. Taču mani dzejnieki ir Dilans Tomass un Tomass Stērns Eliots. Vēl Karls Sandburgs, Anne Sekstona un Josifs Brodskis. Jūs rakstot katru dienu, taču jūsu grāmatas iznāk ar teju vai desmit gadu intervālu un katra no tām ir īpaša. Kā panākat, ka tikai labākais nonāk pie lasītājiem? Līdz šim es vidēji publicēju darbu ik pa sešiem gadiem, bet pašlaik esmu noslēgusi līgumu, kas paredz, ka nākamajam darbam jāiznāk jau pēc trim gadiem. Gan jūsu izglītība, gan literārās intereses lielā mērā ir saistītas ar Krieviju. Kāpēc tik netipiski amerikānietei bez krieviskām saknēm? Kad man bija trīspadsmit, es biju ļoti tumša, nīgra tīne un skolas obligātajā literatūrā mums bija jālasa vienīgi apnicīgas "meiteņu" grāmatas. Tētis aizveda mani uz bibliotēku un iedeva Noziegumu un sodu. Un es ieriju šo āķi. Sāku mācīties krievu valodu vidusskolā un koledžā, iemīlējos krievu literatūrā. Tās kaislīgums, psiholoģiskie dziļumi, tas, ka lielisku darbu bija tik daudz, manu apsēstību, kas sākās ar Dostojevski, padziļināja, un nu jau man mīļi ir daudzi rakstnieki un dzejnieki... Arī manas topošās grāmatas galvenais varonis ir krievs, kurš Amerikā ierodas 1923.gadā no revolucionārās Petrogradas. Esmu pievērsusies vēsturei ar uzsvaru uz Krievijas vēsturi agrīnajā padomju laikā.
Dženete Fiča. No Dostojevska uz Petrogradu
Pārlasot Dženetes Fičas grāmatas, radās vēlme uzdot dažus jautājumus pašai autorei, kura latviešu lasītājiem ir sveša. Uzmeklēju tīmekļa dzīlēs Dženetas pastkastīti un bez īpašas ticības uz panākumiem nosūtīju vēstuli. Atbilde pienāca nākamajā rītā. Jā, varam parunāt. Garīga atsvešinātība, vientulība ir pastāvīga jūsu varoņu pavadone.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.