Ik pa mēnesim skatoties, kā attīstās Vairas Vīķes – Freibergas veidotais TV produkts, esmu domājusi, cik uzskatāmi acu priekšā darbojas retāk pieminēts televīzijas iespēju fenomens: televīzija spēj ne tikai no niecības izveidot zvaigzni, bet arī iznīdēt tiešām unikālas personības harizmu. (Raidlaiks reizi mēnesī jau vien ir varens solis, lai raidījums nevarētu atrast savu vietu skatītāju ikdienā)./>
Jaunākais (pagājušās sestdienas) />„Mēs esam” />bija par Dziesmu svētkiem. Pie eksprezidentes ciemojās diriģents Māris Sirmais un mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Trīs fantastiskas personības, unikāli cilvēki, aizraujoša tēma un viņu kopīgs saules dziesmu projekts. Tik labvēlīgi apstākļi, lai rastos neatkārtojams televīzijas saturs..., bet raidījumu bija grūti noskatīties. Tas likās samocīts, garlaicīgs, neskaidrs. Tāda kā paziņu dekoratīva parunāšanās, tāds kā aktīvs Sirmā pārskats par tuvākajiem darbiem. Informatīvu interviju stils, oficiāli stīvas attiecības - visā raidījumā izskanēja vien dažas šo personību cienīgas un ieinteresēta skatītāja vērtas domas. Vienīgi Blumbergs, par kura klātbūtni raidījuma lielāko daļu atminējās vien operators, visu šo sastingumu centās izjaukt ar aicinājumu kopīgi dziedāt kādu dziesmu. Viņa dzīvīguma centieni tika apklusināti, Blumbergam atlika vien noslēgumā izmisīgi vicināt rokas – mazliet kariķētā virsdiriģentu stilā. Var jau būt, ka televīzijā vēl diskutēsim par dziesmu svētkiem, latviešiem un sauli, bet tas laikam vairs nebūs šajā raidījumā./>
Man tiešām no sirds žēl, ka lieliska iespēja LTV1 piedāvāt />kaut ko tādu, kas nav iespējams nevienā citā televīzijā, ir iestigusi. „Mēs esam” būtu varējis />kļūt par ko līdzīgu citu valstu televīzijās redzētajiem unikālu personību (režisoru, politiķu, zinātnieku u.c.) sarunu raidījumiem, kuru skatīšanās ir ne vien daļa no labi pavadīta vakara, bet sākums diskusijai, domu sastapšanās, televīzijas virspusības ignorēšana. />Tas nav izdevies un es pat nezinu, kam jautāt, kāpēc tā. Titros skatoties plašo raidījuma komandu, ko noslēdz projekta vadītājas Sandras Eihmanes vārds, domāju, kāpēc šie cilvēki pret savu darbu bijuši tik vienaldzīgi? Kāpēc bijība, kas laikam tiek justa attiecībās ar bijušo prezidenti, ir traucējusi />likt lietā savu profesionālismu? Kāpēc tik regulārais un pārsteidzošais Vairas Vīķes-Freibergas domas lidojums, pēc prezidentūras jauniegūtā brīvība un neapstrīdamais personības spēks šajā raidījumā tiek iespīlēts oficiozā stīvumā, greznās telpās un diplomātiski pustukšās sarunās? Raidījumam „Mēs esam” ir vadītāja, kuras dēļ vērts to skatīties. Bet tam nav sava stila, tam nav satura, ko vērts redzēt un tam nav savas neatkārtojamās vietas LTV programmā . Diemžēl tas ir viens no parastajiem LTV raidījumiem, kam atbilst vārds - nekāds. Taču bija (un vēl joprojām ir) visas iespējas, lai būtu citādi./>