Bārdainis ar mūžīgi skumjajām acīm atgādina melanholisku vikingu, skandināvu mežcirtēju vai XIX gadsimta krievu rakstnieku. Sēras viņa dvēselē tvan jau ilgu laiku, un brūces nesadzīst. Džons Grānts zina, kur mirst sapņi, un uz šo vietu aizved sev līdzi klausītājus klavierbalādē Where Dreams Go to Die. Mākslinieks ir izdevis tikai divus soloalbumus, un abi ir šedevri.
2010. gadā iznākušo debijas ierakstu Queen of Denmark britu mūzikas žurnāls Mojo pasludināja par gada labāko albumu un nekavējoties iecēla mūsdienu klasikas statusā – līdzās tikpat spēcīgi emocionāli uzlādētiem darbiem kā Entonija Hegertija ansambļa Antony & the Johnsons opusam I Am a Bird Now un Džastina Vernona projekta Bon Iver diskam For Emma, Forever Ago. "Queen of Denmark skan kā albums, kura autors ir gaidījis visu dzīvi, lai to radītu," rakstīja žurnāls Mojo, un šis sajūsmas vilnis pāršalca arī pārējos kritiķus un mūziķus.
Šineida O'Konora ir ierakstījusi dziesmas Queen of Denmark kaverversiju savam albumam How About I Be Me (And You Be You)? un iedziedājusi majestātiskus fona vokālus Džona Grānta otrajam albumam Pale Green Ghosts, kas nācis klajā šāgada pavasarī. Noklausieties viņa mūziku un sajutīsiet komponista Džona Grānta izsmalcināto romantismu, dzejnieka Džona Grānta šokējošo atklātību, producenta Džona Grānta eksperimentālo drosmi.
Mūzika krājas zemapziņā
Bērnību un jaunību Džons Grānts pavadīja Kolorādo un Mičiganā, viņš ir audzis konservatīvā, reliģiozā metodistu ģimenē. Apzinoties savas seksuālās orientācijas netradicionalitāti, viņš juta neiecietīgās apkārtējās vides naidu. Vecāki viņu nesaprata. "Man šķita, ka ģimene dotu priekšroku, ja es būtu narkomāns, nevis homoseksuālis. Narkomāns būtu daudz atraktīvāks variants nekā sasodīts izvirtulis," stāsta mūziķis, kurš savam skarbajam tēvam veltījis debijas albuma dziesmu Jesus Hates Faggots/Jēzus ienīst pediņus. Jaunībā Džons bija iemīlējies kādā narkotiku pārdevējā, kurš viņu iepazīstināja ar kokaīnu un mēģināja izdarīt pašnāvību viņa gultā. Vēlāk nelaimīgas mīlestības dēļ uz pašnāvības robežas bijis arī pats Džons Grānts.
Nopietnu muzikālo karjeru viņš sāka Denveras alternatīvā roka grupā The Czars, kas darbojās no 1994. līdz 2004. gadam. Recenzijas bija lieliskas, taču kolektīva diskus klausītāji nepirka. The Czars spēlēja dziesmas ar drūmiem folkmūzikas un kantrimūzikas motīviem, un tajā laikā Džons Grānts tika salīdzināts ar Nīlu Jangu un Skotu Vokeru. Mūziķis daudz dzēra un lietoja narkotikas. Cieta no nabadzības un depresijas. Pēc The Czars izjukšanas dziedātājs pārcēlās uz Ņujorku, ārstējās no atkarībām, strādāja par viesmīli bāros un tulkotāju slimnīcā, mācījās krievu valodu (pirms tam jau bija apguvis vācu valodu, studējot Heidelbergā Vācijā). Tikmēr mūzika uzkrājās viņa zemapziņā.
Dziedātājs sadraudzējās ar Teksasas folkroka grupu Midlake, kuras dalībnieki pārliecināja Džonu Grāntu ierakstīt soloalbumu, – tā tapa Queen of Denmark, kurā Midlake mūziķi ieskaņoja visu pavadījumu. Šajā albumā Džons Grānts fantazē par savas bērnības – 70. gadu – mūziku, galvenokārt softroku, kas tolaik dominēja FM viļņos. Dziesminieka debijas plates iedvesmas avoti ir dziedātāja Kārena Kārpentere, Kalifornijas grupa Bread un, protams, ABBA. "Zviedru kvarteta Bennijs un Bjērns ir vainīgi, ka man patīk bārdaini vīrieši," joko Džons Grānts.
Recenzenti norāda arī uz Eltona Džona, Harija Nilsona un bijušā The Beach Boys dalībnieka Denisa Vilsona solodiska Pacific Ocean Blue ietekmi albumā Queen of Denmark, kurā katra dziesma ir izcilas gaumes un augstākās meistarības paraugstunda.
Savvaļas olīvkoku atmiņas
Par vienu no saviem favorītiem Džons uzskata krievu bardu Vladimiru Visocki: "Man patīk viņa balss tembrs, manas iemīļotākās Visocka dziesmas ir Skalolazka un Moskva–Odessa. Visockis ir miris manā dzimšanas dienā – 25. jūlijā. Es domāju, ka tā ir zīme." Džons Grānts perfekti runā krievu valodā, viņš pārzina un saprot ne tikai Vladimira Visocka, bet arī Annas Germanes un Jeļenas Kamburovas daiļradi. "Es iemīlēju krievu valodu, kad mācījos Vācijā, lai kļūtu par tulkotāju. Man bija 19–20 gadu. Varbūt nostrādāja tas, ka bērnībā es daudz spēlēju Rahmaņinovu. Man nav krievu radinieku – šīs valodas mācības man bija nopietns un tīrs eksperiments."
Džons Grānts ir dzīvojis arī Londonā un Berlīnē, pašlaik viņš mīt Īslandē un mācās īslandiešu valodu: "Es esmu valodu frīks." Reikjavīkā tika ierakstīts dziesminieka jaunais albums Pale Green Ghosts – oda viņa jaunībai, 80. gadiem un jaunā viļņa deju mūzikas klubiem Kolorādo pilsētās Denverā un Bolderā. Bāli zaļie spoki, kas minēti diska tituldziesmā, ir oleastri jeb savvaļas olīvkoki, kuri aug I25 šosejas malās. Pa šo ceļu 80. gados viņš bieži brauca no savām mājām Kolorādo mazpilsētā Pārkerā uz Denveras klubiem, vēlāk – ciemos pie sava liktenīgā mīļākā, kuram veltītas dziesmas abos albumos. "Oleastriem ir bāli zaļas lapas, kurām otra puse ir sudrabota un naktī mirdz. Katru gadu maija beigās šajos kokos parādās mazi dzelteni ziedi, kuriem ir vislabākā smarža, kādu jebkad esmu sajutis. Tās ir ļoti personiskas atmiņas," atzīst dziedātājs.
Grēksūdze deju ritmos
Par albuma Pale Green Ghosts producentu kļuva īslandiešu elektroniskās popmūzikas grupas Gus Gus dalībnieks Bigi Veira. Skanējums ir skandināviski ledainu klubu ritmu caurdurts, 80. gadu jaunā viļņa melodiskais stils ir savienots ar aktuālām minimālistiskām struktūrām – šāda uzbūve ļoti piestāv Džona Grānta smeldzīgajām autordziesmām, kuru rētas joprojām asiņo. Viņš dievina sintpopu un industriālo deju mūziku – gan vēsturiskus eksemplārus, gan mūsdienu paraugus, tādus kā Trentemøller and Mock & Toof. "Elektroniskā mūzika ir manas personības daļa, kaut gan daudziem klausītājiem varbūt šķiet, ka tā nepiestāv Džona Grānta tēlam," piebilst mākslinieks. "Šajā pasaulē nav nekā, kas man patīk vairāk par sintezatoru skaņu, – es to iemīlēju bērnībā, klausoties ABBA. Mani vienmēr ir sajūsminājis sintezatoru skanējums šīs grupas mūzikā, jo īpaši dziesmā Eagle, taču man pašam nekad nav bijis pietiekami naudas, lai iegādātos sintezatoru vai citu pamatīgu studijas aprīkojumu. Pagāja ilgs laiks, kamēr es varēju to atļauties."
Tāpat kā Queen of Denmark, arī Pale Green Ghosts ir vaļsirdīgs autobiogrāfisks stāsts, brīžiem ironiska, brīžiem traģiska un sāpīga grēksūdze deju mūzikas ritmos. Tas ir egocentrisks, taču fascinējošs monologs. Savā mākslā Džons Grānts ir gudrs, asprātīgs un ironisks – visas sliktās ziņas, kuras uzklausīt svešiniekam būtu ārkārtīgi neērti, viņš pasniedz negaidīti silti un izmisīgi skaisti. Tā viņš rīkojās pērn vasarā, kad uzstājās festivālā Meltdown Londonā kopā ar Ņujorkas disko un tehnomūzikas grupu Hercules and Love Affair, – viņi izpildīja dziesmu I Tried to Talk to You, un Džons Grānts no skatuves paziņoja, ka ir inficēts ar HIV.
"Man bija sajūta, ka es to nespēju izdarīt un arī nevajag, un tieši tāpēc es to izdarīju – es pateicu. Par to bija sacerēta dziesma, kuru mēs tovakar nospēlējām, un tas bija piemērots brīdis. Ļoti daudz cilvēku nonāk tādā pašā situācijā, kurā esmu nonācis, un viņi jūtas izstumti, sabiedrība viņus nepieņem, tie ir cilvēki, kuriem ir bijušas atkarības, viņi kaunas, viņi jūtas nemīlēti savas diagnozes dēļ. Es vēlos, lai šie cilvēki zina, ka viņu priekšā ir kāds uz skatuves, kuram ir tādas pašas grūtības un kuram jādzīvo ar tādām pašām sajūtām," savu rīcību skaidro Džons Grānts. Pēc šīs publiskās atzīšanās katra viņa dziesma tiek uztverta pavisam citādi.
Albumu Pale Green Ghosts noslēdz septiņu minūšu episks skaņdarbs Glacier/Ledājs – dziesma par to, kā homofobijas izraisītas sāpes sakropļo cilvēka emocionālo ainavu. "Tā ir kompozīcija, kādu es būtu gribējis dzirdēt tīņa vecumā," saka Džons Grānts.
Vīrišķīgas spēka dziesmas
"Katru reizi, kad es saceru dziesmu, man ir sajūta, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Katra dziesma ir kā pēdējā. Es joprojām jūtos kā čalis, kurš mūzikas biznesā ir tikai viesis," apgalvo Džons Grānts. Pale Green Ghosts ir spēka dziesmu albums. "Pārcelšanās uz dzīvi Reikjavīkā 43 gadu vecumā bija riskants lēmums, man bija bail. Es tur nevienu nepazinu, taču Īslandē man ir izdevies atrast savas mājas un ierakstīt albumu, ar kuru es lepojos un kurš ļoti koncentrētā veidā parāda manu būtību. Tas viss notika tajā laikā, kad man bija pamatīgas problēmas ar veselību. Es cenšos ņemt vērsi aiz ragiem un dzīvot tālāk," viņš uzsver.
Džons Grānts savaldzina ar savu vokālo meistarību un fatāli nelaimīgas mīlestības dziesmu ģeniālajām melodijām. Mūzikā viņš nav tik eksaltēts kā Entonijs Hegertijs un tik manierīgs kā Rūfuss Veinraits. Teiksim tā – Džons Grānts ir vīrišķīgāks.
Festivāls Positivus
Salacgrīvā 19.–21.VII
Džona Grānta koncerts 20.VII plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 21–41