Edvīns Raups. Kas ir tā patiesība?

Kas ir tā patiesība? Grāmatu aizverot, par to racionāli spriest vairs nav iespējams. Panākt šādu ilūziju ir dzejnieka mērķis, un, ja kāds to novērtējot, savos 45 gados Raupam esot tā labā sajūta, ka "varbūt nav gluži velti…". Savu dzejas ideju E.Raups visprecīzāk saskata līdzībā par koku: "kails koks rudenī. Kaila patiesība. Viss šķiet absolūti harmoniski. Daile. Bet pieej tuvumā — skaties, viss juku jukām, zari krustu šķērsu…". E.Raups ir pārliecināts, ka šādus iedvesmas brīžus piedzīvo ikviens, tikai ne katram rodas vēlēšanās "viengabalaino patiesību" pārradīt vārdos, krāsās un skaņās. Negribas gvelzt sliktāk Jāņa Rozes apgādā iznākušais krājums Putn` Gitas Treices mākslinieciskā noformējumā ir maza, pelēka grāmatiņa ar tikko kā ar papīrnazi atgrieztām lapām. Tajā kā atspere saspiests, šķiet, glabājas viss laiks (kas bijis, ir, būs). Rodas pārliecība — dzeja nevar būt ne slikta, ne laba, tā vai nu ir, vai — nav. Raupa gadījumā — ir. Jau no viņa pirmā dzejas krājuma Vēja nav 1991.gadā. Ne velti Juris Silenieks Jaunajā Gaitā (1996) raksta: "Edvīna Raupa vārds Latvijā ir labi zināms: Klāva Elsberga prēmijas laureāts; Karoga dzejas konkursa galvenās balvas ieguvējs; eseju un dzejas tulkotājs no spāņu valodas, kā arī bērnu grāmatu tulkotājs. Raupa laikabiedri netaupa vārdus viņu cildinot". Dzejnieks spilgti ienāca 90.gadu dzejā ar uzstādījumu — "apturēt formu, pirms tā apturējusi saturu", izpelnoties apzīmējumu sirreālists un postmodernists. E.Raups uzskata, ka ir "tieši tajā vietā, kur neizveidojās neviena paaudze". Nosacīti par savu paaudzi viņš sauc Liānu Langu un Mairu Asari. "Jaunībā es rakstīju ļoti intensīvi, ar pārtraukumiem — tikai lai paēstu," atceras E.Raups. Tolaik viņš apzinājies, ka lielākā daļa no uzrakstītā nekam neder, tomēr tas bija nepieciešamais treniņš. Posmi starp viņa krājumiem stiepjas arvien garāki: Vēja nav (1991); Dzīvo damies (1995); 33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi (1997); Uzvāri man kaut ko pārejošu (2002) un Putn` (2008). Vai apzināti? Nē, viņa dzīvē nekas nenotiekot apzināti. E.Raups pieļauj — varbūt, ka tas ir pat peļami. Dzejnieku patīkami pārsteigusi Jāņa Rozes apgāda atsaucība, izdodod ne vien viņa tulkotos Koelju bestsellerus, bet arī dzeju, kas ir komerciāli riskants pasākums. "Ir jau kaut kas sasniegts. Atkārtoties nevajag. Tāpēc arī rodas klusuma pauzes. Negribas gvelzt sliktāk, nekā esi pateicis," spriež E.Raups. "Mana rakstīšanas intensitāte vairs nav tik liela, tomēr man liekas, ka es neesmu vēl sevi izsmēlis."Es tomēr atļaujos E.Raups vairākkārt atgriežas pie pašizglītības tēmas — horizontālās informācijas uzsūkšanas, kas ir teātris, kino u.tml., un vertikālās, ko atklāsmes veidā sniedz vienīgi dzeja — visintīmākā māksla. Tāpēc viņam nepatīkot lasīt savu dzeju. "Ja esi bijis godīgs, tas nozīmē iznākt kailam publikas priekšā," uzskata dzejnieks. Bez metaforām. Vairākus gadus E.Raups kā Kultūras Foruma literārās daļas vadītājs sekojis jaunu vārdu ienākšanai dzejā un kārtējo reizi pārliecinājies, ka pašģēniju modelis nav viņam pieņemams. Viņš tikko noskatījies Ņikita Mihalkova filmu 12, kur radis atbalsi savām izjūtām: "Jo mākslinieks uz skatuves nopietnāk runā, jo publika vairāk smejas. Mūsdienās runāt nopietni ir riskanti, es tomēr to atļaujos." Par noslēpumaino grāmatas nosaukumu Putn` dzejnieks jau dzirdējis daudz jautājumu. Citam liekas, ka tā ir putna uzruna, citam — ka kļūda. E.Raupa versija: "Noķert, ielikt rāmītī mirkli nozīmē sagūstīt putnu — vai to es gribu? Kas ir tas, kas aizrauj tevi kādā ainavā, domā, cilvēkā un kas nav ne šī ainava, ne doma, ne cilvēks? Iespējams, tā ir ilgi gaidīta atklāsme, laika un telpas poētiska kvintesence, kas vienmēr atrodas kaut kur tepat, dvēseles stiepiena attālumā un kas nekādā veidā nav sagūstāma. Ja nu vienīgi pārradāma. Tāpēc izvēlējos pazīstamu burtu kopu, kam ceļā pie manis, pie mums, aizrāvusies elpa — putn`.