Gleznot — tā jau ir koncepcija

c., kas tapuši pēdējā gada laikā, kad tika pabeigta Mākslas akadēmija un iegūts maģistres grāds. Gleznotāja necenšas bravūrīgi tēlot, ka viņai izstādīt savas gleznas tūlīt pēc A.Naumova neko īpašu nenozīmē: "Patiesībā man ir bail…" Izstādē būs eksponēts arī darbs, kurā gleznotāja sevi glezno kā Sv.Sebastjanu — cauršautu ar bultām. Impulss pašportretam Aizvainotā bija noraidījums dalībai jauno mākslinieku izstādē Našķu bumba. Netipiski, oriģināli, asprātīgi. Anna ir pārliecināta, ka bez humora nekas nav iespējams. "Izstāde Nomoda sapņi vispirms ir ļoti jauna cilvēka glezniecība. Jā, tur ir jaunības maksimālisms, sevis meklējumi, ticība, šaubas, vēlēšanās uzdrīkstēties un dumpoties, pārkāpt robežu, tur ir pašanalīze un urdošs nemiers," raksturo galerijas vadītāja mākslas zinātniece Anda Treija. Kas vēl bez humora izjūtas šķiet svarīgi? "Man glezniecībā vispirms svarīgi ir apgūt visus izteiksmes līdzekļus, iziet cauri visus elles lokus. Tad var pārliecinoši runāt," uzsver gleznotāja. Tas liekot atvirzīties no sava rokraksta. Gleznotājai pašai šķiet — nevar pateikt, ka viņai būtu kāds noteikts rokraksts. "Es vienkārši meklēju. Māksliniekam ir svarīgi būt daudzpusīgam," Anna paskaidro savu pārliecību. Svarīgi gleznotājai šķiet arī neatkāpties un nenoniecināt akadēmismu, kas, viņasprāt, Latvijā joprojām ir ļoti labā līmenī. Kam viņa pati ir izgājusi cauri, kādu estētiku vai izteiksmes stilu atmetusi kā sev nederīgu/svešu? "Es nevarētu teikt, ka esmu kaut ko ļoti daudz pārbaudījusi. Sāk izkristalizēties lietas, kas man ir pieņemamas. Svarīgāk ir saprast, ko tu nevēlies. Es nevēlētos halturēt," A.Baklāne uzsver. Protams, viņasprāt, ikviens jauns gleznotājs sāk ar aizraušanos ar impresionismu un ekspresionismu. Radusies arī pārliecība, ka abstrakcionisms prasa lielāku meistarību nekā reālisms. Tiktāl par tehnisko pusi. Cik svarīgs ir vēstījums? Cik viegli vai grūti jaunam māksliniekam atrast savu balsi — saprast, ko teikt? Anna: "Es pirmām kārtām domāju, ka vēl neko neesmu sapratusi, ko teikt un kā vajag. Es nepretendēju uz tādām lietām. Ceru, ka arī nekad nepretendēšu. Man liekas, tas ir lieki." Jaunā gleznotāja mazliet sakreņķējas par šo jautājumu, jo, viņasprāt, vēstījumam/koncepcijai bieži tiek piešķirta pārspīlēta loma. "Akadēmijā visu laiku tiek malts, ka vajag to vēstījumu, ka visam apakšā jābūt koncepcijai. Glezniecība — tā ir priekš kaķiem. Tā ir problēma jaunajiem un vidējās paaudzes māksliniekiem," novērojusi gleznotāja. Viņa retoriski vaicā: "Bet var taču būt tā, ka nav nekādas koncepcijas! Ka tev vienkārši gribas gleznot iekšēju apsvērumu dēļ, un tā jau ir koncepcija." Šis A.Baklānes gleznotājas patiesais patoss A.Treijai licis teikt: "Priecē, ka redzi — jaunais cilvēks ir glezniecības pārņemts. Tā ir viņas, Annas Baklānes piederība. Kā mēdz būt piederība rasei, tautībai, ticībai, tā mēdz būt arī piederība glezniecībai." A.Baklānes stihija ir eļļas glezniecība. Un tikai. "Es neizmantoju kaut kādas superduper lakas," paironizē Anna. Kas ir eļļas valdzinājums? "Noteikti viena no komponentēm ir smarža. Mani vecāki bija gleznotāji (pāragri aizgājušais mākslinieku pāris Vija Maldupe un Juris Baklāns — U.A.), es vienmēr to tā esmu izjutusi, pat nevaru iedomāties citādi…" — Annu valdzina eļļas plastiskums, ko viņa salīdzina ar mālu. Vai gleznotāja savā paaudzē jūtas vairāk vienpate vai gluži pretēji — uz viena viļņa ar domubiedriem? A.Baklāne neslēpj, ka bieži jūtas vientuļa. Vienlaikus pastāv "gandrīz vai komūna" — brīnišķīgie kursabiedri Anita Arbidāne, Vladimirs Avramenko, Anda Lāce, Jānis Purcēns. Visi kopā īrē darbnīcu VEF, bijusi kopīga izstāde galerijā Daugava. "Mēs -esam tie, kas taisa skaistas bildes," ironizē Anna. Viņa novērojusi, ka jauno mākslinieku vidē nosacīti izveidojušās divas lielas grupas ar diskusijas objektu — "skaistums". "Mēs arī gleznojam no fotogrāfijām, mums arī neliekas traģiski reizēm kaut ko pārdot. Es domāju, tas nav nekas slikts," un A.Baklāne aizvirza sarunu par glezniecības vēsturi, pasūtījuma darbiem, mākslas un naudas attiecībām. "Mākslai vienmēr blakus būs nauda," jaunā gleznotāja ir pārliecināta. Vai netaps jaunas paaudzes manifests? A.Baklāne piekrīt, ka teorētiski manifesti ir ļoti apsveicami, tā vajadzētu darboties. Bet viņai personīgi tas neder, jo nav manifestu cilvēks. "Es gleznoju "par"," saka Anna. Ja viņai būtu jāraksta manifests, tas jau būtu kaut kas "pret".