Ir jādod iespēja! Ļaudis grib ne tikai rakt zemi

Šie ir tikai daži jautājumi, kuri ik pa laikam uzjundījuši gan analītiskas diskusijas, gan arī neveselīgi emocionālas domstarpības, kuras dažkārt (tieši kolektīvu snieguma novērtējuma kontekstā skatēs!) nonākušas pat līdz tiesu darbiem. Un, jā, vai ir pareizi, ka konkursos (skatēs) izcīnītā dalība Dziesmu un Deju svētkos līdz ar ierasti hierarhiskajā sistēmā piešķirto grupu un pakāpi ir noteicošais kritērijs nelielā valsts finansējuma saņemšanai? Varbūt pienācis pēdējais laiks domāt par to, ka atbalstāma un veicināma būtu arī cilvēku muzicēšana, dejošana vai jelkāda cita radoša darbība kopienā tikai savam priekam, ar mērķi kaut ko iemācīties tieši sev? Bet varbūt gluži otrādi – lai taču katrs pats maksā par savu hobiju, jo tā ir viņa personīga darīšana? Šie ir jautājumi, kuri jau gadu gadiem gruzdējuši sarunās, konferencēs un plašsaziņas medijos. Tos cilāja arī nesenā diskusija Amatiermākslas procesa sociālā dimensija, ko Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) rīkoja sadarbībā ar biedrībām Skaņumāja un Sadarbības platforma tautas mūzikas festivāla Dzīvā mūzika ieskaņā 18. oktobrī Rīgā, Eiropas Savienības mājā.
 

Hierarhija Noasa šķirstā

Dziesmu un Deju svētku tradīcija Latvijā tuvojas jau 150 gadu jubilejai. Tā pārsteidz ar kvalitātes un masveidības apvienojumu: kopkorī Mežaparka estrādē saplūst jau 16 000 dziedātāju balsu, tūkstošiem dalībnieku Deju svētku lieluzvedumos Daugavas stadionā, precīzi izpildot deju soļus, veido arī krāšņus un simbolietilpīgus ornamentu rakstus uz laukuma. "Dziesmu un Deju svētkos pulcējas 43 tūkstoši dalībnieku, viņu skaits stadionā un Mežaparka estrādē ir sasniedzis kritisko robežu. Nacionālajā kultūras centrā strādājam teju ar diviem tūkstošiem kolektīvu. Šo kustību atbalsta gan valsts, piešķirot 1,2 miljonus eiro dotāciju tautas mākslas un nemateriālā mantojuma kustībai, gan pašvaldība, nodrošinot telpas kolektīvu ikdienas darbam, transportu uz svētkiem, atalgojumu kolektīvu vadītājiem," LNKC direktore Signe Pujāte ieskicē Dziesmu un Deju svētku kustības praktisko pusi. Kaut arī ir daudz citu pasākumu, Dziesmu svētki kļuvuši par Noasa šķirstu, kurā visi reizi piecos gados gribam iespraukties.

Taču Latvijā ir daudz ļoti dažādu amatiermākslas kolektīvu, kuri Dziesmu svētkos neiekļaujas vai nu citas radošās specifikas dēļ, vai arī ir atsijāti izšķirošajās skatēs. Arī pati Signe Pujāte dzied folkloras kopā Saucējas, kas šādi gan nav institucionalizēta un paspārni (vārda tiešajā – mēģinājumu telpas nozīmē) radusi Latvijas Kultūras akadēmijā. Par visu pārējo dziedošās sievas gādā pašas: raksta projektus, meklē uzstāšanās un ierakstu iespējas.

Diskusijā sapulcējušies galvenokārt neatkarīgie, neinstitucionalizētie tautas mākslas kopēji. Viņi raida asu kritiku hierarhiskajai Dziesmu svētku dalībnieku izvērtēšanas sistēmai. "Process, ko veic amatierkolektīvi kultūras namos, nepilda ļoti svarīgu funkciju. Tie sagatavo konkrētus skaņdarbus (piemēram, kora repertuāru) un dejas, bet neko nedara, lai cilvēki šajos kolektīvos pilnveidotos un piepildītu katrs savu individuālo plānu. Amatierkolektīvos netiek pilnveidotas katra cilvēka individuālās prasmes mūzikā, dejā, citos mākslas žanros," uzskata Inta Brence. Pēc viņas iniciatīvas Viļānu Mūzikas un mākslas skolā līdztekus bērnu izglītošanai uzsākta neformālā pieaugušo apmācība. Direktore stāsta: "Cilvēkam ir mērķis apgūt kāda mūzikas instrumenta – akordeona vai ģitāras – spēli, un mēs palīdzam viņam to piepildīt. Viņam pat nav vajadzīgs skatītājs." Tiesa, spēlēt gribētājiem tas maksā 41,5 eiro mēnesī, pretī saņemot vienu mācībstundu nedēļā. Izbrāķētie – aiz borta?