Kā uz baznīcu

Disciplīna ir dzelžaina, toties droši, ka uz pirmizrādi 12.februārī viss būs sagatavots tik perfekti kā vēl nekad. "Rīgu esmu sev atklājis kā brīnišķīgu kultūras pilsētu, kurā daudz vēstures un pagātnes liecību. Dīvaini: agrāk pat nezināju, ka te dzimis Mihails Barišņikovs! Atklājums ir arī jūsu Operteātris. Cilvēki šeit ir ļoti aizņemti un darbīgi, jo izrādes notiek katru dienu, kas, starp citu, Eiropā ir retums. Bet tieši tas notur augstu profesionālo līmeni," savos iespaidos pēc Rīgā pavadītajām pirmajām divām nedēļām dalās režisors Gijs Montavons. Sakāt — ik dienu pa izrādei ir retums. Taču arī jūsu vadītajā teātrī Erfurtē gadā notiek ap 350 izrāžu! Jā. Taču mēs nespēlējam katru vakaru. Mums to nav pirmdienās un otrdienās. Tikai aptuveni divsimts rādām uz lielās skatuves, pārējās 150 — mazākā zālē. Operteātru darbu Vācijā un Latvijā vispār nevar salīdzināt kaut vai tāpēc, ka Vācijā to ir ļoti daudz — ap 180 opernamu valstī. Skaidrs, ka vienīgajā operā Latvijā jums nākas paveikt daudz vairāk.LNO direktors Andrejs Žagars, kurš gada nogalē Erfurtē iestudēja Ž.Masnē operu Verters, bijis pozitīvi šokēts par perfekti sakārtoto Vācijas darba sistēmu. Esot aizguvis vērtīgas idejas reformām LNO. Kas jūs pārsteidz Operā Rīgā? Abi esam režisori, un tāpēc mūsu vadītajos teātros ir daudz līdzīga. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki būtu laipni, pieklājīgi, savstarpēji draudzīgi un visus spēkus, enerģiju un uzmanību veltītu darbam uz skatuves. Es rūpējos, lai viņiem teātrī būtu visas iespējas, lai būtu viss, kas ir nepieciešams. Tas padara Erfurtes operu tik īpašu, par vienu no labākajiem operteātriem Vācijā. Arī Latvijā cilvēki strādā ar lielu atdevi un darba mīlestību, šajā ziņā LNO šķiet līdzīga Erfurtes operai. Atšķirība ir tā, ka Operā Rīgā daudzi dziedātāji strādā ilgi un jūtas kā liela ģimene. Erfurtē ik pēc diviem gadiem dziedātāji maina teātri.Sagadījies, ka gan A.Žagars savu režisora debiju rietumos, gan tagad Rīgā topošā Mīlas dzēriena galvenās lomas atveidotāja Marina Rebeka savu pirmo īsto skatuves debiju piedzīvoja tieši jūsu vadītajā teātrī Erfurtē. Līdztekus savai režisora un operas intendanta darbībai es bieži strādāju starptautisko vokālo konkursu žūrijās. Esmu daudzkārt vērtējis jaunos dziedātājus lielās sacensībās Barselonā, Parīzē, Vīnē. Ne tikai Eiropā, bet arī Japānā un Korejā. Tā katru gadu noklausos tūkstošiem dziedātāju. Marinu Rebeku sev atklāju konkursā Romā un piedāvāju sākt karjeru ar Violetas lomu Dž.Verdi Traviatas jauniestudējumā. Erfurtes teātris ir laba karjeras starta vieta jaunajiem māksliniekiem — ne tikai dziedātājiem, bet arī režisoriem, scenogrāfiem, diriģentiem. Tāpēc, ka teātris nav nedz mazs, nedz pārāk liels. Ir ļoti svarīgi sākt karjeru īstajā vietā! Biju pārsteigta, cik lielu uzmanību prese veltīja minētajai pirmizrādei. To aprakstīja ne tikai reģionālie, bet arī lielie Vācijas dienas laikraksti un operžurnāli, bet kritiķu gada aptaujā M.Rebekas sniegumu nosauca par gada spilgtāko debiju. Tāpēc, ka Violetas loma ir ļoti sarežģīta, grūta vokālā partija. Nekad nav viegli dabūt piemērotu dziedātāju, kas spētu to labi pasniegt: nepieciešamas gan koloratūras, gan dramatisms, nav mazsvarīga arī vizuālā pievilcība un jaunība. Pēdējā izcilā šīs lomas atveidotāja bija Ileana Kotrubasa, kaut arī viņa tad jau šķita tai par vecu. Ir liela veiksme, ja izdodas atrast izpildītāju M.Rebekas gados, kura spēj tikt ar šo lomu galā. Viņas karjera tagad attīstās lieliski: dziedātāja šovasar debitēs Zalcburgas festivālā, drīz dziedās Milānas La Scala. Jūtos ļoti lepns, ka es biju tas, kurš pirmais viņai piedāvāja starta iespēju. Īstajā vietā un laikā. Jauniestudējumā jums nākas strādāt ar daudziem jauniem Latvijas dziedātājiem, arī debitantiem. Kā vērtējat LNO radošo potenciālu? Man patīk strādāt ar lieliskiem jauniem cilvēkiem — debitantiem savās lomās. Ar Marinu, kurai tā būs pirmā Adīna, un ar Dmitriju Popovu, kurš pirmoreiz gatavo Nemorīno. Brīnišķīgs ir jūsu jaunais baritons Raimonds Bramanis. Ļoti patīkama ir sadarbība ar pieredzējušajiem dziedātājiem, kuri šajā Operteātrī strādā jau ilgus gadus, piemēram, Sergejs Martinovs, kurš atveido Dulkamari un ir lielisks arī Burvju flautā. Iestudējumā sastopas dažādas paaudzes, un es labi jūtos viņu vidū, jo pats esmu pa vidu — ne vairs jauns, ne vecs. Valda laba radošā noskaņa, jau pirmajās 12 dienās mums bija labs darba temps. Kas jūs motivēja izvēlēties šo komisko operu? Kur redzat tās aktualitāti? Mīlas dzēriens ir viegls gabals, taču nebūt nav visu laiku jāsmejas, tas ir ļoti cilvēcisks stāsts, izsmalcināta opera. Ir svarīgi radīt šīs izrādes garu, nevis visu laiku censties tikai uzjautrināt skatītājus. Daudzos šīs operas iestudējumos cenšanās izcelt smieklīgo ir tik pārspīlēta, ka beidzot pat vairs nešķiet smieklīgi. Mums Mīlas dzēriens ir stāsts par jauniem cilvēkiem: kā viņi atrod viens otru? Viņi ir iemīlējušies, taču nekādi nevar atrast veidu, kā atklāt savu mīlestību. Nedrīkst gan aizmirst, ka šī ir dienvidu zemes spēle un tajā ir daudz kā tāda, kas var notikt tikai Itālijas dienvidos. Taču stāsts ir vispārcilvēcisks. Svarīgākais ir — kas notiek cilvēku galvās? Ļoti amizanti, ka lielas (vislielākās!) lietas notiek mazo lietu ietekmē. Salīdzinājumam paskatieties kaut vai uz Tristanu un Izoldi. Kas gan notiktu, ja Izolde un Tristans dzertu vienīgi ūdeni? Tad stāsta par viņu mīlestību vienkārši nebūtu! Eliksīra nozīme ir īpaša… Būtiskais gan ir ticība, ka notiks kaut kas īpašs.Vai tikai mīla? Izrādē risināt arī citus stāstus (zemtekstus) par cilvēka dabu un attiecībām. Stāstu par to, kā jauni cilvēki kļūst pieauguši. Kā viņi gūst pieredzi. Būtībā līdzīgi tam, kā notiek Mocarta Burvju flautā, kur Tamino un Paminai savā ceļā jāiziet caur uguni, ūdeni, nakti un daudziem citiem pārbaudījumiem, sastopot ceļā gan Papageno, gan Zarastro, gan Nakts karalieni. Arī Mīlas dzērienā Adīnai un Nemorīno ceļā vienam pie otra ir nepieciešams gan Belkore, gan Dulkamara, gan varoņa došanās armijā, cīņa un vīns. Jāiet cauri visai šai pieredzei, lai beidzot divi jaunie ļaudis būtu kopā.Tātad grūtības ir nepieciešamas? Savā veidā tā ir iniciācijas, radīšanas opera: ceļš caur grūtībām.Ko šis "vieglais gabals" var mums sniegt stresa pilnajā krīzes laikā? Manuprāt, teātris cilvēkiem ir vajadzīgs pat visgrūtākajos, smagākajos laikos. Neaizmirstiet, ka teātris ir vieta, kur varat no visa atbrīvoties, būt prom no ielas un savām problēmām uz vairākām stundām. Pasmieties. Atjēgties. Tieši tas ir būtiski. Teātris nekad nestāsta par to, kas patiešām šobrīd notiek reālajā dzīvē, sabiedrībā. Teātris to nedara pat reflektēdams. Tā ir būtiska teātra funkcija. Kad A.Žagars pirms diviem gadiem mani aicināja iestudēt Mīlas dzērienu, neviens pat nenojauta par krīzes tuvošanos. Mums nebija plāna par zālēm, lai vieglāk pārciestu krīzi. Starp citu, pie mums Erfurtē tikko bija operetes Mana skaistā lēdija jauniestudējuma pirmizrāde. Visas biļetes pārdotas!Māksla mēdz arī kliedzoši, nežēlīgi atklāt dzīves un cilvēka tumšo pusi, diskomfortu. Dažreiz. Taču tas noteikti nav teātra galvenais uzdevums. Vispirms ir jāizstāsta stāsts. Taču nav daudz režisoru, kuri patiešām spēj vienkārši izstāstīt stāstu. Tas kļuvis par ļoti grūtu uzdevumu. Parasti ir interpretācija, fantāzija. Mūsu uzdevums, par ko vienmēr iestājos arī kā teātra vadītājs, ir saviļņot cilvēkus. Bet ne kārtējo reizi parādīt, ka dzīvē neiet, kā nākas.Kā ar izrādēm un filmām, kuru režisori ļoti naturāli rāda vardarbību, izspēlē asociācijas ar karu Irākā? Hitlera armijas uniformas jau ir novazāta skatuves klišeja. Teātrī vienmēr jāstrādā vienlaikus vairākos līmeņos: laikā, kad luga vai opera radīta, laikā, kad to rādām un kad dzīvojam un veidojam iestudējumu. Protams, Aīdā vai Fidelio vairs nevaram restaurēt vēsturi. Taču ir svarīgi saglabāt darba būtību. Un kāpēc gan to neadaptēt XXI gadsimta kontekstā? Tas ir visnotaļ leģitīms veids, kā iestudēt operu. Taču Belkori un viņa zaldātus Mīlas dzērienā es nekad netērptu nacistu armijas uniformās! Tas būtu pilnīgi aplami! Esmu pārliecināts, ka operlibreti ir jāaktualizē, jāinterpretē, jāadaptē. Bet, ja tas izdarīts vulgāri vai pazaudējot stāstu, tas vienkārši ir slikts iestudējums. Izcils piemērs, kā augsti profesionāli, perfekti interpretēt operu, ir G.F.Hendeļa Belzacars koncentrācijas nometnē Harija Kupfera režijā (Hamburgas operā, 1985). Bet, ja Mocarta operas tēlu vidū bez argumentēta iemesla, piemēram, iekļausiet Amerikas prezidentu Džordžu Bušu, tas būs bezjēdzīgi. Ap Džuzepes Verdi Masku balles iestudējumu jūsu vadītajā Erfurtes teātrī uzbangoja pamatīgs troksnis. Vairākiem režisoriem ir skandaloza slava. Kā redzat skandāla lomu opermākslas novērtējumā un popularitātē? Pirmizrāde, mākslinieciskais rezultāts skandālu neizraisīja. Troksnis izcēlās krietni pirms tam. Viss sākās ar nelielu sludinājumu laikrakstā, ko ievietojām, kad režisors Johanns Kresniks lūdza salūkot astoņdesmit statistus topošajam iestudējumam. Sludinājumā bija teikts, ka teātris meklē 50 līdz 90 gadus vecus statistus, kuri būtu gatavi kāpt uz skatuves kaili. Presē sacēlās milzīgs tracis. Pat līdz tam, ka politiķi aicināja boikotēt gaidāmo pirmizrādi. Es jautāju — vai jūs esat redzējuši kailos cilvēkus uz skatuves? Protams, nē. (Jo iestudējums vēl tikai tapa.) Teātrim tas izrādījās fantastisks ieguvums, jo biļetes acumirklī izpirka. Bet pēc pirmizrādes skatītāji brīnījās: kur te iemesls skandālam? Tā taču pavisam normāla izrāde Man atlika tikai aizvērt muti un ļaut cilvēkiem pilnā mērā demonstrēt pašiem savu stulbumu. Režisoram bija izdevies lielisks, jēgpilns iestudējums. Jūs slavē kā intendantu, kas ar mērķtiecīgo darbību Gīzenē un Erfurtē licis sabiedrībai mainīt attieksmi pret šīm provinces mazpilsētām un to opernamiem lielās Vācijas kultūrkartē! Kāda ir operteātra loma mūsdienu pilsētas kultūrvidē? Mans darbs ietver ne tikai repertuāra veidošanu, bet arī teātra reprezentāciju pilsētā: man jābūt redzamam sabiedrībā, jāpiedalās dažādos pasākumos. Gan mazpilsētā, gan lielpilsētā operas direktors ir ļoti svarīga persona, un mans pienākums ir uzturēt sabiedrībā pārliecību, ka opera ir nepieciešama. Lai cilvēki nāk uz izrādēm. Dažas viņus izklaidē, citas — satricina, traucē, rada diskomfortu, rosinot domāt. Citiem vārdiem — pamodina! Mainīt attieksmi iespējams, tikai darot ko tādu, ko citur teātros nedara. Tas rada cilvēkos interesi braukt uz Gīzeni vai Erfurti. Iestudējam gan pilnīgi jaunas, gan piemirstas operas — pats pagājušajā sezonā iestudēju mazpazīstamā komponista I.Piceti Fedru. Opera vienmēr ir bijusi kaut kas dārgs. Tā nav viegli apēdama ikdienas barība, taču ir nepieciešama kā būtisks vērtību orientieris, kas atgādina, ka labklājība, nauda, mašīnas, ēdiens, televizors — tas vēl dzīvē nav viss! Grautiņš, kas notika Rīgā un kādi bijuši arī citur Eiropā, rāda, ka cilvēkiem trūkst orientācijas. Viņi ir apjukuši. Problēmas taču var risināt, nedauzot logus, nedemolējot. Kā Eiropas kultūras sabiedrībā. Protams, problēmas pašlaik ir ļoti dziļas un sāpīgas visur.Kur meklējams veiksmīga operteātra noslēpums? Dažādībā. Lai līdzās pazīstamajām Mocarta, Verdi, Pučīni, Vāgnera, Štrausa operām repertuārā ik pa laikam parādītos kaut kas pilnīgi jauns. Es ieguldu ļoti daudz pūļu, lai Erfurtes teātrī ik sezonu būtu kādas jaunas operas pasaules pirmizrāde. Tā dēvētais creation cycle, kam pats pirms trim gadiem iestudējāt Filipa Glāsa Waiting for the Barbarians (Barbarus gaidot)? Jā. Un man ir prieks dzirdot pilsētā sarunas: vai jūs jau redzējāt Barbaru gaidīšanu? Vai jau bijāt uz Creation? Iet uz jaunas operas pirmizrādi Erfurtē tagad ir modē. Ja tevis nav šajā pirmizrādē, tevis nav vispār. Pasaules pirmizrādes apmeklējums jau kļuvis par pilsētas dzīves būtisku, neatņemamu rituālu, gandrīz kā gājiens uz baznīcu! Par tādu veidojas arī jūsu iekoptais vasaras brīvdabas festivāls Kāpnes (Domstufen-Festspielen)? Ideja bija izveidot festivālu šajā skaistajā vietā, pašā pilsētas sirdī — starp divām katedrālēm Doma laukumā. Izrādes notiek tieši uz iespaidīgajām, monumentālajām kāpnēm. Arī tajā publikai piedāvājam dažādību, mainību, pārsteidzošo. Nedrīkst pieļaut, ka iestājas apnikums: viens un tas pats! Cilvēkos visu laiku jāuztur modrība.Vai mākslinieka spēkos ir ietekmēt sociālpolitiskos procesus, uzrunāt sabiedrību? Labākais paraugs ir diriģents Daniels Barenboims, kurš vienā orķestrī spēja sapulcēt ebrejus un islāmticīgos. Tas ir perfekts pierādījums tam, ko māksla spēj saziņā. Māksla darbojas tur, kur prāts un politiķi apstājas strupceļā. Tas, ko izdarīju pats, — iestudēju F.Glāsa Barbarus gaidot arī Teksasā, Ostinā. Skatītāji bija diezgan šokēti.Pēdējos gados arvien plašāku ģeogrāfiju aptver Ņujorkas Metropolitēna operas tiešraides. Šosezon arī Rīgā, un pieprasījums aug pārsteidzoši strauji. Bet ja nu tuvplānos skatāmās operas megazvaigznes izkonkurēs dzīvās izrādes pilsētu teātros? Nedomāju, ka tā notiks, jo nekas nevar sacensties ar dzīvā teātra priekšnesuma burvību. To, ko cilvēkiem spēj dot dzīva izrāde, dzīvs kontakts un vide — ieskaitot starpbrīžus operas foajē un kafejnīcā — ,nekad nesniegs kino vai televīzija. Piedzīvojuma valdzinājums sākas jau ar brīdi, kad mājās sākat posties uz teātri un uzvelkat izejamo kārtu. Un tomēr — jauno tehnoloģiju laikmetā varbūt gaidāms vecās opermākslas gals? Jau četrsimt gadus cilvēki runā, ka gaidāma operas nāve. Tātad kopš brīža, kad tā vispār radās. Tas nav nekas jauns! Es domāju, ka opera pastāvēs vienmēr, jo tā vēsta aktuālo par cilvēku, jo tā attīstās un mainās. Kādas ir zīmīgākās jaunās tendences, kas nāk līdz ar paaudžu maiņu? Tas, ka parādījušies jauni, spilgti, valdzinoši skatuves mākslinieki, kuru ierocis vairs nav tikai skaista balss. Tādi kā Anna Ņetrebko, Elīna Garanča, Marina Rebeka, Rolando Viljazons, Roberto Alanja. Tagad akcents ir uz jauniem, skaistiem dziedātājiem, kuri ir arī lieliski aktieri. Pēdējā desmitgadē operpasaulē ienāk ārkārtīgi daudz dziedātāju no Āzijas valstīm — Korejas, Ķīnas, Japānas. Ik konkursā piedalās vismaz divdesmit korejiešu. Viņi ir ļoti disciplinēti un centīgi. Problēma gan ir viņu niecīgās zināšanas par operu varoņiem, kuru ārijas paši dzied. Ja jūs korejiešu dziedonim pajautāsiet, cik gadu ir Grāfienei Mocarta Figaro kāzās, saņemsiet atbildi: piecdesmit. Bet saskaņā ar libretu, viņa ir deviņpadsmit gadu veca jauniete! Skaidrs, ka tēla interpretācijas ir vājas… Tāpēc piekritu Tokijas universitātē mācīt operas interpretāciju. Mainās arī publika. Atvainojiet, tomēr pagaidām publikā dominē sirmas galvas… Nedomāju, ka jauniešus motivēs nākt uz operu ziņa, ka Dona Žuāna iestudējuma varoņi darbojas Bronksā un brauc pa skatuvi ar Hārlija Deividsona motocikliem! Operu apmeklējumi jāiekļauj skolu mācību programmās. Tiem vajadzētu būt obligātiem vismaz dažas reizes gadā. Par to tagad Vācijā cīnos. ***Gijs Montavons Dzimis 1961.gadā Ženēvā Šveicē Ženēvas konservatorijā ieguvis fagotista un diriģenta diplomu Viens no pirmajiem Vācijā profesionāli studējis mūzikas teātra režiju Goca Frīdriha vadībā Hamburgas Mūzikas un mākslu koledžā Kopš 1986.gada iestudējis izrādes Hamburgas operā, Livorno, Pizā, Lionā, Sanktgallenē, Monpelē, Zārbrikenā; 1985.—1988. režisoru asistents Brēmenes teātrī; 1992.—1995. Bonnas operas galvenais režisors; no 1996. — Gīzenes pilsētas teātra intendants; kopš 2002.— Erfurtes teātra intendants Festivāla Domstufen-Festival in Erfurt izveidotājs un vadītājs Belvederes dziedoņu konkursa priekšsēdētājs. Strādā ievērojamāko dziedātāju starptautisko konkursu žūrijās Parīzē, Bilbao, Trnavā, Barselonā, Vervjē, Monreālā Pasniedz Tokio universitātē