Kad vārdi beidzas. Intervija ar Juri Rubeni

Rubenis demonstrē, ka meditācija — prakse, ko ierasti saistām ar tādu Austrumu ticības sistēmu kā budismu, ir atrodama arī kristietībā. Cik ilgi esat pievērsies kristīgajai meditācijai? Vairāk nekā pirms desmit gadiem manā dzīvē bija daži notikumi, kas mani sašūpoja. Kopš tā brīža esmu jutis lielu vilkmi kristīgi kontemplatīvajā virzienā, tas ir, virzienā uz iekšieni. Taču mans ceļš uz meditāciju nav bijis ātrs un viegls. Sākumā retumis mācies apjaust dažus no šiem meditatīvajiem stāvokļiem, tad atsevišķas reizes sāc just nepieciešamību šo meditāciju praktizēt. Tad vienu brīdi jūti nepieciešamību to darīt katru dienu, un tad pienāk tāds brīdis, ka vēlies meditēt rītā un vakarā. Šajā virzībā mazāk piedalījušās manas smadzenes ar lēmumiem, vairāk iekšējā vilkme. Tu jūti, ka tas ir virziens, kurā ir svaigs gaiss, dzīvība un atbildes. Protams, citas atbildes, vairs ne racionālas. Kristīgā meditācija nav jauna. Kas tai liedzis būt redzamākai? Tā ir ļoti sena tradīcija, kura vienmēr bijusi klātesoša kristietībā. Manuprāt, problēma ne tik daudz ir kristietībā kā tādā, cik Rietumu kristietībā, jo tā ir bijusi tendēta uz racionālismu, ņemot vērā grieķu filozofijas ietekmi. Spējai sevi racionāli formulēt un izpaust arī ir ļoti liela nozīme un, runājot par meditāciju, mēs nerunājam par kaut kādām galējībām, ka racionālo aktivitāti tagad atraidām un metamies iekšā kādā iracionālā, neskaidrā, intuitīvā esībā. Stāsts ir par līdzsvaru. Cilvēkam dzīvē vajadzētu iemācīties divas lietas — runāt un klusēt. Diezgan ilgs laiks paiet, kamēr iemācāmies runāt, bet, šķiet, daudz sarežģītāk ir iemācīties klusēt. Ja cilvēks ir iemācījies runāt un klusēt, viņš ir gatavs dzīvei. Meditācija ir stāsts par to, kā iemācīties apklust un piedzīvot klusuma milzīgo potenciālu. Tad šīs abas aktivitātes — racionālā un intuitīvā — veido līdzsvarotu garīgu esību cilvēka dzīvē. Meditācija nenoraida visu to skaisto un vērtīgo, kas kristietībā ir dzimis no apgaismotas, racionālas garīgas aktivitātes. Vai jūsu interese par meditāciju saistīta ar laiku, kurā dzīvojam — steigu, tehnoloģisko revolūciju, kurai nespējam tikt līdzi? Domāju, ka kristietībai visos laikos ir jārunā. Bet arī runājot kristietībai ir jāatceras, ka nekad nevar izteikt mūsu vārdos to Vārdu, kas bija iesākumā un no kā viss ir radies. Nedomāju, ka kristietībai vajadzētu tādēļ apklust un mesties šajos kontemplatīvajos dziļumos un ar to pārvilkt svītru pārējam. Taču vārdiskā, intelektuālā darbība reizēm noved pie inflācijas. Mēs kaut kā esam iestūmuši to intuitīvo esības līmeni stūrītī un tāpēc nejūtamies labi. Intelektuālajai darbībai tikpat nepieciešams būtu arī šis intuitīvais ceļš. Būtu pārpratums uzskatīt, ka kontemplatīvais ceļš ir bēgšana iekšienē. No kontemplācijas, iespējams, rodas īstā darbība. Tā var būt apgaismota darbība, kad tu īsti saproti, kas tev ir jādara, jo, ja tev nav bijis laika paklusēt, tu vienmēr skrien no vienas darbības pie otras, runā bez apstājas, pārlec no viena teksta pie nākamā, un rezultātā ir maza sajēga, ko darīt. Tādā ziņā tas ir laikmeta lielais jautājums. Norvēģu sociālantropologa Tomasa Hillannda Ēriksena grāmata Mirkļa tirānija runā citos jēdzienos par to pašu — par lēno laiku, kas ir vajadzīgs cilvēkam. Viņš to labi pasaka — ir ātrais laiks, intelektuālās darbības laiks, kad viss notiek ļoti ātri, un lēnais laiks, kurā tu apjaut savu esību. Ēriksens saka, ka ātrais laiks ir aprijis lēno laiku. Tādējādi var tikt deformēta cilvēka esība. Vai nav tā, ka kristietībā reti bijis par daudz intelektuālisma, drīzāk par daudz dogmatisma? Jo mazāka ir tava pieredze, jo ciešāk jāturas pie burta. Dogmatisms kristietībā rodas no nedrošības par garīgo pieredzi. Tad tu turies pie burta. Savukārt, jo lielāka ir tava iekšējā pieredze, jo elastīgāk vari attiekties pret burtu, jo tu saproti, kāpēc šis vārds ir sacīts. Gan sev, gan visiem kristiešiem es gribu atgādināt būtisku lietu. Ir jāpalasa Jaunajā Derībā, ko saka Jēzus. Proti, galvenais, kam viņš pievērš uzmanību, runājot ar cilvēkiem, ir ne tik daudz tās problēmas, ko mēs saucam par grēkiem — viņam galu galā apkārt ir muitnieki, prostitūtas un citi deklasēti elementi, ar kuriem viņš ļoti labi saprotas. Viņš saredz lielākās briesmas reliģijā, kura ir pazaudējusi savu garīgumu. Reliģija, kura ir aizmirsusi, ka tās saknes ir konkrēta pieredze. Ja reliģija aizmirst saknes, tad tās misija ir neattaisnojama, bezjēdzīga. Līdz ar to reliģijai, baznīcai attaisnojums ir tikai viens — tik ilgi, kamēr tu turpini dzīvot tais pašās dzīvās attiecībās ar Dievu, no kurām viss ir dzimis. No šī skatpunkta meditācija ir viens ceļš, kas palīdz reāli iet dziļumā. Diemžēl daudzi cilvēki, kas iet garīgo ceļu, apstājas virspusē. Viņi ir ļoti gudri, zina, ko drīkst, ko nedrīkst, ir gatavi visu pasauli ap sevi pamācīt, bet stāsts nav par burtu. Ar to autentiska reliģija atšķiras no cilvēku radītām deklarācijām — te stāsts ir par pieredzi. Pieredze ir vienīgais attaisnojums reliģijai — pieredze, no kuras tā ir dzimusi un kuras dēļ tā dzīvo tālāk. Nesen bija vērojams plašs uzbrukums reliģijai no polemiķu Dokinza, Hičensa un Harisa puses. Vai tas ir saistīts ar to, ka reliģija bija zaudējusi saikni ar savu pieredzi un kalpoja citiem mērķiem? Domāju, ka ir labi, ja reliģija sastopas ar kritiku. Jo katra kritika spiež pajautāt sev, vai es eju tajā pieredzes ceļā, kurā man ir jāiet, vai es neesmu to atstājis vai pazaudējis. Tāpēc jebkuram cilvēkam, kurš iet garīgo ceļu, būtu riskanti nonākt nekritiskā vidē, jo tieši tajā ir lielākais risks pazust. Mēs jau saprotam, ka lielāko postu reliģijai ir nodarījuši ne ārējie spēki, bet gan spēki baznīcas iekšienē, tās neadekvātie pārstāvji. Cilvēki, kas runājuši vienu, darījuši citu. Domāju, ka katram cilvēkam, raugoties uz baznīcu, reliģiju ir tiesības pajautāt, vai tas, ko jūs runājat, atbalsojas jūsu dzīvē. Tas pat nav kritisks jautājums, tas ir normāls jautājums. Kā jūs runājāt ar Dievu pirms pievērsāties meditācijai? Katra cilvēka dzīvē, kuram svarīgas ir attiecības ar Dievu, nozīmīga ir lūgšana. Meditācija, šī klusēšana kopā ar Dievu, kas grib vest tālāk par vārdiem un priekšstatiem, neatceļ arī vārdisko komunikāciju ar Dievu. Domāju, ka daudzi, kuri praktizē lūgšanu, piekritīs, ka lūdzot tu pakāpeniski nonāc līdz brīdim, kad piepeši lūgšanas vidū vārdi beidzas. Lūgšana turpinās, bet vārdi ir beigušies. Saruna ar Dievu turpinās intensīvā klusumā. Respektīvi, ja runājam par klusuma meditāciju, mēs nerunājam par kaut ko svešu. Mācītāja problēma ir, ka viņam ir ļoti daudz jārunā un arī ļoti daudz dažādi vārdi jāuzklausa. Tad rodas ļoti liela nepieciešamība atrast iespēju būt bez vārdiem un to ierobežotības. Viens apstāklis manā ceļā uz meditāciju ir bijusi iekšējā attīstība un krīze. Pirms kādiem gadiem bija grūti ar veselību — jutos pārstrādājies, noguris un fizioloģija sāka protestēt. Man meditācijas ceļš bija manas esības izdzīvošanas ceļš. Tik svarīgi man tas bija. Šajos sarežģītajos laikos daudziem cilvēkiem tas var būt izdzīvošanas ceļš. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc gribējās uzrakstīt grāmatu. Nevienu mirkli neiedomājos, ka esmu eksperts. Šī grāmatiņa ir tikai ievads. Man gribējās padalīties ar savu pieredzi, ka arī šāda iespēja ir kristīgajā tradīcijā. Nav jāmaina reliģija, lai meditētu. Daudziem šī meditācija, iespējams, ļaus saredzēt jaunu pievilcību kristietībā. Tai pašā laikā droši vien ir cilvēki, kuriem meditācija nozīmē kristietības atšķaidīšanu. Jūs arī minat pazīstamo teologu Lasālu, kuram Vatikāns pēc viņa grāmatas par kristīgo meditāciju publicēšanas liedza publicēt citas grāmatas. Tikai līdz Otrā Vatikāna koncilam aizliedza — pēc tam attieksme mainījās. Protams, ir ļoti daudz kristiešu, kuri principā iebilst pret šāda veida garīgo ceļu kā meditācija, neielaižoties detaļās. Bet ir jābūt ļoti lielām ambīcijām cilvēkā, lai uzņemtos spriest par to, ko Dievs domā vai nedomā, grib vai negrib, un pieņemt tādus lēmumus, kur tu sevi noliec bezmaz vienā līmenī ar Dievu. Viena no lielajām problēmām reliģijās ir, ka bieži mēs sajaucam ticību Dievam ar ticību saviem priekšstatiem par Dievu. Tāpēc vienmēr būs robežšķirtne starp cilvēkiem, kuri saredz kristietību kā dzīves ceļu, un cilvēkiem, kuri saredz kristietību kā sava veida ideoloģiju. Es vēlos iet pieredzes ceļu. Mani nepavisam neuzrunā visas tās kristietības izpausmes, kur tā reducēta līdz ideoloģijai. Taču šī viedokļu dažādība vienmēr būs, un ir labi, ja kristietībā pastāv viedokļu spektrs. Jūs atsaucaties gan uz Veco, gan Jauno Derību, gan arī baznīctēviem, kuri piemin meditāciju. Vai esat arī meklējis argumentus pret to? Kristietība kā pieredze tomēr atduras pret Bībeli. Galvenais arguments pret meditāciju vai šo mistisko ceļu ir viens — ļoti daudziem cilvēkiem meditācija un mistika ir ērts aizsegs, aiz kura tu vari paslēpt jebko. Ļoti ērts arguments, lai attaisnotu jebkuru savu darbību. Vienmēr vari sacīt: man tā liekas, es tā jūtu, man tā Dievs pasacīja. Tā ka šādu cilvēku ir daudz, es arī saprotu, ka daudzi teologi ir izturējušies kritiski pret šī mistiskā ceļa gājējiem. Tāpēc ir jābūt gudrai saiknei starp šo apliecinošo — katafātisko — un pieredzes jeb apofātisko teoloģiju. Es nevaru rast drošību un paļāvību sevī, esmu ierobežots cilvēks, kurš regulāri kļūdās. Bet es varu atrast drošību pieredzē ar Dievu. Un te ir tā meditācijas īpašā loma. Tas ir viens no ceļiem, kā tikt pāri tam ego, kas tevi ar smalkiem paņēmieniem tur ciet. Ja tu paliec pie saviem resursiem garīgajā dzīvē, tad jau tie griesti ir diezgan zemi — tiktāl, cik pats tiec. Meditācija palīdz tikt tālāk par šiem griestiem. Tu vari iegūt drošību savās attiecībās ar Dievu. Parasti cilvēki drošību atrod savos viedokļos par Dievu. Vieni — uzskatā, ka Dievs ir un kāds viņš ir, otri — pārliecībā, ka Dieva nav. Bet patiesībā viņi paliek ieslēgti sevī. Tātad meditācija ir mēģinājums izlauzties viņpus cilvēciskā? Ne viņpus cilvēciskā, bet līdz savam īstajam es. Grāmatā es arī mēģinu pieminēt tās daudzās vietas, kur apustulis Pāvils runā par veco un jauno cilvēku. Vecais ir mana egoistiskā esība, kuru es bieži jaucu ar sevi. Tā ir ļoti skaidri apjaušama. Tikai atrodot ceļu ārpus ego, tu nonāc līdz jaunajam cilvēkam, savai īstajai būtībai, tai Dieva līdzībai, kas ir tevī. No savas ilūziju pilnās dzīves uz savu īsto dzīvi, kur tu satiec Dievu. Kā to skaisti formulē šī ceļa lielie gājēji — cilvēks savas esības centrālajā punktā sastop Dievu. Meditācija ir ceļš uz savas esības centru, tur notiek tavas dzīves transformācija, tā iegūst jaunu jēgu. Vai kristietībā cilvēka ceļš nav tieši šis pretrunu un izvēļu pilnais, grubuļainais ceļš, kur tu beigās tā arī varbūt nesaproti, kādēļ esi dzīvojis? Meditācijas ceļš nekādā ziņā nav pretrunā tam. Protams, ka cilvēka dzīves ceļš ir sarežģīts un pretrunīgs. Protams, ka no piedzimšanas līdz nomiršanai mēs dzīvojam pasaulē, par kuru mēs zinām ļoti, ļoti maz. Meditācija neved cilvēku uz kaut kādu iluzoru, gludu dzīvi. Tā ved uz dzīves iespēju, kur tu vari intuitīvi, viengabalaini uztvert esību un mācīties tajā ieraudzīt kādu jēgu un saprast sevi kā jēgpilnu daļu. Tas ir tas milzīgais resurss, kas palīdz grubuļiem tikt pāri. Bet meditācija jau nesniedz racionālas atbildes. Tā sniedz cita veida atbildes. Tu iegūsti skaidrību par esību, ko nevar izteikt vārdos. Tas ir tas, ko Jānis no krusta sauc par zināšanu nezinot. Savā grāmatā arī minat dzenbudismu. Kas ir tas, kas piemīt dzenbudismam un kā trūkst tradicionālajai kristietībai? Dzenbudismu pieminu tādēļ, ka par meditāciju tā īsti var runāt, ja nevairāmies no dialoga ar citām garīgajām tradīcijām. Zen ir īpaši uzsvēris klusuma, apstāšanās, patiesā miera jēgu. Daudziem kristiešiem sastapšanās ar zen ir palīdzējusi iegūt jaunu redzējumu par to, kas mums pašiem ir. Sastopoties ar Austrumiem, mēs varam atklāt resursus, kas ir pašiem, bet kas bijuši novārtā. Mūsdienu pasaulē, kura nevar pastāvēt bez dialoga un kur viens no kristīgajiem imperatīviem ir dialogs ar citām reliģijām, šis dialogs var palīdzēt saprast ne tikai sarunas partneri, bet caur sarunas partneri ieraudzīt pašam sevi. Tas dialogs ir ne tāpēc, lai taisītu kādu reliģiju zupu, pat ja daudziem tas tā labpatiktos, jo katra reliģija ir integrāls lielums, ko nevar vienkārši samiksēt ar citu reliģiju. Ja mēs uzmanīgi lasām Jauno Derību, mēs saprotam, ka Jēzus vēsts — izpratne, iecietība, mīlestība, dialogs ar citiem cilvēkiem — ir būtiskākais priekšnosacījums mūsu dzīvei uz šīs zemes un es teikšu, ka īpaši būtisks tas ir laikā, kurā tagad dzīvojam. Kas ir kristietības ekskluzīvā vēsts, ko vērts paturēt prātā, lasot šo grāmatu par meditāciju? Īpašais ir Jēzus Kristus un mīlestība, jo kristietība un arī mistiskā ceļa gājēji saredz savu esības attaisnojumu mīlestībā. Mīlestība ir radījusi pasauli, es to varu saprast mīlot. Dievs mani mīl bez nosacījumiem. Tas vislabāk izpaužas faktā, ka Kristus mirst pie krusta un Dievs nepiesit kāju pie zemes, lai parādītu, kurš te ir galvenais, bet ļauj Jēzum nomirt pazemojumos, ciešanās. Šī vēsts ir pati skaidrākā forma, lai cilvēkam pateiktu — lai ko tu ar mani darītu, mīlestība nebeidzas. Jūs minat arī jau tālāku meditācijas pakāpi, kur nonāk līdz tukšumam, līdz nekam. Bet šīs sajūtas reizēm ir arī attiecinātas uz to, kas stāv pretrunā Dievam. Intervijā šo jautājumu būtu grūti vienkāršoti iztirzāt, lai tas neradītu pārpratumus. Meditācijai ir vairākas pakāpes. Pirmā pakāpe, kuru mēs varam saukt par kontemplatīvo meditāciju, ir pieejama katram. Tad ir nākamā pakāpe — mistiskā meditācija, kurā ieiet nedaudzi. Tajā nav jālaužas, tajā Dievs pats aicina cilvēkus. Tas ir sarežģīts ceļš, tas kaut kādā veidā ved cauri īstai nāves pieredzei sevī. Tu mirsti un augšāmcelies. Daudzi kristīgie mistiķi apraksta to baisos un skarbos tēlos. Katrs, kas to ir piedzīvojis, zinās, ka tas nav vienkāršs ceļš. Tiem, kuriem nopietni interesē atbildes uz šiem jautājumiem, es ieteiktu izlasīt fundamentālo Viljama Džonstona darbu Mystical Theology (Mistiskā teoloģija). Jūs minējāt, ka meditācija ved cilvēku pie viņa dziļākās būtības. Kā to saprast? Tu iepazīsti sevi, tu iepazīsti Dievu, kas ir divas savstarpēji saistītas lietas. Ar vārdiem tikt tālu ir grūti. Ne velti es mēģinu norādīt uz Bībeles, sevišķi Jaunās Derības tekstiem, kas apraksta meditāciju. Viens no tādiem ir Jēzus Kalna runa, kurā viņš saka — Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni. Citiem vārdiem, nedomājiet, ka jūsu komunikācijā ar Dievu kaut ko nosaka jūsu daudzvārdība. Kad lūdz Dievu, ieej savā kambarī, aizslēdz durvis un pielūdz Tēvu klusībā, savas esības dziļākajā vietā, ko pazīsti vienīgi tu pats un Dievs. Jūs arī atsaucaties uz Jēzus teikto, ka viņš nav nācis, lai nestu mieru. Vai tādējādi mēģināt kliedēt naivi maldīgus priekšstatus par kristīgo meditāciju? Bieži cilvēki saprot mieru kā instrumentu kopumu, kas palīdz saglabāt neskartu viņu pretrunīgo, haotisko, saraustīto un briesmīgo dzīvi. Bieži cilvēki ar šo savu dzīvi atnāk uz baznīcu, domādami, ka tur var dabūt kādu šprici, kas nosargātu briesmīgo esību, lai tai būtu miers. Šai esībai Jēzus nes zobenu. Tu ej cauri nemieram uz mieru, jo bieži tevī daudzām lietām ir jāmainās, lai tu nonāktu līdz īstam mieram. Runājot par prozaiskākiem meditācijas aspektiem — kāpēc jūs neiesakāt to praktizēt psihiski slimiem cilvēkiem un kāpēc jūs uzskatāt par vajadzīgu uzsvērt atšķirību starp meditāciju un narkotiku reibuma, norādot, ka tiem var būt līdzīgs efekts? Tas nav ieteikums, kas izriet no manis, es atsaucos uz autoritātēm. Meditācija ir sarežģīts iekšējs ceļš, kas prasa veselu psihi — protams, mēs varam diskutēt, kuram tā ir pilnīgi vesela. Cilvēkam ar smagām psihiskām kaitēm meditācija var darīt sliktu nevis tāpēc, ka tā ir slikta, bet tāpēc, ka viņš var sākt šo instrumentu lietot nepiemērotiem mērķiem. Ja mēs sakām, ka meditācija ved uz mainītu apziņas stāvokli, tad varētu vaicāt — ar ko tad šis apziņas stāvoklis atšķiras no citiem mainītiem apziņas stāvokļiem, piemēram, psihiskas novirzes vai narkotiku reibuma? Tehniski tie visi ir mainīti apziņas stāvokļi. No otras puses raugoties, tas ir kas ļoti atšķirīgs. Es atsaucos uz čīliešu antropologu Klaudio Naranho, kurš savulaik radīja tā dēvēto filtra teoriju. Ap mūsu apziņu ir it kā filtrs, lai tajā informācija varētu nonākt kontrolētās devās, ko apziņa spēj integrēt. Cilvēkam lietojot narkotikas vai esot psihiski slimam, šajā filtrā tiek izlauzti caurumi. Informācija sāk ienākt nekontrolētos apjomos un psihe to vairs nespēj integrēt. Meditācija ir pakāpeniska, kontrolēta, evolucionāra apziņas paplašināšana. Kā vērtējat kristietības perspektīvas šajā vēstures posmā? Tas ir kā pajautāt skudrai, ko tā domā par kosmosu. Bet skatoties uz kristietības vēsturi, var redzēt, ka visos tajos laikmetos, kur kristietība ir darījusi visu iespējamo, lai akcentētu savu iekšējo, mistisko, kontemplatīvo saturu, tas ir bijis nozīmīgs un transformējošs spēks uz labo un skaisto. Visur, kur kristietība ir pakļāvusies ideoloģiski politizētām lietām, ir atstātas ne visai glītas pēdas. Tieši tāpēc, ka aiz kristietības stāv noteikta pieredze, tai ir neaptverams potenciāls. Ne kā ideoloģijai, bet kā ceļam, kas ved uz piepildītu dzīvi, kas ved pie esības atbildēm, kas palīdz šai pasaulē dzīvot un saprast sevi. Jautājums ir — vai baznīcas cilvēki blīvi nostāsies ar savām mugurām priekšā šim ceļam tā, ka cilvēks, ejot garām baznīcai, neievēros, ka tur ir ceļš. Vai arī baznīcas cilvēki sapratīs, ka vajag paiet nost, lai citi redzētu šo ceļu. *** Juris Rubenis Viens no Atdzimšanas un atjaunošanās kustības līderiem 1987.gadā Rīgas Lutera draudzes mācītājs kopš 1989.gada Teoloģijas doktors kopš 1992.gada Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks kopš 1994.gada Strādājis par docentu Jaunās Derības katedrā Latvijas Universitātē Vairāk nekā 20 grāmatu autors un līdzautors