Aleksandra Vampilova 1967.gadā pabeigtajā lugā Zilovs pašnāvību
neizdara. Dramaturgs līdz konsekvencei noved padomju laiku
dramatismu — nav jēgas pat tam — tāpat visu lemj citi — valsts,
priekšniecība, draugi, pudelesbrāļi. Dž.Dž.Džilindžera iestudējumā
Liepājas teātrī šodien — atskan šāviens, un izdegušajam Zilovam,
dzīvam esot, uzdāvinātais bēru vainags vairs nav nekāda metafora.
Finālā, skanot smeldzīgajām krievu dziesmām un aktieriem skumji
sastingušām sejām panākoties tuvāk skatītājam, cik saprotu, ir
noticis vecais stāsts (baironiski romantiskā opozīcija ir režisora
iestudējumu obligāts priekšnoteikums) — mietpilsoņi tiek kaunināti,
ka iedzinuši kapā īstu cilvēku. Vai tiešām tā? Kāpēc nošaujas šis
Zilovs? Kas bija viņa drāma? Ar ko Zilova Nelabums atšķiras no
citiem slaveniem reflektējošo varoņu "nelabumiem" — Sartra
Rokantēna, Čehova Ivanova, Šekspīra Hamleta, Ibsena Gableres u.c.?
Radi personību. Un tālāk?
Nedomāju, ka, lai iestudētu teātra vēsturē hrestomātisku darbu, obligāti jāiegrimst autora daiļrades, laikmeta konteksta studijās. Tomēr lugas Pīļu medības gadījumā ir lietas, ko vienkārši nav iespējams atstāt bez tulkojuma savā laikā. Džilindžers ir atteicies no oriģinālajiem kontekstiem, bet jaunus nav meklējis. Radies mulsinošs, dažbrīd pat kaitinošs jēgas haoss. Kam ir nepieciešamas tik precīzas 60.—70.gadu vizuālās zīmes Ilzes Vītoliņas kostīmos, ja, galvenajai padomju tēmai — iekšējai emigrācijai, laikmeta rūgti ironiskajai atziņai "radi sevi kā personību. Un ko tālāk?" — šajā izrādē nav nekādas nozīmes. Tāpat arī sadzīviskās situācijas un tipiskās tā laika sociālās parādības — blats, sapnis par atsevišķu dzīvokli jaunā mājā, bezjēdzīgs Sīzifa darbs, kurā jebkura talantīga ideja bezcerīgi uz gadiem tiek nogrūsta atvilktnēs, izrādē izskan butaforiski. Veidojas krāsaina dinamiska faktūra (režisora izrādes jau vienmēr bijušas viegli skatāmas un panesamas tīri no bildes un skatītāja komforta viedokļa). Enerģija, kas šļakstās no aktieriem Zilova sālsmaizes ballītē, ir lieliska, tomēr sāls tam visam pietrūkst. Tāda vide, kādu to spēlē Kaspars Gods (Kuzakovs), Edgars Pujāts (Sajapins), Leons Leščinskis (Kušaks), Jūlija Ļaha (Gaļina), Kristīne Belicka (Irina), Maija Romaško (Vera), Armanda Kaušeļa (Oficiants Dima) un pat Ineses Kučinskas šiverīgā sieva — tupele Valērija — neliekas tik izmisīga, lai izaugtu Zilova simboliskais sapnis par pīļu medībām — "patiesības brīdi" (Vampilovs).
Zilovs cūkojas un tik ļoti atļaujas ciest viens pats. Pārējie, gluži jauki cilvēki, ar apbrīnojamu uzticību, nekurnot, cenšas viņu vākt. E.Dombrovska Zilovs, dabiski pretojoties režisora romantizētajam pretstatījumam, ir ļoti parasts. Nerodas arī aizdomas, ka aiz izdzerto pudeļu baterijas viņš glabātu kādu lielu talantu. Vienīgā līdzība ar Visocki ir bitlovka un alkoholisms. Bet vai tad mīl tikai talantīgos? Vienīgais, ko Zilova draugiem varētu pārmest, ka kļuvuši par alkoholiķa līdzatkarīgajiem. Arī tāds varētu būt lugas lasījums. No šīs idejas jāatsakās tūlīt, jo glorificējošais mūzikas un krievu dzejas konteksts nešaubīgi norāda, ka pats režisors līdzdala Zilova metafiziskās ciešanas, kas līdzinās vienkārši citu nemitīgai piekrāpšanai. Interesanti atzīmēt, ka jau Vampilova laikā divi ievērojami kritiķi strīdējās: Maija Turovska šajā tēlā saskatīja slēptu apdāvinātību un cilvēcisku pievilcību, bet Konstantīns Rudņickis Zilovā redzēja cilvēku, kuram "ir svešas dēla un tēva jūtas, kurš nepazīst tēva lepnumu, cieņu pret sievieti un draudzīgu pieķeršanos". Citiem vārdiem —, viņaprāt, Zilovs nav cilvēks, kuram skatītājs varētu atdot savas simpātijas. Lugu savā laikā uzskatīja par novatorisku, jo Pīļu medības bija pavērsiena punkts no "maigiem sapņotājiem uz pieredzes cilvēkiem" (Ļ.Aņinskis). 60.gadu jauniņos, skaidros pusaudžus nomaina šādi grēksūdzes tipa varoņi kā Zilovs.
Sejā — šausmīgas skumjas
Egona Dombrovska sašķeltais, uzvilktais, kaislīgais aktieriskais temperaments ir ideāli piemērots Zilova lomai. Jau pirmajā ainā, kad no segas kunkuča vecā telefona (ar ripu un skruļļaino vadu) klausuli sagramsta trīcoša nospriegota roka, nav nekādu šaubu, kam tā pieder. Aktiera lielā piemērotība ir arī šī iestudējuma klupšanas akmens. Informācija, kas nāk no aktiera sejas uz programmiņas vāka pirms izrādes — acīs šausmīgas skumjas — un pēc izrādes noskatīšanās daudz nemainās. Iekšējā drāma tā arī netiek personiskota.
Īpaši gribas izcelt Jūlijas Ļahas aktierdarbu Zilova sievas Gaļinas lomā, kurā Vampilovs esot ierakstījis savas māsas vaibstus. Aktrisei izdodas paplašināt Džilindžera izteikti shematisko un plakano attieksmi pret sieviešu tēliem. Man jau liekas, ka režisors ļoti iegriež saviem iestudējumiem, neatkāpdamies laikam jau no savas cilvēciskās pārliecības. Arī šoreiz uz skatuves redzam kā ar lineālu nomērītu "bināro opozīciju" — viena seksuāli aktīva īsā kleitiņā un dziļu dekoltē, dejo uz galda. Otra — pelēka mājas pele, ar copīti, brillēs, biezās vilnas zeķbiksēs — kautrējas dejot uz galda. J.Ļaha, par laimi, Gaļinai piešķir tiesības uz sarežģītāku un niansētāku personību. Gluži citā ampluā prieks bija arī redzēt Kristīni Belicku, kura pēc "nevainības zaudēšanas" iepriekšējos Džilindžera iestudējumos rada pārliecinošu iespaidu par Irinu kā ļoti jaunu un ļoti naivu meiteni. Par simboliski plastiskajām intermēdijām aktrise nav atbildīga.
E.Dombrovska varonis, klausuli noliekot, tik izmisīgi novelk beigu "u" vārdā "gaidūuuu", ka gandrīz, gandrīz liek noticēt, ka Zilovs gaida kādu, kas atnāktu un atpestītu viņu no sevis paša. Šādai koncepcijai pietrūkst mazumiņa — režisora piekrišanas.