Publikas uzmanībai pasniegts nu jau kārtējais jauno gleznotāju kolektīvais uznāciens, šoreiz nedaudz šaurākā tvērumā nekā pērngada megaizstādē Našķu bumba. Jau labu laiku tiek runāts par zināmu figurālisma renesansi "jaunā reālisma" jebšu realitātes atgriešanās kontekstā, it kā apliecinot pretēju pavērsienu abstrakcionisma uzplūdiem XX gs. beigu Latvijas mākslā. Cik tur patiesi jaunā, cik amatnieciski profesionāli iekoptu tradīciju turpināšanas, ir komplicēts jautājums.
Neparasta katrā ziņā ir eksponēšanas vieta — nojaukšanai paredzēta ēka, kur gleznas izstādītas vairākos dzīvokļos ar kādreizējā greznā interjera atliekām — krāšņām tapetēm, plastiskām griestu rozetēm un pat metālā kaltiem elektrības slēdžiem, vienlaikus ar nopludinātiem griestiem, nolupušu krāsu un kādreizējo iemītnieku spontānajiem sienu "izdaiļojumiem" grafiti garā. Šāda vietas izvēle nav bez saviem precedentiem; kaut vai sociālās mākslas izstāde Pornogrāfija (kurators Vilnis Vējš) komunālajā dzīvoklī (A.Čaka ielā 49) 2004.gadā. Šeit tomēr izpaliek strikti konceptuāls uzstādījums, uzsverot tikai vienu aspektu — mākslinieka izvēli atainot figūru, kas gan ne vienmēr skaidri identificējama kā cilvēka figūra.
MUTANTI UN CITI ZVĒRI
Kuratore lielākoties izvairījusies no idilliski dekoratīviem anatomijas zināšanu demonstrējumiem, plaši izvēršot dažādas manipulācijas (gan ekspresīvi deformējošas, gan racionāli izkalkulētas un objekta veselumu saglabājošas), kuru rezultātā skatītājam zūd skaidrība par redzamās būtnes identitāti. Cilvēka tēla fragmentēšanas un dehumanizēšanas visnotaļ bagātā pasaules pieredze atbalsojas arī šeit — tā Kārļa Vītola dīvainajiem putnveidīgajiem radījumiem kaut kur fonā vīd Frānsisa Bēkona mutantie viepļi, bet Aijas Vinkelmanes darbos Skapis I un Skapis II nemanāmā pāreja starp ķermeni un drēbēm kā "otro ādu" ļoti rezonē ar beļģu sirreālista Renē Magrita darbu Filozofija buduārā (1947) — "atdzīvojušos" kleitu un kurpēm, kas apspēlē freidiskos fetišisma motīvus. Arī Reiņa Pētersona pabriesmīgo veidolu ģenēzē liela loma būs bijusi sirreālistu mantojumam. Drīzāk ekspresīva verisma virzienā attīstījušies Ingmāra Usas uzburbušie neglīteņi, arī Vladislava Lakšes karikatūristiskā LMA studentu apvienība Georga Grosa un Oto Diksa garā, kas krustnešu tērpos dodas kaut ko iekarot, gan nedodot īpašu skaidrību par autora ieceri.
Mutantu klāstam savā ziņā pieder arī Līgas Ķempes milzgalvainie ausaiņi — kādas paralēlās civilizācijas iemītnieki, Janas Briķes dzīvniekveidīgās lellītes japāņu manga komiksu estētikā, tāpat kā Rasas Šulcas X cilvēki — hrestomātisku popkultūras tēlu interpretējums, kurā objekta veselumu nav nepieciešams deformēt, panākot spriedzi ar citiem līdzekļiem.
ŠOKĒTĀJI UN VĒROTĀJI
Izstādes kopainā iznirst arī pašvērtīgi klejojumi "aizliegto" tēmu teritorijā un punktu pelnīšana ar diskutējamu drosmi, aiz kuras ko citu gan grūti saskatīt, piemēram, Ineses Skrobovas lesbiskās ainas virtuoza reālisma izpildījumā. Publikas epatāžas jomai jāpieskaita arī Jāņa Ziņģīša Vai tā ir māksla? un Reiņa Liepas Prezidente. Tomēr citi darbi uzrunā ar īpatnēji distancēta vērotāja pozīciju, pat īpaši necenšoties norises padarīt skaidrākas. Piemēram, Lauras Vecmanes irdeni gleznieciskā postimpresionisma stilistika, dekoratīvisms un fragmentārā kompozīcija atstāj skatītāju bez striktiem orientieriem. Anša Butnora, Viktorijas Valujevas un Patrīcijas Brektes figurālās kompozīcijas, lai arī atšķirīgi īstenotas, tāpat vedina izvirzīt savdabīgu "nekas īpašs nenotiek" paradigmu. Flēra Fedjukova, kura jau kļuvusi pazīstama ar eksotiskiem tipāžiem, arī šoreiz piedāvā gleznu kā multikulturāla momentfoto variantu (Paņem savu zvaigzni saujā). Dažiem autoriem izdevies darba tīri gleznieciskajā struktūrā veiksmīgi un nemanāmi iekausēt zināmu vēstījumu, piemēram, nostalģiski ironiskā Ingas Melderes Iedomu krādziņa vai Sandas Undzēnas Harijs, par ko kādam skatītājam padevies asprātīgs komentārs: "Galviņa tāda maziņa, maziņa, bet mašīna tāda liela — tādu pie stūres laist nevar."
Daudzi gleznotāji, neskatoties uz piederību "jauno" kategorijai, diezgan konsekventi noslēgušies zināmu tematisku un formālu koordinātu teritorijā; tā Ievas Saras Breikšas aizrautība ar spāniskajiem deju motīviem ilgst jau labu laiku, šoreiz visu pakārtojot akvareliskam vieglumam (Tango in red). Tāpat Kristīnes Luīzes Avotiņas eksotisko augu piesātinātās dekoratīvās plaknes ar personiski romantisku sižetu akcentiem. Atpazīstami ir arī Daiga Krūze (bezsejas cilvēku invāzija nesenajā personālizstādē Rīgas mākslas telpā) un Oto Zitmanis, kura pavedinošie un mazliet neķītrie figurālie tēli brīžiem tiecas sakust ar gleznas faktūru kā ekspresīvi uztrieptu paklāju.
Izstāde tomēr izplūst pārāk daudzos virzienos, zaudējot kopēju pamatu un motivāciju, lai arī nesteidzīgais ieskats procesos, ko tad jaunie gleznotāji dara ar akadēmiski iemācīto cilvēka figūras tēlojumu, ir visnotaļ informatīvs un dažbrīd arī intriģējošs.