Okupācijas muzejā ir tik daudz dzīvo stāstu, bet neviens nav ļaunuma pārņemts. Visi saka: "Es piedodu." Jānāk pie slēdziena, ka bez ciešanām nav apskaidrības, – tā Lidija Lasmane-Doroņina* 2005. gadā ir teikusi intervijā laikrakstam Austrālijas Latvietis (30.03.2005.).
Disidentes, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Lasmanes dzīve pa īstam liek pārdomāt, ko nozīmē vārds "drosme" un vārdu salikums "gara spēks". Viņu varētu dēvēt par latviešu Antigoni vai Skalbes balto kaķīti, bet Lidijai Lasmanei nepatīk patētika un ordeņi, ne īsti, ne metaforiski. Rakstniece Nora Ikstena viņu 2018. gadā izvirzīja Nobela Miera prēmijai. Bet pati Lidija Lasmane 1994. gadā savu Triju Zvaigžņu ordeni aiznesa atpakaļ un atstāja to Valsts prezidenta kancelejas vārtu sargam. Latvijas Vēstnesis (13.05.1995.) ziņo, ka "ordenis, diploms un L. Doroņinas Lasmanes kundzes vēstule, kurā viņa vēlreiz paskaidro savas rīcības motīvus, nodoti Ordeņa domei". Tas bija Lidijas Lasmanes protests pret nekonsekvenci Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanā – 1995. gadā šo apbalvojumu piešķīra arī vairākiem agrākajiem VDK aģentiem. Ar šādu rīcību padomju laikā trīsreiz tiesātā Latvijas patriote cerēja raisīt sabiedrībā diskusiju par pagātni un politisko sistēmu, kurā VDK un kompartija paverdzināja cilvēkus. Diskusija toreiz nesākās…
"Es neesmu varone. Esmu tikai pieturējusies pie saviem uzskatiem, kurus nekad neesmu slēpusi. Tā jau nav mana varonība – no visa, kas dots, izvēlēties to, kas tev der. Es esmu dzīva, laimīgi tikusi cauri visām tām šausmām. Bet tie, kurus sasaldēja un sakrāva kaudzē kā malkas pagales… Pa vagonu logiem izmestie bērniņi… Tie, kas atgriezās un tagad dzīvo trūkumā," Austrālijas Latvietim teikusi Lidija Lasmane.
Rāmas pelēkas acis, ar sprādzīti kā mazai meitenei atsprausti mati, vārdi ar svaru, kas plūdeni, bet pārliecinoši katrs ieripo savā vietā. Tā runā cilvēks, kurš runā to, ko domā.
"Man vienkārši kauns no šīs peldēšanas pa virsu. Vai tad kādam ir ienācis prātā dzīvot saskaņā ar savu pārliecību un sēdēt cietumā tādēļ, lai pēc tam sniegtu intervijas? Man varētu piešķirt tūkstoš ordeņu, es to nedarītu. Apbalvojumu, ko piešķīra man, es uztvēru kā atzinību visai manai paaudzei, visiem represētajiem. Cik tad ordeņu vajadzētu dot tiem, kuri sasaluši, kaudzēs sakrauti palikuši Sibīrijas zemē?" intervijā Lauku Avīzei (30.12.1994.) teikusi Lidija Lasmane.
Man nebija dūšas un šķita lieki viņu uzrunāt vēl vienai intervijai ar pielūgsmes pilnu jautājumu – kā jūs to izturējāt? Mēģināju izsekot Lidijas Lasmanes pašaizliedzīgās dzīves galvenajiem notikumiem un portretēt caur viņai tuva cilvēka mākslinieces Ievas Jurjānes sacīto.
Neiekrita. Zina, ko dara
Lidija Lasmane ir dzimusi 1925. gada 28. jūlijā Liepājas pusē, Apriķu pagasta Kasparos, kristīga lauksaimnieka ģimenē. Kā pati smejas, bijusi "budžu bērns", jo līdz ar ģimeni 30 hektāru zemi palīdzējuši apstrādāt arī daži kalpi. Beigusi Pāvilostas pamatskolu, pēc tam – Liepājas ģimnāziju. Pēc tam Lidija mācījusies Rīgā Sarkanā Krusta māsu skolā. "No turienes mani 1946. gadā māsiņas tērpā arī paņēma kā tādu baltu pelīti, tiešā nozīmē grūšu iegrūda čekas pagrabā," intervijās atceras Lidija Lasmane. Par "dzimtenes nodevību", jo viņa latviešu mežabrāļiem Kurzemē bija piegādājusi pārtiku, mazgājusi veļu un apkopusi ievainotos. Izsūtījumā viņa atradās līdz 1954. gadam. "Tos gadus es atsēdēju no zvana līdz zvanam. Izsūtījumā piedzima meita. Ļoti smagi saslimu ar tuberkulozi. Faktiski mani uzcēla un no nāves izglāba vīrs. Sākumā Urālos, Turinskā, pa stāvu apledojošu krastu ķeselēju kokus no upes ārā. Kad saslimu, slimnīcas priekšniece ieraudzīju manus dokumentus un paņēma strādāt slimnīcā. Tā es tiku ārā no drausmīgās salšanas!"
1970. gadā Lidiju Lasmani apcietināja otro reizi. Par pretpadomju un reliģiskas literatūras izplatīšanu. "Tas bija ļoti smags laiks, jo mājās palika paralizēts vīrs un meita, kas tikko bija iestājusies Mākslas akadēmijā. Divus gadus tepat Dzegužkalnā Rīgas apģērba filiālē kopā ar kriminālistēm šuvu klāt vīru krekliem apkaklītes."
Trešo reizi Rīgas Augstākā tiesa Lidiju Lasmani aizdzina pa etapu 1983. gadā. Tiesa viņu notiesāja uz pieciem gadiem ieslodzījumā un trim gadiem nometinājumā ar LPSR kriminālkodeksa slaveno 65. pantu par "pretpadomju aģitāciju un propagandu". Tā paša gada janvārī čekas tīrīšanas akcijas ietvaros viņas dzīvoklī čekisti bija atraduši vairākus Helsinku grupas dokumentus un citus materiālus.
"Pēdējā, Mordovijas lēģerī biju kopā ar lieliskiem cilvēkiem – Lagli Pareku un Jadvigu Beļauskieni, Irīnu Ratušinsku un Taņu Osipovu – brīnišķīgām meitenēm no Saharova grupas. To bija viegli pārciest, jo tā bija zvaigžņu stunda ar Dievu. Tik daudz atziņu nāca, un sajūta, ka Dievs stāv blakus, bija pavisam reāla."
Pēdējo izsūtījuma reizi Lidija Lasmane atceras kā vissmagāko. "Es jau biju pensijā – bet ieslodzījuma vieta – stingrā režīma lēģeris. Izmocīja pa etapiem. Aizrestotā vagonā 6 cilvēku kupejā mūs saspieda 18 cilvēkus. Ēst deva tikai sālītas zivis un sālītu maizi. Dzert tikai tad, kad konvojam iepatikās. Ja ne – varēja mūs mērdināt slāpēs stundām ilgi."
1987. gadā Lidija Lasmane atteicās no PSRS pilsonības. Zviedri viņai piešķīra ieceļošanas atļauju jau 1983. gada septembrī, bet Zviedrijā Lidija Lasmane tomēr nepalika.
Visus ieslodzījuma gadus par vīra māsas atbrīvošanu un Rietumu pasaules cilvēktiesību aizstāvju uzmanības pievēršanu Lidijas Lasmanes liktenim Zviedrijā pašaizliedzīgi cīnījās Valentīne Lasmane. Lidiju Lasmani mēģināja aizstāvēt arī ELJA, kas savā 33. pilnsapulcē pieņēma rezolūciju ar aicinājumu britu parlamenta locekļiem, dodoties uz Maskavu, runāt arī par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp Lidiju Lasmani. Tas diemžēl nenotika.
Intervija ar Valentīni Lasmani liecina, cik garš, mokošs un bieži vien arī bezcerīgs ir bijis radinieces aizstāvības process Zviedrijā. Nereti pilnībā ir pārtrūkuši sakari un pat ziņas par Lidijas Lasmanes ieslodzījuma atrašanās vietu.
Sandras Veinbergas intervijā Valentīne Lasmane pasaka pašu būtiskāko: "(..) Lidija iekrita otrreiz. Šajā gadījumā nav īsti pareizi teikt "iekrita", jo viņa vienmēr zina, ko dara" (Literatūra. Māksla. Mēs. 24.07.1997.). "Lietuvai parasti bija ļoti daudz atsevišķu gadījumu, par kuriem viņi starptautiskajos kongresos daudz stāstīja. Igaunijai – tāpat. Mums, latviešiem, šādu piemēru bija ļoti maz. Tad nu es ar Lidiju gāju kā ar savu karogu! Pirmām kārtām tāpēc, ka viņa ir sieviete. Drosmīga sieviete. Izdevās iesaistīt starptautiskās sieviešu tiesību organizācijas. Biju sagatavojusi šo zaļo, informatīvo mapi par Lidijas Lasmanes-Doroņinas lietu angļu un vācu valodā, kuru izdeva latviešu trimdas organizācijas. Tajā apkopoti gan Lidijas biogrāfiskie dati, gan arī publikācijas par Lidijas lietu pasaules presē, iesniegumi prezidentiem, ministriem, kā arī citi dokumenti un visbeidzot kāda austrālieša dzejolis angļu valodā, kas veltīts Lidijai (For Lidija)."
Latvijā Lidija Lasmane atgriezās 1987. gada maijā un, pašas vārdiem, "tūlīt iekrita šejienes virpulī". Viņa piedalījās pirmajā Helsinku-86 gājienā pie Brīvības pieminekļa, pirmo un vienīgo reizi, jo čeka viņu modri uzmanīja, savāca un aizveda uz Jelgavu līdz helsinkiešu pulcēšanās beigām. Lidija Lasmane strādāja Totalitārisma seku dokumentācijas centrā (1993–2000). Kopš 1990. gada darbojās misijas Pakāpieni akcijā Dzīvība.
Lidijas vasara
Pateicībā par Lidijas Lasmanes mūžu, kas kalpo kā iedvesma, apbrīnojamo gara spēku un spēju pārvērst ciešanas gaišumā Latvijas Okupācijas muzejs un viņas domubiedru grupa šovasar rīko Lidijas vasaras sarīkojumu ciklu. Jūnijā pasākumu kulminācija bija Ingas Ābeles smalkjūtīgi veidotās grāmatas Lidijas ziediņi. Lidijas Lasmanes atziņu dārzs angļu tulkojuma atvēršanas svētki Okupācijas muzejā. Spēcinošo lasāmvielu tulkojusi Māra Rozīte, priekšvārda autors ir Valters Nollendorfs, kurš runā par Lidijas cilvēcību necilvēcības griežos, par to, ka viņa izturējusi visus pārbaudījumus, ko cilvēcībai var uzlikt necilvēcības ļaunā vara. "Caur Lidijas stāstu savā ziņā simboliski tiek izstāstīts arī visas Latvijas stāsts," atzīst grāmatas redaktors Kārlis Freibergs.
"Lidija Lasmane ir drosmīgākais cilvēks, ko pazīstu. Un izrādās, ka drosme sākas nevis rīcībā, bet ticībā. Tās sakne iesniedzas dziļi aiz acīmredzamā, muguras smadzenēs varbūt, kur mūsu brīvo senču mugurkauls," grāmatas ievadvārdos raksta Inga Ābele.
Izstādē Lidija 100 Lidijas simts dzīves gadu laika līnija savīsies ar Latvijas valsts vēstures laika līniju, ļaujot iepazīties ar Lidijas dzīves svarīgākajiem notikumiem Latvijas vēstures kontekstā. Liecības un fakti par Lidijas dzīvi savienosies ar emocionāli piepildītu telpu. Tā būs iespēja satikt Lidiju, ieskatīties viņai acīs, dzirdēt viņas balsi. Izstādi pēc Lidijas Lasmanes drauga un domubiedra Arņa Šablovska ierosmes ir veidojuši Ieva Jurjāne, Gints Mālderis, Daina Vītoliņa, Inga Ābele, Eduards Liniņš, Jānis Šiliņš un Latvijas Okupācijas muzejs.
Jākasa nost sentiments
Mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstādē Gals & Sākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2018) līdzās citu stipru cilvēku portretiem bija skatāms arī Lidijas Lasmanes portrets, kurā gleznotājai bija izdevies notvert viņas iekšējo mieru.
Veidot izstādi Lidija 100 Ievai Jurjānei ir personīgs notikums. Abas iepazinušās 2015. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jumta korē – Pētera Vaska fonda tradicionālajā Ziemassvētku labdarības koncertā Gaismas nākšana.
"Es, protams, zināju, ka ir tāda Lidija, bet šajā koncertā es viņu satiku vaigu vaigā. Man nesen mūžībā bija aizgājusi mamma, un tas man bija īpašs laiks. Tas bija mazā lokā svinēts koncerts, un tur bija uzaicināta arī Lidija. Tā brīža saviļņojumā piegāju viņai klāt un iepazinos. Mums bija īsa, jauka saruna. Viņai bija jādodas tālāk, un viņa atdeva man savu vīna glāzi. Tas likās tā simboliski un amizanti," Ieva Jurjāne atceras pirmo iepazīšanos. Vēlāk jau viņa zvanījusi Lidijai Lasmanei ar lūgumu pozēt. "Sākumā viņa bija diezgan piesardzīga un skeptiska. Teicu, ka jebkurā brīdī varam to pārtraukt un es negribu nevienam uzbāzties. Portrets ir satikšanās veids, un tas izvērtās par dziļākām attiecībām, par draudzību. Kopš tā laika mums ar Lidiju nav nekādu komunikācijas problēmu, mēs esam kaut kādā vilnī," stāsta māksliniece.
Vaicāta, kā vislabāk varētu raksturot Lidijas Lasmanes skatienu un no kādas intonācijas viņa, ar domubiedriem kopā veidojot izstādi, gribētu izvairīties, māksliniece saka: "Lidijas vēstījums un saturs atklājas, protams, iedziļinoties. Šī brīža gaismā ārēji liekas, ka tā ir vienkārši jauka, sirma sieviete, sirsnīgs cilvēks. Runājot saproti, ka tam, lai pārciestu visu, kam viņa ir izgājusi cauri, aiz tās sirsnības un vieglā komunikācijas veida ir kaut kāds ciets rieksta kodols. Lidijas izteiksme ir līdzsvarota, un tā skatās pāri sīkumiem un neizbēgami liek ieskatīties arī savā būtībā, kad sāc salīdzināt savu dzīvi – uzskatus un izšķiršanās. Liek domāt – kā tu rīkotos vai kā tu rīkojies šodien? Man ļoti patīk, ka viņa izvairās no visādiem sentimentiem un patosiem. Sarunā ar viņu es dzirdu intonācijas, kas ir izšķirīgas, tiešas, ironiskas, jauneklīgas, bieži arī bērnišķīgas. Tas paradoksāli var slēpties aiz mīļmāmiņas tēla. Tur ir ļoti daudz kas. Situācijas, par kurām Lidija stāsta, – kā viņa runā ar čekistu vai kā viņai ir jātiek galā ar situācijām cietuma kamerā ar kriminālistēm – tur viņai ir bijuši pavisam paradoksāli un radoši risinājumi. Tur nav bijusi nekāda gaudulība.
Arī vārdam "Gars" viņai ir savs segums. Patētikas plēvīte, kas, domājot un runājot par Lidijas Lasmanes mūžu, velkas virsū, ir jākasa nost. Cilvēka mūžs nekad nav piedzīvojams no putna lidojuma. Tas ir kā pasakā, kad tu ej pa ceļu un tev ir tāda iespēja vai – citāda iespēja. Kur tu nogriezies, tas ir nākamais tīkls, kurā tu soli pa solim nonāc. Labi, ka tu nezini, kas tevi sagaida aiz stūra. Tas ir kā pasakā par bārenīti, kurai ir akā jāiekrīt, āboli jāsalasa un večuks jānomazgā."
*Rakstā izmantoju rakstnieces Ingas Ābeles grāmatā Lidijas ziediņi lietoto versiju – Lidija Lasmane vai Lidija.
Lidijas Lasmanes dzimšanas dienas notikumi
- 26. jūlijā – izstādes Lidija 100 atklāšana. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Oranžērijā plkst. 15.00. Līdz 27. decembrim
- 26. jūlijā – notikums mūzikā un dzejā Lidija 100 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē plkst. 17.00. Jāizņem bezmaksas biļetes – bezrindas.lv
- 27. jūlijā plkst. 12.00 Rīgas Doma baznīcā ekumeniskais dievkalpojums Par visiem Latvijas mocekļiem. Pateicība Dievam par Latvijas neatkarību
- Atzīmējot nozīmīgo jubileju, Latvijas Radioteātrī ir tapis jauniestudējums – Ingas Ābeles grāmatas Lidijas ziediņi fragmentu lasījums. Lasījumā piedalās Anta Rugāte un Juris Kalniņš