Izdevušies — priecājas gan XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju
svētku dalībnieki, gan rīkotāji, jo svētku nedēļas intensīvā saraksta
35 visdažādāko žanru un mēroga norišu klāstā pozitīvā un vērtīgā gūts
vairāk, nekā bijusi vilšanās un impulss ir tik spēcīgs, ka daudzi
nekavējoties piesakās dziedāt koros. Kopējo emocionālo noskaņu un
redzējumu nosaka tieši šī proporcija Dziesmu un Deju svētku
piedāvājumā, kurš šķiet jau teju neaptverams, bet dalībnieku skaits
sasniedzis jaunu rekordu — 38 601. Tradicionālās svētku norises
papildinātas ar jaunām formām: atklāšanas koncertā pirmo reizi
pārstāvēti visu paaudžu kori no bērniem līdz senioriem,
noslēgumkoncertam sekoja tautas sadziedāšanās, kura turpinājās līdz
rītam. Pirmoreiz notika pūtēju orķestru Dižkoncerts, iespaidīgi spēlēja
arī līdz šim Latvijā redzētais lielākais dūdinieku skaits (26),
pirmoreiz apritē iekļāvās vokālie ansambļi. Dažādos koncertos izskanēja
124 jaundarbi. 15 etniskās grupas iekļāvās festivālā Latvijas vainags,
uzstājās arī ap 600 viesu no 19 valstīm. Vēsturē tie ieies arī kā
pirmie svētki kopš tradīcijas iekļaušanas UNESCO Cilvēces mutvārdu un
nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā. Tagad top
atskaites, rudenī notiks izvērtējoša konference. Vārds pirmajiem
vērtējumiem.
Zane Gailīte, mūzikas vēsturniece, mākslas zinātņu doktore:
Dziesmu svētki ir kas vēl vairāk nekā tautas kultūras daļa. Šajos svētkos ieraudzīju kā sevi manifestē sabiedrība kopumā, jaunajā sociālekonomiskajā un starptautiskajā situācijā. Te izpaudās gan mūsu spēks, gan vājums, arī padomju mantojums — savveida personības kulta radīšana, kas tagad saistās ar funkcionāra kultu. Ja esi vadošā amatā, kļūsti par visvarošu cilvēku, kas der visās vietās.
Drusku bail: vai ar ļoti nostrādātajām lietām (režiju, vizuāliem efektiem, arī disciplinēšanu) nepazūd Dziesmu svētku gars, kur izpaužas tautas mentalitāte? Kopīgās sadziedāšanās ieguvums: cilvēki jūtas sirdī labi un piederīgi tautai, ģimenei. Bet vai tās ieviešana visur un ar "līdzdziedamo repertuāru", nepalētinās tautas gaumi? Vai nepazūd svētuma sajūta, ko piedzīvojam kad katram vārdam, kopskaņai, dziesmai kā idejai ir daudz lielāks, būtiskāks saturs? Popkultūrai bez domāšanas var šlāgerēt līdzi, bet mūsos pazūd stingrais, lepnais arājs, kam cīrulis gaisā ir vislabākā dziesma, kurš zina un sajūt vidi un laiku. Taisām daudz dekorāciju un par maz vietas atstājam dziļumam un klusumam.
Dziesmu svētki drīz var pazaudēt savu identitāti ačgārnā īpatsvara dēļ starp popkultūru un piepildītu profesionāli augstvērtīgu mūziku. Diez vai būtu vērts turpināt Dziesmu svētkus, ja tie kļūtu par šlagersvētkiem, jo tad tie zaudētu jēgu. Aplami ir domāt, ka ar populārām dziesmiņām piesaistīsim kordziedāšanai. Vērts rīkot jaunrades konkursu ja vien iespējama neatkarīga komisija un anonimitāte.
Domāju, ka krīze koru kustībā ir noteikti, bet tā rāda samulsumu un krīzi sabiedrībā, kurai grūti orientēties, kas ir vērtības: nauda, māksla?
Normunds Naumanis, kritiķis:
Visai Rīgai pārvēršoties par Dziesmu svētku kultūras centru, mani mulsina jautājums: kas Dziesmu svētki vispār ir? Viena atbilde, ko arī propagandē Kultūras ministrija, ir ka katrs varēja atrast kaut ko savai gaumei. Kā teātra festivālos Edinburgā, Aviņjonā, Vīnē, Berlīnē, kur līdzās lielajām izrādēm ir ielu teātri, atrakcijas bērniem, militārā parāde. Tā arī Dziesmu svētki ir universālveikals nedēļas garumā. Ja nebūtu tik labs beigu koncerts, tad varētu droši teikt, ka šie ir tautas svētki, bet Dziesmu svētki tie noteikti nav.
Vai mēs šo tradīciju turpināsim kā šādu kultūras masu pasākumu, kurā bez noslēguma un sākuma koncertiem ir trīs deju koncerti, ir klasika, popmūzika un filozofiska izrāde — J.Purviņa, J.Ērgļa, M.Ķimeles, V.Celma autordarbs Izdejot laiku, kas bija vislabākais. Popmūzikā izmantojot tautas dziesmu motīvus, R.Paula koncerta Mana tautasdziesma gadījumā rezultāts iznācis māksliniecisks, bet ziņģu deju uzvedumā No sirsniņas sirsniņai —nemāksliniecisks. To nosaka gaume un izpildījums. Kad tautas deju dejotāji sāk tēlot rēviju, kuru nemāk, izskatās nožēlojami. Vajadzīgs režisors.
Lielo koncertu režijā galvenās ir divas lietas — gaume un kopējā dramaturģiskās attīstības izjūta. Šiem kritērijiem atbilda simfoniskās mūzikas koncerts, deju lieluzvedums Izdejot laiku, svētku Noslēguma koncerts un latviešu dejas klasikas koncerts Deju svētkiem 60. Ar iebildēm tam tuvojās arī R.Paula veidotais folkdžeza koncerts. (Tam ir divi mīnusi: kinoekrāns un Guntis Skrastiņš kā vadītājs.)
Tehniskos sīkumus aizmirst ja ir idejiskais centrs un dramaturģija. M.Sirmais un A.Žagars ideāli bija sastādījuši noslēgumkoncerta dziesmu secību. Himna bija savā vietā —sākumā apliecināja valsts statusu, beigās kļuva par kopīgu tautas lūgšanu. Noslēgumkoncerts izdevās, jo bija kopības sajūta un tas nesa lielu simbolisku, filozofisku slodzi — līdz degošajai Gaismas pilij. Atklāšanas koncertā nebija režisora, kurš pateiktu: te nestaigās harēma gūsteknes! Arī video tajā bija krietni par daudz.
Ir liels gods, ja komponistam pasūta Dziesmu svētku jaundarbu. Bet tie ir nepierasti un vienmēr tehniski sarežģī ti. Atklāšanas koncerta režisore M.Zīvere izdarīja lāča pakalpojumu savam vīram, ieliekot Z.Liepiņa lielo ciklu pašās beigās, kad visi bija noguruši. Darbs ir labs, taču ne šai vietai. Es ieteiktu sapulcināt kopā visus jaundarbus un tiem veltīt atsevišķu koncertu. Tā arī izkristalizētos dziesmas, kas varētu pāriet uz lielo estrādi. Nevar eksperimentēt lielajos koncertos: bet varbūt izdosies? M.Brauna Saule.Pērkons.Daugava un R.Kaupera Mana dziesma jau ir klasika. Un šie trīs elementi iznīcina popsīgumu.
Ints Teterovskis, Dziesmu svētku virsdiriģents, jauniešu kora Balsis diriģents:
Ļoti patika svētku apjoms un kopums: ilgums un notikumu secība. Veiksme ir noslēgumkoncerts un ļoti labs ir risinājums, sieviešu un vīru koru koncertu aizstājot ar atklāšanas koncertu dažādās paaudzēs. Sākums bija tik dinamiski pilns ar bērniem un R.Kauperu! Bet vai jaundarbam jābūt beigās? Tas vēl ir svešs, nepierasts. Estrādē koris ir pirmajā vietā, vēl ir virsdiriģents, piedalās dejotāji un vai vēl vajag ceturto — video, uzmanības novērsēju. Ģenerālmēģinājumā aparatūra nestrādāja, un video mums visiem bija pārsteigums. Kā var piekrist iepriekš neredzētai lietai?
Viss attīstās, tāpēc jautājums par popmūziku ir slidens. Ja dziesma ir simbols, lai ir kaut vai hiphops! Popsīgākas par R.Paula Manai dzimtenei taču nevar būt, bet tā ir svētku simbols! Jaunais maksimums varētu būt 30 procenti, taču noslēgumkoncertā to pat nepamanīju, jo jaunās dziesmas bija labas un līdzsvarā ar klasiku. Atklāšanā dziesmu nebija daudz ne sievām ne vīriem, bet sasniegtais rezultāts krietni par vāju. Varbūt nevar dziedāt pustukšā estrādē? Sadziedāšanās noslēgumā vajadzīga gan klausītājiem, gan dziedātājiem. Tagad visi grib nākt uz koriem, mans epasts ir karsts: kad būs uzņemšana?
Janīna Kursīte, folkloriste:
Pat ļoti izdevušies Dziesmu svētki! Savākt tik lielu skaitu dziedāt un dejot gribošu un vēl lielāku skaitu klausīties gribētāju skaitu ir liels brīnums Eiropā. Katrs gribētu labāk, bet tie ir sīkumi, kas ar laiku aizmirsīsies. Paliks kopā būšanas brīnums.
Labi ka gan gājienā, gan citās norisēs redzējām arī citu tautu tērpus, skanēja dažādas valodas. Dziesmu svētku kopīgajā pacēlumā nešķiro ne tautības, ne sociālo slāni. Bet ir labi, ja kāds ir līdzās kā svešā baznīcā. Visi iegūtu, ja LTV arī 7. kanālā rādītu un krieviski komentētu Dziesmu svētkus: kāpēc latviešiem svarīga Gaismas pils?
Droši vien jānošķir Dziesmu svētkus speciālistiem un Dziesmu svētki tautai. Svarīgi abi izvērtējumi. Bet pats galvenais ir, kam šie svētki ir domāti. Taču ne jau speciālistiem. Svētki ir svarīgi tautas kopā sanākšanas un negatīvo emociju izmešanas svētki. Man tuvākās bija trīs galvenās lietas: gājiens, deju lieluzvedums un Dziesmu svētku noslēgumkoncerts.
Īstais noslēgums sākās, kad koncerts bija beidzies. Sadziedāšanās, atbrīvošanās rādīja, ka radošais gars nav zudis. Bet līdz kopīgajam priekam ir jānoiet. Varēja vairāk tirgot valsts karodziņus un citas identitātes zīmes, ar kurām plivināt sveicienus, drusku par maz bija apvienojošās atribūtikas. Sakrālais visbiežāk notiek tumsā. Tas palīdzēja Dziesmu svētkiem no laicīgā pāriet uz dziļāku — uz sakralitāti, kopības apjausmu.
Populārā mūzika lai ir starppavediens, kas uzmundrina vai pārliek tiltiņu no vienas telpas uz otru. Šajā ziņā Kaupers ir lielisks. Grūtāk ar pasūtījuma darbiem, tas ir kaķis maisā, jo nav zināms, kā izdosies un iekļausies kopējā dziesmu karnevālā. Pārāk daudz nevajag pasūtīt, jo Dziesmu svētki nav novitātes izrādīšana, bet gan apliecināšanās atkārtojot, taču tikai uz vecajiem pamatiem aptrūks enerģijas.
Kaspars Putniņš, Latvijas radio kora diriģents:
Bija lieliski, ka svētkus sāka gājiens un noslēdza sadziedāšanās, ka Dziesmu svētki intensīvi un daudzveidīgi attīstās. Tas rāda, ka tiem ir nākotne un tie pārvēršas par tautas svētkiem. Prieks ka noslēgumkoncertā attaisnojās risks iekļaut jauno, izpildījumam sarežģīto Ē.Ešenvalda skaņdarbu Aizej, lietiņ! Tomēr runājot par svētku repertuāru kopumā, nedrīkst būt tā, ka pasūtīts vai konkursā iegūts jaundarbs obligāti jāatskaņo visiem dziedātāju tūkstošiem. Tam jānorūgst. Atklāšanas koncertā bija jūtami "caurumi", kritumi. Par popmūzikas klātbūtni diez vai ir pareizi žanriski šķirot, jo katrs konkrētais gadījums jāanalizē no mūzikas kvalitātes viedokļa. Tas vien, ka dzied popmūzikas solists, nav ne labi, ne slikti. Man nav nekas pret Rīsa zvejniekiem, bet nevienam neienāca prātā, ka starp dziesmām dzirdēs tikai basģitāru un izklausīsies pēc krogus.
Man nav bail pateikt, ka koru konkursā balsoju par Kamēr diskvalificēšanu. Skaidrs, ka Kamēr bija citi būtiski mērķi šajos svētkos. Iespējams, ka vajadzētu pagastu un lauku koru grupu, bet grūti formulēt kategorijas robežas.
Roberts Ķīlis, antropologs:
Interesanti, ka latvieši daudzas lietas publiskajā telpā mēģina darīt ar dziedāšanu. Dziedāšana zināmā mērā mums ir pat politiska darbība bijusi — kā mēs kaut ko darām, pasakām, ietekmējam (mums bija dziesmota revolūcija). Dziesmu svētki noteikti ir kaut kas vairāk nekā tikai koru sanākšana un kādas kultūras prakses kulminācija.
Man par pārsteigumu Dziesmu svētki ir pārdzīvojuši zināmu modernās sabiedrības pāreju globālajā stadijā. Principā Dziesmu svētki varēja arī atmirt, kad Latvija iekļāvās Eiropas savienībā un atvērās globāliem vējiem. Iespējams, tā ir tāpēc, ka Latvijai nav izcilas futbola vai citas izlases, kurai var dzīvot līdzi lielā skaitā, neatkarīgi no sociālās piederības un vecuma, kliegt, aurot, izpausties. Ja dažām citām tautām tāda nacionālā sentimenta kulminācija ir saistīta ar nacionālās izlases sporta uzvarām, tad latviešiem tie ir Dziesmu svētki. Līdzības saskatāmas arī darbā, kur visi iesaistās no bērna kājas. Latvijā tāda ir koru kustība.
Modernais kapitālisms un patērētāju sabiedrība, kura ir ļoti individualizēta, nepiedāvā sakrālus sentimentus kolektīvā līmenī. Forma, kas to spēj sniegt Latvijā, ir Dziesmu svētki. Bet es ar zināmu piesardzību skatos, cik tas ir dzīvotspējīgi.
Ja kāds grib aprakstīt kādu latviešu rituālu, Dziesmu svētki ir labs piemērs, jo tur ir visas rituāla pazīmes: atkārtotas, kolektīvas darbības, cilvēki tic, ka caur tām kļūst labāki, tīrāki un, uzvelkot tautas tērpus, nošķiras no profānās ikdienas. Kāda cilvēku grupa — kora dziedātāji — kā viena nediferencēta kopiena visi līdzīgi guļ uz grīdas, kopā ēd, ir ārpus saviem normālajiem dzīves ritmiem. Dziesmu svētki nav tikai gājiens, koncerti, koru kari, bet viss, kas notiek ar dalībniekiem, kamēr viņi ir Rīgā. Gājiens ir lauku iebrukums pilsētas telpā, pārtrauc urbāno ritmu.
Strīdi par repertuāru ir dabiski. To nevar atrisināt ne ar kādu kombināciju, diskusija par to, kas ir labi un slikti, būs mūžīgi. Vienmēr arī kāda daļa (koncerts) izdosies labāk, cita sliktāk. Iefiksēt vienīgi klasiskā formā nozīmētu nogalināt Dziesmu svētkus, tie kļūtu par izsīkstošu liela kluba pasākumu. Visu laiku jāmēģina dzīvināt, tas ir svarīgi pašu Dziesmu svētku dzīvotspējai. Ar prieku jāsecina, ka kultūras notikums masu kaislību ziņā ir kā alternatīva politiskajai dzīvei.
Māris Sirmais, virsdiriģents, kora kamēr... un vak latvija diriģents:
Gandarījums par kopkora pārsteidzošo kvalitāti: tik tīrskanīgs un izlīdzināts kopkoris vēl nav bijis. Tas spēja pat nolasīt nianses! Tas ir pateicoties ikviena kora diriģenta darbam. Pilnīgi attaisnojās koru sadalījums divās grupās — tas, ka nemocījām visus Latvijas korus ar visu repertuāru. Izrādījās, ka A grupas kori (kuri bija gatavi dziedāt visu repertuāru) ir vairāk nekā 70 procenti, absolūti lielākā daļa. Šaubas un kliegšana, ka Sirmais grib iznīcināt Latvijas koru kultūru, izplēnēja.
Ideja atskaņot himnu arī beigās radās tikai koncerta dienā. Tā pielika kārtīgu punktu, jo tauta pati no sirds nodziedāja šo lūgsnu, apzinoties kopīgo garīgās kulminācijas brīdi.
Dziesmu svētki nav vieta, kur vajadzētu riskēt. Attiecībā uz pasūtinājuma jaundarbiem uzstādījums nedrīkstētu būt: vienalga, kas ir uzrakstīts, to obligāti ir jādzied! Mākslinieciskajam vadītājam jābūt stingram mugurkaulam: lai laikā atteiktos vai turpinātu darbu ar komponistu, pilnveidojot opusu. Pie Noslēguma koncerta strādājām gadu, domājot — kāpēc šī dziesma un kur tai koncertā būtu īstā vieta? Diriģentu koris ir tradīcija, kas jāturpina. Tas varētu būt kā siets repertuāra atlasei, tajā varētu veidoties arī jaunie virsdiriģenti — drosmīgi pieteikt savu kandidatūru ar savu dziesmu.
Aicinu neaizmirst TMC nopelnus, tie nekur neizskan, taču Dziesmu svētku izdošanās ir tieši TMC ikdienas darba rezultāts.
Ļoti būtiska loma ir kopkora kvalitātei. Iepriekšējos svētkos daži jaundarbi nogrima tieši kopkora snieguma dēļ. Teica: slikta dziesma, lai gan bija citas problēmas. Vai šogad kāds šaubās par A.Maskata Jāņu dziesmu, V.Pūces Gaismeņa ausa vai Ik rudeni valodiņa? Ešenvalda Aizej lietiņ, par ko sākumā teica: nevarēs nodziedāt.
Mani saviļņoja deju koncerts Daugavas stadionā. Neaizmirstams brīdis. Kopiespaids bija satriecošs. Garīgās mūzikas koncerts atšķīrās no iepriekšējā — bija meditatīvāks. Šie Dziesmu svētku piedāvājums bija tik interesants un kvalitatīvs, ka neveiksmes aizmirsušās.
Rita Spalva, pedagoģijas zinātņu doktore:
Veiksmīgs repertuārs ir Dziesmu un Deju svētku kvalitātes rādītājs. To pierādīja nupat notikušo svētku Noslēguma koncerts. Sabalansēta repertuāra izveide ir iespējama, ja vien tā sagatavošana ir rūpīgi iestrādāta kvalitatīvi veidotos nolikumos, kuru apspriešanai jānotiek visplašākajā līmenī. Žēl, ka Latvijā nav aktīvu ar deju un mūziku saistīto sabiedrisko organizāciju, kuras varētu aizstāvēt arī alternatīvu viedokli, tā mazinot valsts struktūru diktātu. Šodien Dziesmu un Deju svētku repertuāru veido, pasūta, vērtē un arī īsteno viena un tā pati organizācija. Ja repertuāra pasūtītāja iestāde veido arī komisiju tā izvērtēšanai, rezultāts vienmēr ir zināms iepriekš. Tas arī ir personības jautājums. To parādīja Dziesmu svētku Atklāšanas un Noslēguma koncerti. Ja neatteiksimies lielu mērķu labā no kursabiedra, priekšnieka, radinieka, vīra vai sievas, laba cilvēka u.c. iesaistīšanu repertuāra veidošanā, tad svētkiem nebūs lielas nākotnes.
Kā notikt jauna repertuāra izveidei? Dejotājiem ir labs piemērs — ikgadējie jaunrades deju konkursi, kuros katrs horeogrāfs brīvi var pieteikt un demonstrēt savu deju. No šo konkursu laureātu dejām tad ir arī jāveido jaundeju repertuārs svētkos. Tā ir iespēja katram horeogrāfam izmēģināt spēkus un arī pretendēt uz virsvadītāja godpilno vietu. Šodien Deju svētku repertuārs visbiežāk tiek pasūtīts konkrētām personām, maz izmantojot konkursus. Diemžēl arī aptauja par gada populārāko deju vairs nepastāv.
Varbūt saīsināt gājiena ceļu? Varbūt tam jānotiek vienlaicīgi pa vairākām ielām, satekot galvenajā punktā? Jāanalizē, kāpēc, piemēram, Noslēguma koncertā lielo kopkori pēdējās rindas nedzirdēja un simfonisko orķestri arī. Jādomā arī par svētku koptēlu, lai instalācijās paustās postmodernisma idejas nenonāk pretrunā ar svētku modeli. Pēdējie svētki pagāja Saules, t.i. gaismas zīmē, taču man pietrūka gaismas, jo īpaši Daugavas stadionā. Nākotnē varētu domāt arī par kādu koncertu saules gaismā.