Senajiem šumeriem esot licies, ka ceļot ir nepieņemami. Cilvēkam ir jādzīvo un cītīgi jākopj zeme tajā vietā, kur viņa dzimta to darījusi gadu simtiem. Vēlāk cilvēce atklāja, ka var arī ceļot, ja vien to apvieno ar kaimiņu zemju pievienošanu savām. Šo to, protams, tādējādi sagrauj, šo to nepamana, toties ir arī ieguvumi. Vēl viens no ceļošanas senajiem mērķiem ir bijis — apmainīt savus ražojumus pret to, kas pašu zemē nav atrodams. Tirgošanās. Nu jā, un mūsdienās ir parādījušies arī cilvēki, kas ceļo pa pasauli, lai skatītos, redzētu, ieraudzītu, pamanītu un priecātos par ieraudzīto.
Dzejniece Liāna Langa, kura pieder pie pēdējā veida ceļotājiem, ir apkopojusi ceļojumu esejas. Īsas, bet visnotaļ ietilpīgas sajūtu ainas, kas vilina doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Stambulu, Florenci, Izraēlu, Helsinkiem. Pamanīt pasauli. Ieraudzīt tās krāšņumu. Ielūkoties pasaulei acīs. Un (iespējams) sarunā ar hasīdu sievieti nonākt pie atziņas: "Viss, ko tu ieraugi ārpus sevis, patiesībā atrodas tevī pašā." Arī kari un šausmas? Arī kari un šausmas. Mūsos pašos. Sākas un beidzas. Varbūt arī pasaule sākas un beidzas mūsos pašos — vismaz tiktāl, ciktāl mēs spējam to ieraudzīt un sajust. Liānas Langas pasaule ir plašāka, nekā vairākumam "mūsu pašu" un viņa dāsni dalās ar gardākajiem kumosiem no tās. Nāc, piedalies vakarēdienā, kur dievmaizīte ir visa plašā pasaule. Izgaršo katru kumosu, izbaudi eksotiskās nianses, atrodi gabaliņu Latvijas smaržu tālā Izraēlas kibucā vai Ņujorkas ļaudīgajās ielās! Lasot un vērojot gleznas šajā grāmatā, var rasties dažādas sajūtas. Kādam gribēsies atklāt Zanzibāras zemās debesis ar milzīgajām, gandrīz pūkaini spožajām zvaigznēm. Cits alkaini vēlēsies beidzot, beidzot iedziļināties Parīzes plašajos bulvāros vai baudīt Brazīlijas plašo pludmaļu glāsmaini karstos pieskārienus pēdām. Gaidīt vēju kopā ar Nīderlandes vējdzirnavu smailo spārnu tūkstošiem. Un turēt acis plaši atplestas, ausis vaļā un muti, kas pavērusies brīnuma gaidās, neuzkrītoši pievērt ciet.
Atšķirt sevi, izlasīt sevi
Visskaistākās esejas, atzīšanos mīlestībā kādai pilsētai, manuprāt, ir
uzrakstījis Josifs Brodskis. Watermarks, Ūdenszīmes, Venēcijas,
vientuļās silfīdas, karnevāla maskas maigais noņemšanas process, smaržu
un gaismēnu atainojums dzejiskā prozā. Tieši šādai vajadzētu būt
obligātajai literatūrai vidusskolās — niansētai, smalkai, bagātai un
smaržīgai. Baudāmai. Nav jau tā, ka bērni nespēj pamanīt skaistumu.
Varbūt daudziem vienkārši vajag pateikt priekšā. Es varēju nesteigties
arī ir tāda kā priekšā sacīšana, viegls čuksts, vējpūsmas atnests līdz
ausij tajā pelēkajā stundā starp nakti un rīta ausmas pirmajiem
zeltītajiem stariem. "Atver acis!" saka Liānas Langas piesmakusī,
dūmakainā balss, iespiežoties dziļdziļi, kaut kādā tālā, pusaizmirstā
un varbūt nekad līdz šim nenodarbinātā smadzeņu nostūrī, kurš atbild
par domāšanu. "Izej laukā no sevis paša!" — balss kārdina. "Ienāc
pasaulē!" — un, ja klausīsi maņām un sajūtām, tiešām var gadīties, ka
sajutīsies kā pasaules daļa, nevis sīks puteklis kādam pie zoles. Vai
samīta datele. Mēs esam pasaule un pasaule esam mēs, ikviens no mums.
Un, izejot laukā, mēs ieraudzīsim ne tikai pasaules plašās tāles, bet
(un vislabāk) sevi. Sveika, Kristīne, es sacīšu sev pašai. Sveika, es
atbildēšu. Un mēs iepazīsimies un varbūt pat sadraudzēsimies, malkojot
kafiju kādā no Helsinku mājīgajām kafejnīcām. Es gan laikam gribētu,
lai darbības vieta ir Florence. Drīkst? Drīkst visu, ja vien es pati
sev ļauju.
Zīmju zīmēšana
Es varēju nesteigties ir ne tikai saturiski interesanta, bet arī stilistiski ieturēta un lieliski noformēta. Skaista. Ar patiku rokās turama. Un Liānas emocionāli piesātināto stāstījumu lieliski papildina Alekseja Naumova gleznas. Maigās, it kā caurspīdīgās krāsas, vēso un silto toņu spēles, atkal un atkal sajūtami mirkļi, kas iemūžināti audekla gabaliņos, iemūžināti uz papīra un ataino kādu gabaliņu laika un gaismas kādā konkrētā vietā. Un ir tik interesanti paskatīties uz pasauli ar Alekseja Naumova acīm, aplūkot Bruklinas tiltu vai Helsinku staciju un ieraudzīt tos it kā no jauna. Varbūt pasaule ap mums tiešām ir pavisam subjektīva un katram sava? Mans Bruklinas tilts bija daudz smagāks, daudz dzelžaināks, un Ņujorka daudzreiz vairāk asociējās ar cilvēkiem, nevis celtnēm. Katram savas atmiņas. Saka gan, ka neesot jēgas aplūkot visas pasaules skaistākās vietas, jo tāpat viena mūža nepietiks. Taču katram ir kāda vieta, kas uzrunā vairāk nekā pārējās. Aicina un gaida tieši tevi. Dod zīmi: ir laiks! Un tad tomēr vajadzētu pārvarēt slinkumu, inertumu, vietsēdi sevī un mazuliet izkustēties ārpus. Galu galā randiņš pašam ar sevi kaut kur tālu tālu pasaulē agri vai vēlu noved pie radītspējas. Nav svarīgi, kādā nozarē. Cilvēks, kurš spēj radīt, kļūst nemirstīgs. Un solis nezināmajā ir tikai nākamais lielais piedzīvojums.
***
Liāna Langa Es varēju nesteigties (ceļojumu esejas), Alekseja Naumova gleznas, apgāds Lietusdārzs, 2008.