Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Lidojums bez šokolādes

"Rietumos mani dēvē par krievu čellistu. Bet es nekad neesmu bijis krievu čellists! Esmu pasaules pilsonis. Kosmopolīts. Dzimis Latvijā," uzsver čellists Miša Maiskis

Slavenais čellists Miša Maiskis savā 60.jubilejas gadā šovasar muzicēja gan slavenajos Edinburgas un Šlēzvigas -Holšteinas festivālos, gan arī Baltijas jūras festivālā dzimtajā Rīgā un Stokholmā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. "Katrs koncerts Rīgā man ir īpašs notikums," viņš atzinās, jau trešo reizi te atskaņojis čehu romantiķa Antonīna Dvoržāka čella koncertu. Taču Maiskis atkal pārsteidza ar skaņdarba jaunu lasījumu, citā gaismā. Pirms tam slavenajā Edinburgas festivālā viņš uz čella bez vārdiem "dziedāja" krievu komponistu romances. Viņam ir būtisks iemesls sarunās pat ar krievu mūziķiem un žurnālistiem priekšroku dot angļu valodai.

Ko jums, kurš sadarbojas ar pasaules vadošajiem orķestriem, nozīmē satikšanās ar dzimtenes simfonisko orķestri?

Man tas ir tik svarīgi, jo esmu ļoti sentimentāls, nebaidos tajā atzīties. Katrs koncerts šeit man ir īpaši saviļņojošs notikums. Es labi atceros savu bērnību Rīgā un Dārziņskolu. Man ir daudz atmiņu, kas saistās ar koncertzāli, orķestri, kurā vēl joprojām sastopu dažus skolasbiedrus. Ar lielu prieku braucu ar LNSO arī viesturnejās — starp citu, arī mūsu pati pirmā kopīgā turneja veda uz Zviedriju. Kopā bijām Japānā, Spānijā, Vācijā.

Vai apciemojāt vietu Revolūcijas ielā, kur kādreiz dzīvojāt?

Protams, katru reizi! Vienīgi šoreiz nebija laika. Bērniem un sievai esmu parādījis gan ielu, gan namu, gan Matīsa tirgu. Daudzreiz esmu bijis kapsētā, kur apglabāts mans tētis…

Viesnīcā Europa Royale, vēsturiskajā Benjamiņu namā, jūs iemitināja augšstāvā, kur jūsu bērnībā atradās Latvijas Komponistu savienība.

Tiešām nezinu, vai šī ir nejauša sagadīšanās? Man tas ir liels gods, kaut arī tikai uz divām dienām. Ja kādreiz rakstīšu autobiogrāfiju, noteikti to pieminēšu (smejas).

Būs impulss sākt pašam komponēt?

Šādas briesmas man nedraud. Es ļoti lepojos, ka zinu, cik ierobežots ir mans talants. Tāpēc es nemācu jaunos čellistus, nediriģēju, nesaceru mūziku, nedziedu un nedaru vēl daudz ko, ko varbūt gribētos. Ja tev ir dots talants, šī Dieva vai Dabas dāvana, tas uzliek lielu atbildību. Ir, protams, ļoti svarīgi, ka, muzicējot uz skatuves, mākslinieks pats ir gandarīts. Bet ar to nepietiek. Vissvarīgākais ir, lai gandarījumu saņemtu klausītāji. Par to mūzikas vēsturē ir daudz patiesu stāstu un anekdošu. Kad slavenais vācu baritons Dītrihs Fišers Diskau (Dietrich Fischer-Dieskau, dzim. 1925.g.) sāka diriģēt, viņš uzaicinājis uz koncertu diriģentu Oto Klempereru, ar kuru bieži muzicējis kopā: "Ziniet, maestro, man nākamnedēļ būs debija — diriģēšu Bēthovena Piekto simfoniju!" — "Vai publiski?!" neizpratnē izsaucies Klemperers. Ir cita versija: kad Diskau aicinājis slaveno diriģēšanas meistaru pagodināt minēto debiju, Klemperers atvēris blociņu: "Mirklīti, kad? Diemžēl nevaru, jo tieši tad pats dziedāšu Šūberta Ziemas ceļu!"*, diriģents atjokojis. Mums visiem dzīvē ir sava nelielā vieta, ir tikai jāprot to atrast un tajā palikt.

Tomēr ar laiku daudzi lielmeistari paplašina savu radošo telpu: sāk diriģēt, kļūst augstskolu profesori.

Tikai daži šīs pasaules ģēniji spēj būt pilnīgi visās jomās. Daudzi sevi par tādiem uzskata, bet tā jau ir cita problēma. Visbūtiskākais ir talants saprast, kur ir tavas vājās un kur — stiprās puses, lai nepadarītu pats sevi par muļķi. Ikvienai sievietei piemīt savs skaistums, un gandrīz ikvienai ir savi trūkumi (varbūt tikai izņemot manu sievu, viņa ir perfekta!). Gudra sieviete, piemēram, zina — ja viņai nav sevišķi glītas kājas, tad nevar valkāt minisvārkus.

Kad pie manis pēc koncerta aizkulisēs nāk jauni mūziķi un jautā: vai jūs pasniegtu stundu, atbildu: "Tikko jau pasniedzu!" Jo koncerts ir vislabākais veids, kā varu dalīties tajā, ko jūtu un saprotu. Nekad neesmu pelnījis maizi ar "normālu" pedagoga darbu. Tam vajadzīgs īpašs talants un pieredze, un es zinu, ka daudzi citi čellisti to var daudz labāk. Jau astoņus gadus ik vasaru Itālijā, Siennā sniedzu meistarklases. Un katru reizi sev saku, ka šī ir pēdējā reize. Jo es esmu ļoti slikts "ārsts". Tāds, kas pacientam ar salauztu roku varētu ieteikt karatē vai trīs nedēļas vispār neēdušu pabarotu ar tiramisu vai šokolādes kūku… Es varu dalīties visā, kas man pašam šķiet svarīgs, taču nespētu pasniegt pamatkursu.

Jaunā korejiešu mūzikas zvaigzne, čelliste Hanna Chang tomēr jūs sauc par savu skolotāju!

Mēs satikāmies Korejā, kad viņa bija tikai deviņus gadus veca, un jau nākamajā gadā viņa atbrauca pie manis uz vasaras skolu Siennā. Pirms sacenšanās Rostropoviča konkursā Parīzē viņa atbrauca uz nedēļu pie manis un 16 stundas dienā vingrinājās manā mazajā darba studijas būdiņā. Es sniedzu tikai dažas konsultācijas, tas nav pietiekoši, lai teiktu, ka esmu skolotājs. Par vienu gan esmu lepns. Noklausījusies manu koncertu Korejā, viņa (toreiz tikai sešus gadus veca viņa spēlēja klavieres!) lūdza mammai, lai ļauj sākt mācīties čellu. Es lepojos, ka mans koncerts viņu tā iedvesmoja. Kad biju dzirdējis viņas spēli, pirmo reizi mūžā sāku ticēt reinkarnācijai. Pēc izskata normāls mazs bērns, bet spēlēja neatkārtojami! Labākais, ko varēju, bija nevis mācīt pa savam, bet atstāt mierā šādu neticami talantīgu būtni!

Vai pēc pārcelšanās uz rietumiem ieguvāt jaunus domubiedrus, tuvus draugus? Vai varbūt vairāk uzticaties labai grāmatai?

Visgrūtākais dzīvē ir atrast līdzsvaru. Apvienot dažādus veidus, kā gūt dzīves pieredzi. Visu laiku ceļojot, sastopu daudzus cilvēkus. Cenšos kaut mazliet paostīt citas pasaules atmosfēru, gūt no tās impulsus. Taču ir viena problēma — dienā ir tikai 24 stundas un nedēļā septiņas dienas… Es spēlēju par daudz. Bet es par to nežēlojos, jo dzīvē vienmēr kaut kā ir par maz vai par daudz. Taču man — bet tikai teorētiski! — ir plašas intereses. Gribētos, varbūt nākamajā dzīvē, izmēģināt citas profesijas. Atceros, kā bērnībā gribēju kļūt par lidotāju. Jo es biju dzirdējis (un varbūt tā arī bija?), ka lidotājiem par brīvu dod šokolādi. Tagad es ar lielu prieku pamēģinātu, bet ne šokolādes dēļ.

Es nežēlojos, jo žēloties ir grēks. Lai gan tas ir cilvēka dabā. Par to ir laba anekdote. Ebrejs tikko emigrējis no Padomju Savienības uz Izraēlu. Viņam jautā: kāda bija dzīve Krievijā, kā klājās darbā? Bija ne visai interesants un maz maksāja. Bet nevaru žēloties, jo darbs bija. Kā dzīvojāt? Ar ģimeni mitinājāmies šaurā komunālajā dzīvoklī, kaimiņi trokšņoja, nebija karstā ūdens. Bet nevaru žēloties, kur palikt bija. Vai pārtikas pietika? Veikalos nebija šā un tā, bija jāstāv rindās, tomēr nevar žēloties, jo badoties nenācās. Ja nevarat žēloties, tad kāpēc atbraucāt uz Izraēlu? Tāpēc, ka šeit es drīkstu žēloties! Lūk, kāda svarīga nianse.

Šokolādi jums nedeva, toties uzdāvināja lielisko itāļu meistara Domeniko Montanjāna 1720.gadā darināto čellu. To spēlējat joprojām?

Vienmēr no jauna atkārtoju, ka esmu vislaimīgākais čellists pasaulē un šis ir viens no iemesliem. Novembrī apritēs 35 gadi, kopš sastapu un iemīlēju šo čellu un esmu laimīgs par tādu brīnišķīgu mūža draudzeni (krieviski čells ir sieviešu dzimtē — I.L.). Taču stāsts par dāvanu ir pārspīlēts. Tā bija gandrīz dāvana, jo pērkot čells maksātu vismaz piecreiz dārgāk.

Kā izjūtat paaudžu atšķirības?

Profesors Mstislavs Rostropovičs izstāstīja jauku piedzīvojumu. "Zini, es ļoti reti skatos spogulī, ciest nevaru pats savu ģīmi. Dažreiz aizmirstu, cik man gadu. Reiz, kad ierados Maskavā, man piezvanīja jaunības mīlestība un uzaicināja ciemos uz tēju. Protams! Mēs kopā mācījāmies konservatorijā, un biju ļoti aizrāvies. Ilgi nebijām redzējušies. Skrēju, nopirku puķes, traucos ar taksometru, zvanu pie durvīm. Viņa atvēra, bet man likās, ka tā ir viņas mamma! Biju aizmirsis, ka viņai vairs nav 25 gadi…"

Ar mani ir līdzīgi. Es arī cenšos neskatīties spogulī un pilnīgi aizmirstu, cik man gadu. Es jūtos ļoti dabiski kopā ar jaunajiem, varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc sarunās dodu priekšroku angļu valodai. Arī ar krievu mūziķiem. Tāpēc ka krieviski viņi visi mani uzrunā uz "jūs". Man tas šķiet tik dīvaini un nesaprotami... Taču vienīgi Vadims Repins pārgāja uz "tu".

Es saprotu — pēc pases datiem es varētu būt viņu tēvs vai pat vectētiņš. Taču es pats tā nejūtos. Cilvēka vecums ir ļoti relatīvs. Jau trīsdesmit gadus spēlēju kopā ar pianisti Martu Argeriču, viņa ir sešus gadus par mani vecāka. Taču arī to es nejūtu. Mēdz teikt — sievietei ir tik gadu, kā viņa izskatās, bet vīrietim — kā pats jūtas. Savus gadus skaitu no savas "otrās piedzimšanas", no 1972.gada 7.novembra, kad tieši Oktobra revolūcijas svinību dienā atstāju Padomju Savienību, caur Vīni devos uz Izraēlu.

Daudzi akadēmiskie mūziķi cenšas vairot savu popularitāti, koķetējot ar populāro mūziku. Vai jūs vilina slava?

Man patīk, ka varu iet pa ielu bez miesassargiem. Bet, ja mani pazīst, arī ir patīkami. Es bieži sev atgādinu, ka pasaulē ir daudz lielisku mūziķu, varbūt daudz talantīgāku par mani, tomēr viņiem kaut kādu iemeslu dēļ nav tā paveicies sevi īstenot. Esmu pateicīgs liktenim, ka varu sniegt koncertus un Deutsche Grammophon ierakstīt kompaktdiskus. Noteicošā nav firma, bet pats fakts. Tas ir lieliski, ka savā profesijā varu darīt to, ko mīlu vairāk par visu pasaulē, turklāt man par to maksā — un gluži labu naudu!

Amerikāņu rakstnieks, humorists Deivs Barijs Floridā vienā no savām asprātīgajām avīzes slejām aprakstīja, kā viņa dēlam skolā dots uzdevums uzrakstīt sacerējumu par klasisko mūziku. Ko gan par to rakstīt? Puika lūdzis palīdzību tēvam, taču arī humoristam trūcis padoma. "Tad ņēmu enciklopēdiju un izlasīju, ka ir divi mūzikas veidi: populārā un klasiskā mūzika. Tātad — pirmā ir populāra, bet otra — nepopulāra mūzika!" ironizēja Barijs. Jo izsmalcinātāka ir māksla, jo šaurāks būs cilvēku loks, kas to izprot un izjūt. Diemžēl vairākumam daudz vienkāršāk un pieņemamāk ir klausīties bumbumbum, nevis Šūberta dziesmas. Tāpēc ir svarīgi, lai bērni jau no mazām dienām dzirdētu klasisko mūziku. Vienmēr par savu uzdevumu izvirzīju pievērst savus bērnus klasiskajai mūzikai. Abi vecākie (meita un dēls) jau ir profesionāli mūziķi. Bet mazais Maksimiliāns pagaidām vēl spēlē tikai bungas. Rādot uzņēmumu, kā viņš divarpus gadu vecumā koncerta aizkulisēs Japānā ar irbulīti "diriģē", varu lielīties: "no galvas!". Man būtiskākais bija, lai maniem bērniem izveidotos laba gaume.

Jūsu koncertu kalendārā redzu daudzas uzstāšanās kopā ar meitu Liliju, pirms pāris gadiem jūs kopā dzirdēju festivālā Summertime.

Tikko koncertējām Edinburgas festivālā Skotijā, pirms tam Šlēzvigas-Holšteinas festivālā Vācijā. Kopā bijām Japānā un Ķīnā. Vecākais dēls Aleksandrs, kurš studē Vīnē, decembrī piebiedrosies Bonnā, Bēthovena zālē ar Bēthovena orķestri. Kopā spēlēsim Bēthovena Trīskāršo koncertu un trio. Par to es sapņoju jau kopš bērnu dzimšanas.

Kāpēc nepasūtāt jaundarbus, nespēlējat mūsdienu mūziku?

Spēlēju gan — Johanu Sebastianu Bahu! Manuprāt, ļoti mūsdienīga ir Sarabanda no 5.svītas čellam solo, ko Rīgā nospēlēju koncerta piedevās. Grūti noticēt, ka sacerēta 1720.gadā. Starp citu, tieši uz koncertu, kurā Ziemeļitālijā spēlēju Baha svītas, atnāca mana nākamā sieva. Tolaik vēl 15 gadu vecā Evelīna palūdza festivāla rīkotājiem manu Deutsche Grammophon plakātu, ko ilgi glabāja piekārtu savā istabā. Bet iepazināmies tikai pēc desmit gadiem. Tagad viņai ir trīsdesmit. Dzīvē nav nejaušību!

Pēc pases man šogad apritēja 60 gadu jubileja. Izraēlā dzimšanas dienās parasti novēl dzīvot 120 gadu. Tātad esmu ticis līdz mūža vidum, un pienācis laiks mūsdienu mūzikai. Tāpēc dzimšanas dienā 10.janvārī Lucernā pirmatskaņoju speciāli man sacerētu Benjamina Jusupova čella koncertu. Ceru to nākamgad nospēlēt Londonā un Minhenē, arī Rīgā. Tikko pirmatskaņoju nelielu Rodiona Ščedrina veltījumu manai jubilejai.

Iepretim klasikai laikmetīgā mūzika ir kā cits dialekts, kura apguvei vajag laiku. Bet ir būtiska atšķirība: ja slikti spēlēsi klasiku, neviens nevainos Bahu vai Mocartu. Taču, ja pazīstams mākslinieks nekvalitatīvi atskaņo jaunu opusu, klausītāji var nodomāt, ka tā ir slikta mūzika! Tas nozīmē, ka atbildība, spēlējot jauno mūziku, ir vēl lielāka. Ja neesmu pārliecināts, ka varu piedāvāt labu interpretāciju, nespēlēju vispār.

Ik palaikam skanējuši aicinājumi komponistiem runāt mūzikā dzimtajā valodā. Vai to var attiecināt arī uz izpildītājmākslu?

Mana dzimtā ir mūzikas valoda. Mūziķiem ir ļoti paveicies, jo mūsu valoda ir visuniversālākā pasaulē. Tā ir liela priekšrocība iepretim rakstniekiem vai dzejniekiem. E.T.A Hofmanis teicis: "Kur beidzas vārdi, sākas mūzika." Daļēji arī tāpēc uz čella atļaujos spēlēt dziesmas bez vārdiem. Ne tikai slavenos F.Mendelszona klavierdarbus, bet arī "izdziedāt" F.Šūberta un J.Brāmsa dziesmas. Esmu ierakstījis franču komponistu melodiju albumu, un jaunākais ir 12 krievu komponistu 24 romanču ieraksts: Gļinka, Čaikovskis, Rahmaņinovs. Rimskis-Korsakovs, Kjuī, Dargomižskis, Musorgskis, Rubinšteins… Kopā ar Liliju Edinburgas un Šlēzvigas-Holšteinas festivālos spēlējām tieši tādus koncertus, kur pirmajā daļā bija 12 krievu romances.

Esat Izraēlas pilsonis, bet vai protat ivritu?

Saprotu, taču vienkāršākajā saziņas līmenī, pēc dzirdes. Neprotu ne rakstīt, ne lasīt, un mācīties nav bijis laika. Pirmoreiz ieradies biju pārsteigts, ka pirmklasnieki vēstures muzejā var lasīt četrtūkstoš gadus vecus papirusus! Jo ivrits ir sena valoda, tikai gadu tūkstošiem gulējusi, lai atdzimtu. Par vēstures dziļumiem asprātīgi vēsta kāda ceļojumu reklāma ar lielu Jeruzālemes attēlu: "Bet septītajā dienā Viņš atpūtās. Uzminiet, kur?" Par to ir arī lieliska anekdote: viesojoties pie ASV prezidenta Vašingtonas Baltajā namā, Izraēlas premjerministrs uz galda starp daudziem telefoniem ierauga vienu sarkanu — kam tas? "Tiešais vads uz Maskavu karsto problēmu risināšanai!" Atbildes vizītē arī ASV prezidents Izraēlas premjerministra darbistabā Jeruzālemē ievēro sarkanu telefonu. "Tiešajiem sakariem ar Dievu! Nopietnu problēmu gadījumā prasām padomu," skanējusi atbilde. "Es arī drīkstētu?" jautājis amerikānis. "Kāpēc gan ne? Tu esi mans viesis, un šis ir vietējais zvans!" Nejūtos nevienas zemes patriots, tomēr Izraēla ir sevišķa vieta uz zemes. Īpaši Jeruzāleme. Nav jābūt reliģiozam, lai sajustu neparasto atmosfēru.

Kā redzat un apliecināt savu identitāti?

Rietumos mani dēvē par krievu čellistu. Bet es nekad neesmu bijis krievu čellists! Esmu pasaules pilsonis. Kosmopolīts. Dzimis Latvijā, astoņus gadus mācījies Krievijā — konservatorijās Ļeņingradā un Maskavā, izglītību "pabeidzu", spaidu darbos lāpstojot cementu Ņižņijnovgorodā. Aizbraucu uz Izraēlu, dzīvoju Briselē, Eiropas sirdī. Man joprojām ir Izraēlas pilsonība un Beļģijas pase. Spēlēju itāļu čellu, ar franču lociņiem, vācu stīgām. Braucu japāņu mašīnā, nēsāju Šveices pulksteni un indiešu kulonu. Mana meita piedzima Parīzē, vecākais dēls Briselē, mazais Itālijā. Mana sieva ir itāliete ar saknēm Šrilankā… Turklāt visu laiku ceļoju.

Viena no bīstamākajām emocijām ir šovinisms. Patriotisms ir vajadzīgs, bet, pārsniedzot robežas, tas kļūst bīstams. Cilvēki ļoti baidās no citādā, atšķirīgā. Tā vietā, lai cits no cita mācītos un iedvesmotos. Ir taču lieliski, ka ļaudis dažādās pasaules zemēs izskatās, runā, dzīvo, ģērbjas, izturas dažādi. Atšķiras ēdiens, kultūra, reliģija, filozofija. Pozitīvi to uztverot, mēs varam paplašināt redzesloku. Konflikti, kari taču notiek reliģijas un ideoloģijas sadursmju dēļ.

Kurš vada satiksmi interpretu duetā: jūs vai diriģents?

Kad 1974.gadā savā pirmajā turnejā pa ASV spēlēju P.Čaikovska Variācijas par rokoko tēmu, Izraēlas filharmoniskā orķestra priekšā koncertos mainījās trīs diriģenti. Pirmoreiz sapratu, cik diriģents ir svarīgs. Tas pats orķestris, tie paši mūzikas instrumenti, bet skanēja pavisam citādi. Atšķīrās ne tikai interpretācija, bet jau skaņas kvalitāte. Brīnījos, kā bez fiziska kontakta ar mūzikas instrumentu var ietekmēt skanējumu .

Lai kāds būtu mans personiskais skatpunkts, ir daudz ideju un mēs, izpildītājmākslinieki, esam tikai starpnieki starp komponistu, mūziku un publiku. Īsteni lielie mākslinieki vairāk par sevi mīl un ciena mūziku un publiku, kurai spēlē. Izpildītāja personība ir ļoti svarīga, taču komponista personība ir daudz būtiskāka, un mums jāzina sava vieta. Līderis ir Dvoržāks! Cenšos būt atvērts, esmu gatavs kaut ko iemācīties un dalīties savā pieredzē. Dažreiz tas izdodas labāk, citreiz ne. Taču ideāla varianta nav. Tieši tas dara mūsu dzīvi tik interesantu. Ja vien eksistētu ideāls atskaņojums, tad mūsdienu tehnoloģiju laikmetā būtu vienkārši to izskaitļot ar datorprogrammu. Mākslā nav vienas ideālās versijas. Tā ir tikai ilūzija. Ikviens koncerts ir īpašs, jo nekad nezini, kā būs. Ceru tā turpināt vēl 60 gadus.

* F.Šūberts Ziemas ceļš. Dziesmu cikls, viens no grūtākajiem vokālās kamermūzikas repertuārā.

***

Miša Maiskis

Dzimis Rīgā 1948.gada 10.janvārī

Mācījies Em.Dārziņa mūzikas skolā, Sanktpēterburgas un Maskavas konservatorijā. Mstislava Rostropoviča un Grigorija Pjatogorska skolnieks.

1966.gadā uzvar P.Čaikovska konkursā Maskavā

1970.gadā uz 18 mēnešiem ieslodzīts darba nometnē Gorkijā

1973.gadā pārceļas uz Izraēlu, uzvar Gaspara Kasado konkursā, debitē ASV

Kopš 1975.gada intensīva, plaša vēriena starptautiskā koncertdarbība

Ilggadēji sadarbojas ar pianisti Martu Argeriču un vijolnieku Gidonu Krēmeru

Kopš 1985.gada Deutsche Grammophon mākslinieks

1995.gadā pirmoreiz (pēc 23 gadiem) koncertē Maskavā

Record Academy Prize (Japānā, atkārtoti), Echo classic Award (Vācijā)

Divreiz precējies, trīs bērnu tēvs

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja