Traki mierīga kafejnīca – tā sevi pozicionē iestādījums, noslēpies klusā Pārdaugavas ieliņā, kuras nosaukums īsti nesader ar apkārtnes ainavu, jo lai nu kā, bet mežu te tuvumā nav, ja neskaita aiz kvartāla izpletušos lielo Uzvaras parku, kuru mana Pārdaugavas ilgdzīvotāja atmiņa atceras vispirms kā PSKP XXII kongresa parku. Meža iela ir maza, līka desiņa, kas sākas no Raņķa dambja, kur tagad nekā nav, šķērso Daugavgrīvas ielu un, pagājusi garām Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcai, faktiski pāriet Nometņu ielā, lai gan nomināli turpinās tālāk, apmezdama loku gar Zorgevica māju un iziedama uz Slokas ielas pretī Baložu ielas galam. Desiņas dzīvākā vieta ir mazais posms no baznīcas jeb no vietas, kur Meža ielai pienāk Eduarda Smiļģa iela, līdz Nometņu ielas sākumam, te, ēkā ielas kreisajā pusē, atrodami vairāki veikaliņi un kafejnīciņas.
Viena no tām ir Miera ielas kafejnīcas dvīņumāsa. Dažu reizi var pat izdoties atrast vietu automašīnai, bet arī no Slokas ie las tramvaja pieturas ceļš līdz kafejnīciņai nav tāls. Savukārt, ja nāk pa Meža ielu no Āgenskalna līča puses, var teikt, ka Mierā aizsāk visu garo Nometņu ielas krodziņu virkni, kur ir gan Fazenda, gan Nometne, gan Visi savējie, gan dažādas kūkotavas un bulciņotavas. Tā kā iela gar krodziņu ir vienvirziena, par nemierīgu to nenosauksi, izņemot tās reizes ziemā, kad brauktuve apledo, – ir gadījies gandrīz vai pretī kafejnīcas logiem redzēt, kā daža laba mašīna turpat stundu spolē, kamēr izkustas. Šoziem laikam gan šādi skati te nav gaidāmi. Turklāt, lai gan Mierā logi ir jo plaši, kafejnīcas interjers piesaista vairāk uzmanības nekā ārs. Lai nu ko, bet tajā tiešām ir izdevies radīt rīdzinieciski mietpilsonisku miera ostas atmosfēru. Mani gandrīz vai pārņēma sajūta, ka esmu atkal iegājis istabā pie savas Anniņgrosītes, Rīgas vecvecmāmiņas, pie kuras pēdējoreiz biju pirms kādiem 53 gadiem. Visādas sedziņas un figūriņas, pietrūkst tikai lielā sienas pulksteņa, kas gan laikam ir vienīgais, ko no viņas istabas atceros konkrētāk.
Gaļas ēdāji gan jābrīdina, ka Mierā saimnieki ir aizrāvušies ar veģetārismu, tāpēc, ja bez gaļas pusdienas nevarat iedomāties, labāk aiz stūra iegrauzt kādu Rubeņu vistas cisku un tikai tad doties uz Mierā. Toties veģetāru un arī pavisam vegānisku ēdienu te ir daudzi un dažādi: krēmzupas no burkāniem un apelsīniem, no ķirbjiem, no kokosriekstiem, ķirbju risoto, kuskusa un kvinojas un citādi salāti. Liela vieta atvēlēta veģetārajam meksikānismam, turklāt cenas ir diezgan smieklīgas: dārzeņu kesadiljas, tortiljas, čili... Neesiet alkatīgi – kā es – un neņemiet vairākas pozīcijas, jo izrādās, ka arī ar veģetārajiem ēdieniem var pielikties tā, ka pēc tam elsīsi pūtīsi smagi kā ozols rudenī. Gaļas Mierā tātad nav, toties par saldo ēdienu kaitīgumu te nekas nav dzirdēts, to te ir daudz un dažādi. Turklāt svētdienās notiek īpašie pankūku branči. Arī kādu vīnu te var dabūt. Cik rāda mana pieredze, tas ir dzēriens, no kura cilvēks kļūst pavisam mierīgs un var pat pie galdiņa nogulēt līdz nākamajai svētdienai, kamēr pankūkotāji viņu pamodina.
KDi ēda:
Čili – EUR 5,00
Tortilja – EUR 4,00
Ābolu strūdele – EUR 2,70
Kafija Late – EUR 3,20
Kafejnīca Mierā
Meža iela 4a
Interjers ****
Ēdieni ****
Apkalpošana *****
Atmosfēra *****
Bērniem draudzīga vide ***