Moljēra nama ķieģelītis

Tādēļ šajā unikālajā administratīvajā veidojumā — pasaulē vecākajā valsts pilnībā uzturētajā nacionālajā teātrī — strādājošos māksliniekus nesauc vis par aktieriem, bet sosjetēriem (burtiski — līdzdalībniekiem), ar kuriem slēgto līgumu regulas vienlaikus piešķir gan lielu godu un labu algu, gan arī drakoniskus ierobežojumus, ko nedrīkst pārkāpt. Piemēram, valsts apvērsuma gadījumā tiek garantēta vieta un ēdiens cietumā (tā jau reiz notika — Dižās franču revolūcijas laikā Revolucionārā glābšanas padome 1793. gada septembrī visu trupu ietupināja Bastīlijā). Vispār La Comédie Francaise aizraujošā vēsture ir kuriozu dēku romāna vērta. Kaut vai fakts, ka Parīzes glaunākajā apriņķī esošā Karaļa pils ēku kompleksā iebūvētā barokāli greznā ēka tiek lepni saukta par Maison Moliere/Moljēra namu, kaut gan Moljērs sen bija miris, kad šo māju "ieguva īpašumā". Toties dzīva bija visu laiku ievērojamākā franču dramaturga ambīcija, kuru ar 1680.gada dekrētu īstenoja Saules karalis Ludviķis XIV ,— nācijas izglītošanas nolūkos un pašpersonīgo ērtību dēļ (lai tuvāk!) apvienot divus konkurentus — Moljēram piederējušo komēdijas teātri Hotel Genego ar teātri Hotel Burgundie, kura specializācija bija traģēdijas. Simbiozes rezultātā tapa, iespējams, viskonservatīvākā mākslas iestāde Francijā — varbūt tradīciju ievērošanas stingrā kodeksa, šīs "apnicīgās garlaicības" dēļ 1968.gada studentu nemieru laikā La Comédie Francaise bija viens no galvenajiem demolēšanas objektiem — jaunatne, kas okupēja un mēnesi dzīvoja teātrī, piemēram, dabiskās vajadzības kārtoja orķestra bedrē. Tomēr tieši La Comédie Francaise bija politiski pārdrošs un deva patvērumu talantīgākajiem poļu režisoriem un aktieriem — Solidaritātes atbalstītājiem, kad tie 80.gadu sākumā bēga no Polijā ieviestā komunista Jaruzeļska kara stāvokļa (savu personīgo pieredzi varētu izstāstīt CF ilggadējais premjers Andžejs Severins, kurš piedalās viesizrādēs). No vienas puses — Moljēra nams patiešām svēti sargā franču nacionālās literārās un teātra kultūras tradīcijas, jo sevišķi valodu (kā smej franči: mēs ejam uz CF klausīties lugas jau kopš pirmās klases), tādēļ par radikālu režijas formu meklētāju šo teātri nevar saukt. No otras — CF garantē augstākās kvalitātes aktierspēli un labas, stipras izrādes. Turklāt pēdējos gados teātris aizvien aktīvāk sadarbojas ar "nesosjetēriem" — režisoriem un aktieriem no malas. Piemēram, uzticot Lafontēna Fabulas īpaši krāšņā vizuālā piedzīvojumā pārvērst Robertam Vilsonam, pasaulslavenam režisoram, kurš vārda nozīmi teātrī nekad nav uzskatījis par galveno. Eiropas Savienības Francijas prezidentūras laikā CF nāca klajā ar izrāžu veltījumu ciklu, kuru mērķis — atgādināt "jaunajai Eiropai", ka tradīcijas un skaista, literāri pilnskanīga valoda ir civilizētas pasaules pamatvērtības. Un pie viena nosvinēt Moljēra nama saimnieka 387.dzimšanas dienu tā, lai par to zina visa Eiropa. Tādēļ arī šis divu viencēlienu vakars, kurā, šķiet, apvienots viss "neiespējamais". Moljēra ludziņa no viņa jaunības laikiem Smieklīgās daiļavas/ Les Précieuses ridicules, kuru režisējis brits Dans Džemets. Plus mūsdienu itāļu dramaturģijas eksperiments — parodija/atsauce uz delartisko komēdiju un "moljērisko stilu" — Spiro Šimones Jubileja/La Festa, ko iestudē Beļģijā dzīvojošs bulgāru režisors Gaļins Stojevs. Par rezultātu var mēģināt taujāt arī Žanam Batistam Poklēnam, kurš dzima 1622.gada 15.janvārī. 15.janvārī, tikai šogad, sākās arī La Comédie Francaise "mazā ķieģelīša" — šīs izrādes/dāvanas ceļojums pa jauno Eiropu.