Naivi sirreālais ikdienas stāstnieks

No Rudens izstādēm prātā palikuši arī Sigita Kreivaiša audekli, kas spilgti izceļas uz vidusmēra Latvijas glezniecības fona. Kreivaitis dzimis Lietuvā, 1976.gadā beidzis Kauņas J.Naujaļa mākslas vidusskolas glezniecības nodaļu, bet 1982.gadā — Tallinas Mākslas institūta metālmākslas nodaļu; no 1982.gada arī Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Klasiskas glezniecības izglītības iztrūkums, kā rādās, noteicis stila oriģinalitāti — vizuālo detalizāciju naivisma līmenī, bērnišķīgi karnevālisku košumu kombinācijā ar gludu, hiperreālistiski izlīdzinātu gleznojumu. Šī nav Kreivaiša pirmā personālizstāde (neko daudz par mākslinieka biogrāfiju gan izstādē uzzināt nevar; anotācija aprobežojas ar vienkāršām frāzēm par fantāziju, romantismu un grotesku). Tomēr Kreivaiša gadījumā vistiešākā ģenealoģiskā līnija aizved līdz francūža Anrī Ruso XX gs. sākuma primitīvajiem tēliem, kas leģitimēja tam laikam absolūti neklasisku un neprofesionālu iztēles stāstu. Proti, kā jūtu, tā gleznoju. Muitnieks Ruso gleznoja džungļus ar lauvām un tīģeriem, kurus nekad nebija redzējis, vien iztēlojies un aplūkojis pastkartēs un citās bildēs. Arī Kreivaitim interesē dzīvnieki, kas gan nav tik eksotiski, toties dīvaināki, tādi kā cilvēciskoti mutanti — hibrīdi (Nakts kaķis, Baložvīrs jeb iztrūkstošais evolūcijas posms), lidojošas zivis, milzu putni, kuri nekustīgi stāv ūdenī (Vētras nesējs) vai kuru spārnu vēziens savieno upes krastus (Ziņnesējs), krāsaini pāvi, Eiropas nolaupītājs vērsis vai pat izmirušais taurs. Kreivaitim, tāpat kā Ruso, neeksistē svarīgāki un mazsvarīgāki objekti, kurus ar tradicionāli gleznieciskiem paņēmieniem diferencēt, piemēram, izceļot priekšplānu, mīkstinot un telpiski attālinot tālākos plānus. Katra lapiņa, rozīte vai koku puduris ir pašpietiekama, autonoma krāsu, formu un gaismēnu konstelācija, kas nepakļaujas prasībām apvienoties masās. Toties figūru proporcijas tiek variētas brīvi, brīžiem pavisam tieši atgādinot primitīvistu manieri — smagnēju, masīvu statiskumu un palielinātas galvas, kurās taču var precīzāk izgleznot sejas vaibstus (Egle un Danas, Pēdējais tango). Tikpat labi Kreivaitis savus tipāžus var izstīdzināt kā tādas Alberto Džakometi skulptūriņas — trauslas, sīkām galviņām, kuras, šķiet, mazākais pūtiens var apgāzt (Līdzsvars, Jātnieki). Māksliniekam nav sveša Salvadora Dalī un Renē Magrita izauklētā sirreālisma loģika, kas noder arī ironiski un sociāli ietonētiem vēstījumiem. Tā trīs biroja darbinieki (klerks un divas, pieņemsim, sekretāres augstpapēžu kurpēs) naski soļo pār kalniem un lejām, pretēji armijnieka norādītajam virzienam, bet ainavā izaugušie ķieģeļu stabi, izrādās, var kalpot gan par fabrikas dūmeņiem, gan par antīka filozofa portreta postamentu (Ideju plūsma jeb ceļš uz darbu). Kreivaiša gleznas caurvij arī vīrieša un sievietes attiecību tēma — dejotāji, kafijas dzērāji un mīlas trīsstūri, kur vai nu viņam jāizšķiras starp baltas rozes un zaļa ābola devēju, vai arī viņai — starp uzvalka un armijas kamuflāžas valkātāju. Kaislības, eksotika, mitoloģija un ikdienas komentārs sapīts neatšķetināmā, naivi sirreālā kamolā, kas atklāj marginālu, bet savdabīgu šķautni Latvijas mākslas kopainā.