Nekavējieties, sūtiet mums naudu!

Piemēram, LNT „Zvaigžņu lietus” un Centis Ūbele. Padzied, parunājas ar vadītājiem par savu it kā darbu, viņu pafilmē publikā un mums liek ticēt, ka Centis atnācis sacensties ar citiem, ka nu jau veido to jocīgo sabiedrību, kas kā savdabīga, nedaudz mainīga kukaiņu kolonija apņem šādus šovus. Bet īstenībā tas ir jauns reklāmas formāts – reklāmas tēls piedalās šovā. Ne jau talanta vai šarma dēļ šis personāžs tur iekļuvis, galvenais ir citas preces reklāma. Skat, pirmajā reizē, pateicoties simtiem tūkstošiem latu, kas ieguldīti viņa sejas tiražēšanā, pat uzvarēja. Joks, vai ne? Ne gluži, jo par viņa dalību zīmola turētājs, iespējams, samaksāja. Līgumus, protams, redzējusi neesmu, bet  „Maksimas” sūtītu preses relīzi par Centi gan lasīju. Skaidri redzēju arī profesionāli izgatavotos viņa atbalstītāju plakātus. Ja jau Centim tā paveicies tikt zvaigžņu šovā, tad, atceroties slēptās politiskās reklāmas ziedu laikus, līdzīgi jautājumi rodas šovos sastopot Saeimas deputātus. Jā, vai tik pērn šovā nebija arī telekompānijas seriāla meitene? Tas viss tomēr nav pa īstam, lai gan cilvēki cenšas un arī viltotie dalībnieki dzied tikpat nejēdzīgi kā pārējie vietējā „Amerikāņu elka” kandidāti. Vienīgais, kas ir īsts – skatītāju sarunas par šovu un nauda, ko jāsūta šova producentiem. Tas viss nav īsti godīgi ne pret pārējiem šovā, ne pret skatītājiem, kas balso ar saviem santīmiem, jo Centis šova varoņu atlasē iekļuvis pēc pavisam citiem noteikumiem. Tad jau varētu šo nosacītību novest līdz pilnībai un taisīt šovu tikai no reklāmas tēliem – ir taču arī sirsnīgais lauku zēns Druvvaldis, pozitīvi biedējošais Cūkmens, reiz bija pat Supercenis un citi pasaku vīriņi. Pat žūrija, kurā savulaik vēl bija cilvēki, kas runā par mūziku, tagad atgādina hrestomātiskās ciema tantes, kas sēž uz soliņa un visus aprunā – pat bez vajadzības, tikai runāšanas pēc, jo stāstīt visu laiku gribas par sevi. Dāsni dalītie desmitnieki un deviņnieki par vēlmi dziedāt, par skudriņām, kuru raksturojums vairāk atgādina nevis mākslas radītu katarsi, bet kukaiņu pārņemta ķermeņa sajūtas TV studijā, vēl vairāk pastiprina nosacītības sajūtu – kāpēc vērtēt, ja visi tiek aplieti ar vienveidīgu komplimentu sīrupu? Viena nosacītība rada citu – ja jau dalībnieki viltoti, ja skatītāju balsojumus neatklāj, tad kādēļ žūrijai būt adekvātai?Nez kāpēc mani sasniedz arī citi stāsti par to, meli ir noderīgi, lai radītu patiesas emocijas un īstu naudu. Piemēram, šovs „Latvijas princese”. Kāpēc lai es neticētu savai studentei, ka šovos skatītājiem stāsta vienu, bet aizkulisēs dara ko citu? Viņai atlases laikā jautāts, vai būtu gatava šova laikā krāpt savu draugu, vai varētu naktī konkurentei nogriezt matus? Nebija gan sapratusi, vai seksam jābūt kameru priekšā, vai ar šova vadītāju... Viņa atteikusies un finālā palikusi aiz svītras. Varētu domāt, ka šovā redzamās šādiem un līdzīgiem piedāvājumiem piekritušas. Kontekstā ar ruksīšu spīdzināšanas epizodi Latvijas cēlo, skaisto un jauko princešu izvēles pasākums izskatās pēc slimu smadzeņu radītas izklaides. Tās visas būti tikai sarunas un strīdi ap šoviem, ja caur meliem un naudas pieprasījumiem neparādītos jautājums, ko visā pasaulē cenšas atstāt dzīvu – mediju atbildība sabiedrības priekšā, savas ietekmes lietderīga izmantošana. Neviens jau nesūdzas, ka televīzijas pelna naudu, bet diskusijas par naudas pelnīšanas veidu tomēr vēl nav pamirušas. Parasti naudas pelnīšanu ar meliem sauc par krāpšanu. Skatoties LNT jaunās sezonas hītus, varētu teikt – vienkārši  - tas ir šovs. Maksājiet, ja jums patīk, ka jums melo! Nekavējieties sūtīt naudu regulāri!