" Šos autobiogrāfiskos sacerējumus, kas nekad nav bijuši domāti publicēšanai, pirmo reizi 1976.gadā no pierakstiem atšifrē un rediģē jau minētā Šulkinda, lai "izceltu Vulfas pāreju starp diviem esības līmeņiem."
Esības mirkļi
Vulfa neizvēlējās nosaukumu grāmatai, tāpat arī neapkopoja šīs piecas 33 gadu laikā uzrakstītās autobiogrāfiskās esejas, no kurām viņas dzīves laikā neviena netika publicēta. Frāze "esības mirkļi" parādās pēdējā no šiem autobiogrāfiskajiem sacerējumiem, kuru Vulfa nosauca par Pagātnes skici. Esības mirkļi ir no rindkopas, kur Vulfa pauž domu, ka liela mūsu dzīves daļa netiek nodzīvota apzināti, ka mēs esam nošķirti no realitātes un "nenosakāmas vates" apņemti. "Ejam, ēdam, skatāmies, darām, kas darāms; salauztais putekļu sūcējs; vakariņu pasūtināšana; rīkojumu sarakstīšana Meibelai; mazgāšana; vakariņu gatavošana; grāmatu iesiešana," — visi šie ir "neesības mirkļi". Kontrastā tiem ir reti "esības mirkļi", spēcīgi triecieni, izmisuma mirkļi. "...kaut arī man joprojām ir šī īpatnība sajust šos pēkšņos triecienus, tie vienmēr tiek laipni gaidīti; pēc sākotnējā izbrīna es aizvien uzreiz sajūtu, ka tie ir īpaši vērtīgi. Un tā es turpinu, pieņemot, ka šī spēja uzņemt triecienus padara mani par rakstnieci," atklāj Vulfa.
Neredzēt to, kā nav
Pēdējā eseja Pagātnes skice, no kuras ir ņemts autobiogrāfijas nosaukums, līdzās Atmiņām šķiet interesantākā. Ko sagaidām no šim esejām? Vulfas radu un draugu būšanām, portretu skicēm iz Londonas augstākās vidusšķiras tēlu galerijām man nepietika pacietības, kaut arī ar dzeltenu interesi lasīju (vienviet pikantās) detaļas par Meinardu Keinsu, izcilo ekonomistu, Vulfas kompanjonu Blūmesberijas intelektuāļu grupā, kuru "iekrāsoja mirdzums un ilūzijas".
Šī ir gudra, dziļa, atklāta autobiogrāfija, taču tā ir ieskats Vulfas personīgajā dzīvē, bet gribējās tajā atrast universālas domas, spriedumus, ne vien psiholoģiskus reālu personāžu portretus un aprakstus. Pirmā eseja Atmiņas sarakstīta 1907.—1908.gadā un pēdējā — Pagātnes skices, kas rakstīta vairāk nekā 30 gadus vēlāk, Vulfai jau esot padzīvojušai sievietei, lielā mērā ietver tās pašas atmiņas par Vulfas mātes nāvi un viņas brāļiem un māsām, taču citā redzējumā. Šķiet, šīs divas esejas satur visvairāk informācijas par Vulfas domāšanu, jo pārējie sacerējumi vairāk ir vides un cilvēku vērojumi, kaut arī tieši tajos rakstniece smeļas literāro pieredzi. Savā vidē, atklāj Vulfa, "es jūtos kā čigāns vai bērns, kas stāv pie telts paceļamās malas un noskatās, kā iekšā izrāda cirku." Saprotams, jo šai gudrajai sievietei tā ir pārāk patriarhāla: "No mums sagaida aplaudēt vīriešiem, kad viņi izlec cauri intelektuālajām stīpām."
Tie ir atsevišķi teikumi un fragmenti, kas no esejām iespiedušies atmiņā. "Iespējams, ka viņa nesaskatīja visu, taču viņa neredzēja to, kā nebija," raksta Vulfa par savu nelaiķi māti. Mātei piemita "šī spēja, kura bija neviltota un kuru laikam gan saskatīja tie, kas viņai uzticējās, bija kaut kas, ko es mēdzu dēvēt gan par saprātīgumu, gan veselo saprātu — un varbūt tas ir visatbilstīgāk — par prāta godīgumu." Vulfa ļoti novērtē šādas būtībā konservatīvas īpašības, viņa — vismaz šajās esejās — tās saskata sievietēs un ne tik daudz vīriešos. Vulfa arī atklāj, ko viņa varētu saukt par savu filozofiju: "Aiz vates slēpjas kāds raksts, ka mēs visi — es domāju, visas cilvēciskas būtnes – esam ar to saistīti; ka visa pasaule ir mākslas darbs; ka mēs esam šā mākslas darba daļas. Hamlets vai Bēthovena kvartets ir patiesība par šo milzu masu, ko saucam par pasauli. Taču nav ne Šekspīra, ne Bēthovena; skaidri un pārliecinoši, Dieva nav; mēs esam tie vārdi; mēs esam tā mūzika; mēs esam tas. Un, izjūtot triecienu, es to saskatu."
Atkārto savas šaubas
Tomēr Vulfas izklāsti par viņas filozofiju, norādes, ka triecieni — šie "esības mirkļi" viņu dara par rakstnieci, kulstās kaut kur pa virspusi. Vulfa apzinās memuāru ierobežojumus un atkārto savas šaubas atkal un atkal: "Stāsti, (..) tie šķiet sekli, un es nevaru būt droša, ka citu acīm tie atklās to pašu, ko manējām" u.tml.
Un tad, atslābuma brīdī, kad Vulfa ir nolēmusi mest pie malas lietu racionālu izskaidrošanu, šķiet, nāk patiesība, kas iespējama vien literārās sakarībās. "Ak, cik jauki būtu izstiepties gultā, aizmigt un visu aizmirst!" mēģinājumiem ar prātu tvert dzīvi ar roku atmet Vulfa esejas Haidpārkgeita Nr.22 beigās. Bet tad ielavās pusbrālis Džordžs, kas jau bērnībā "sāka izzināt manu ķermeni". "Neklājas pieļaut, ka [intīmās ķermeņa daļas] aizskar; tas laikam ir instinktīvi. Pierādījums tam, ka Virdžīnija Stīvena bija dzimusi pirms tūkstošiem gadu; un jau no pašas sākuma viņai bija jāsaskaras ar instinktiem," raksta Vulfa, atminoties Džordža uzmākšanos. Kādas lappuses tālāk Vulfa stāsta: "Mana māte ticēja, ka par visiem vīriešiem ir bezgalīgi jārūpējas." Tieši sadurē starp sociālo, personīgo un instinktīvo Vulfa šajā autobiogrāfijā atklājas visintriģējošāk.