" Tā Laima Slava, viena no izstādes kuratorēm, raksturo gleznotāju. Šķiet, ko gan vēl jaunu vai neparastu var uzzināt par Džemmu Skulmi, ja nesen lielajā retrospekcijā Rīgas mākslas telpā jau bija aplūkojama izlase no dažādu periodu meklējumiem, ko mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš katalogā izanalizējis kā gleznotājas "atbrīvošanās ceļu"? Šī izstāde ir saistoša kā šauri tematisks šķērsgriezums Skulmes darbībā, izsekojot tautumeitu tēliem jau kopš agrīnajiem bērnu dienu zīmējumiem. Tie jāmeklē izstāžu nama otrajā stāvā, kur izveidots kas līdzīgs lielformāta izdruku fotoalbumam ar skicēm, bildēm, vēstulēm u.c. liecībām. Var ar to sākt, lai atsauktu atmiņā Skulmes biogrāfijas nianses un padarītu to vizuāli tveramāku un personiskāku; var arī apskati noslēgt, vispirms aplūkojot pašus darbus pirmajā stāvā.
Ekspozīcijas pirmā zāle apvieno agrīnos, arī agrāk neizstādītos 60.gadu gleznojumus uz koka un metāla pamatnēm ar pašiem jaunākajiem, rotaļīgi bērnišķīgajiem tautumeitu tēliem. Pirmajos nav grūti pamanīt 20.gadu modernistiem tipisko tendenci uz sintezētu, vienkāršotu konstruktīvu formu, kuras masīvo smagnējību mazliet ietekmējušas neoklasicisma atbalsis, bet figūru aprises liek domāt par romantizēto senlatviešu spēku. Džemmas mātes, tēlnieces Martas Skulmes veidotajiem tēliem te katrā ziņā svarīga loma (daži Martas Skulmes darbi iekļauti arī šai ekspozīcijā). Monumentālo figūru spējā saliedēt modernu (no naturālisma atbrīvotu) formu ar nacionāli būtisku, pašapziņu modinošu saturu meklējama saikne starp 20. gadu un 60.gadu situācijas iezīmēm, kad nacionālas un modernas mākslas tiesības bija jāapliecina no jauna. Ikonu glezniecības tradīciju pārtvērums nāk prātā, ieraugot telpas vidū iekarinātos, vertikāli izstieptos koka dēlīšus. Tehniski stilistiskajās atšķirībās starp pašu senāko un pašu jaunāko glezniecību izceļama citāda attieksme pret krāsas un līnijas lietojumu — ja agrīnie darbi veidojušies kā zīmējums ar otu, pārklājoties neskaitāmiem daļēji caurspīdīgiem kontūru slāņiem, košās, naivi dzīvespriecīgās tautumeitu lellītes — princesītes lielākoties veido plakani, fovistiski spilgtu krāsu laukumi ar nedaudziem zīmējošiem vilcieniem.
Otrajā zālē skatāmi atsevišķi piemēri no tēmas evolūcijas pēckara dekādēs — pirmā epizode saistās ar dramatisku, ekspresionisma ietonētu pieeju, izmantojot spēcīgus, platus triepienus un kontrastu starp liesmojoši sarkano, melno un balto krāsu (Divas Alsungas meitas, 1968). 60.gadu beigās bija darbi, kuros varēja gluži labi nolasīt slēptus politiska protesta mājienus, piemēram, zemē notriektā tautumeita ar nosviesto vainadziņu (Tautasdziesma, 1969). Turpmākā ievirze vairāk saistījās ar līdzsvarotu, harmoniskāku un apcerīgāku koptoni — sēdošas figūras, nesatricināmas kā klints, ar bērniņu rokās, atgādinot latviskas Dievmātes, vai ar pašapzinīgi paceltu vainagu, arvien vairāk iedziļinoties vecmeistariski niansētos krāsu slāņojumos vai 80.gadu beigās jau modernisma fragmentētajā griezumā, kad glezna sāk līdzināties kolāžai ar kontrastējošu laukumu ielaidumiem. Trešā versija par tautumeitām īstenota savdabīgajā, gandrīz monohromajā autortehnikā ar akrila faktūrām, kad glezna, šķiet, pārtop senā kapakmenī vai antīkā reljefā plāksnē ar majestātiskiem kroku ritmiem, kuru saskatīšanai nākas sasprindzināt redzi un it kā pārvarēt gadsimtiem ilgu vēsturisku pārrāvumu.
Cēsu mākslas festivāla organizētāji, šķiet, atraduši zināmu nišu, kā pasniegt jau labi zināmas un aprobētas vērtības — atrodot kādu neparastāku skatpunktu un līdz ar to arī intrigu, kas piesaistītu mākslas interesentus arī no citurienes, bagātinot vasaras notikumu kalendāru ar lietām, kas nenāk no tīrās izklaides sfēras.