Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 13. maijs
Ira, Iraīda, Irēna, Irina

Noteikti jāredz un jāiegriežas vēlreiz

Kaislība apmeklēt muzejus – profesionāļu iespaidi un ieteikumi. Muzeji ir kā labi draugi – satikušies vienu reizi, jūs vēlaties tos redzēt atkal un atkal

Jaunā gada priekšvakarā KDi rakstu sērijā, kas top sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation, vēlējāmies mazliet mainīt fokusu no vīzijām par topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju uz apmeklētāju iespaidiem, kādus tie guvuši citos pasaules muzejos. Iespējams, tas palīdzētu labāk saprast potenciālās auditorijas gaidas, kaut gan uzrunātie skatītāji nebūt nav saucami par parastiem. Tie ir cienījami profesionāļi – katrs savā jomā, kas cieši saistīta ar mākslām. Viņus vieno interese un pat kaislība ceļojumos apmeklēt muzejus, tāpēc Daces Meieres, Māra Vītola un Helēnas Heinrihsones iespaidi var ne tikai noderēt, iztēlē modelējot iespējamā LLMM apmeklētāja profilu, bet arī kā nopietni ieteikumi. Jo īpaši laikā, kad tuvojas jauns gads, jauni ceļojumu plāni un apņemšanās laiku pavadīt saturīgāk un, ko tur slēpt, vienkārši interesantāk! Nav arī nekā mulsinoša, ja viedokļi atšķiras.

Pirmais jautājums, uz kuru lūdzām atbildēt visus uzrunātos, bija viens un tas pats: kuru muzeju (ne obligāti laikmetīgās mākslas muzeju) jūs ieteiktu apmeklēt 2016. gadā?

Dace Meiere, tulkotāja

Varu ieteikt braukt uz Romu, kur vienmēr ir daudz, ko redzēt. Kad cilvēks Romā ir apskatījis visas obligātās vietas un slavenās drupas, vajag aiziet līdz muzejam MAXXI. Tur ar vienu šāvienu var nošaut divus zaķus: gūt ieskatu laikmetīgajā mākslā un papriecāties par mūsdienu arhitektūru. Lai visus stārkitektus iegaumētu, ar kādu no viņiem jāsāk, un šī ir ērti sasniedzama Zahas Hadidas būve. Tā ir iespēja redzēt, kā izskatās muzejs, kurš celts tieši laikmetīgajai mākslai. Pati ēka ir mākslas darbs. Iespējams, man MAXXI iepatikās arī tāpēc, ka pirmoreiz tur biju kopā ar meitu, kurai tolaik bija gadi trīspadsmit, un Zaha Hadida bija pirmā arhitekte, kuru viņa apjūsmoja un apbrīnoja.

Jūs kādā radioraidījumā teicāt, ka ceļojumos dodaties uz muzejiem, lai iepazītu to, ko vēl nezināt. Vai tā ir?

Lielākoties mani braucieni ir pakārtoti kādam muzikālam pasākumam. Esmu mūzikas patērētāja. Otrajā vietā ceļojumos parasti ir "vecūkšņi" – mani mīļie vecmeistari. Eju skatīties to, kas man garantēti sagādās baudu. Tā drīzāk būs, piemēram, ziemeļu renesanse, flāmu laicīgie portreti – uz tām sejām, šķiet, es varētu skatīties stundām. Ja ir gana daudz laika, noteikti eju skatīties arī kaut ko no modernās un laikmetīgās mākslas, lai cīnītos ar savu tumsonību. Turklāt no laikmetīgās mākslas nevar izvairīties: aizej uz Luvru, un tur priekšā ir Pistoleto. Aizbrauc uz Versaļu – tur priekšā Penone, itāļu mākslinieks, kurš strādā ar dabas materiāliem.

Kādēļ jūs minat tumsonību – vai uzskatāt par trūkumu, ja cilvēks nepārzina laikmetīgo mākslu?

Manuprāt, ikvienam, kurš nevēlas būt tumsoņa lomā, vajadzētu kaut puslīdz zināt, kas notiek visās jomās. Galu galā vienmēr gadās atrast kaut ko, kas tiešām sagādā baudu. Piemēram, Ūlafurs Eliasons. Varbūt tagad viņš ir kļuvis tik slavens, ka īstie zinātāji to jau uzskata par kiču… Neesmu tik traka, lai speciāli brauktu uz Vīni skatīties viņa jauno izstādi Baroque baroque. Tad vajadzētu komplektā arī kādu koncertu un daudz liekas naudas. Es redzēju Eliasona lielo ekspozīciju izstāžu centrā Martin-Gropius-Bau Berlīnē 2010. gadā un, liekas, nodzīvoju tur visu dienu. Man patika spēles ar gaismām, krāsām, atspulgiem un miglām: viņš spēlējas ar zinātni, kā bērns visu laiku uzdod jautājumus un pēta, mākslinieks arī skatītājam ļauj būt kā tādam zinātkāram bērnam. Domāju, ka bieži vien no laikmetīgās mākslas atbaida tas, ka skatītājam vispirms ir jāizlasa vairākas kuratora teksta lapas, lai vispār varētu sākt saprast.

Jums kā Umberto Eko tulkotājai lasīšanai nevajadzētu sagādāt problēmas!

Cilvēks ir pārlasījies! Noguris no pārmērīgiem tekstu blāķiem. Tomēr vērtīga mūsdienās ir iespēja pirms vai pēc izstādēm un muzejiem izstaigāties arī pa mākslinieku mājaslapām. Tas pats Eliasons no tvitera mani regulāri ievilina savā lapā.

Man pašai ļoti vērtīgi bija tulkot Frančesko Bonami grāmatu Es arī tā mācētu: nevaru pārtulkot ne rindiņas, ja neesmu aprakstīto darbu sameklējusi interneta plašumos un apskatījusi. Tā nu klejoju pa virtuālajiem muzejiem, mākslinieku, kritiķu un blogeru lapām un pārcilāju atmiņā to, kas redzēts klātienē. Piemēram, nesen biju redzējusi lielu Aniša Kapūra izstādi Berlīnē un Roberta Mepltorpa dubultizstādi Parīzē.

Māris Vītols, kolekcionārs un kurators

Manuprāt, pašlaik viens no interesantākajiem muzejiem Eiropā ir Palazzo Fortuny Venēcijā. Muzejs nosaukts spāņu mākslinieka Mario Fortuni vārdā – viņš pārcēlās uz Venēciju XIX gadsimta beigās un mājas pirmajā stāvā ierīkoja darbnīcu. Stāvu pa stāvam viņš namu atpirka un iekārtoja saskaņā ar paša izauklētajiem principiem, jo bija arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks. Pēc Baireitas apmeklējuma Fortuni kļuva par pārliecinātu vāgneristu un Gesamtkunstwerk – totāla mākslas darba – piekritēju. Viņš ir veidojis Tristana un Izoldes iestudējuma dekorācijas Milānas Teatro alla Scala. Fortuni izgudrojis tā saukto kupola gaismu, kas rada izkliedētas gaismas efektu. Veidojot muzeju, Fortuni bija nolēmis parādīt ne tikai savus darbus, bet arī izpaust savu kolekcionāra kaislību. Rezultātā Palazzo Fortuny kļuva par multimākslas projektu.

Muzejs ir veidots daudzos stāvos, tajā tiek izstādīta kopā vecā un jaunā māksla, kā arī pārstāvēti dažādi mākslas virzieni – no dizaina līdz tehnikai un tekstilijām. Tas viss ir izvietots XV gadsimta beigās celtā palaco, kas ir lielākais no tiem, kuru fasādes nav vērstas pret Lielo kanālu. Pēc dibinātāja nāves atraitne muzeju uzdāvināja pašvaldībai ar nosacījumu, ka tas tiks izmantots dažādiem projektiem. Tā ir ne tikai Fortuni darbu – piemēram, teātra iestudējumu maketu – mājvieta, bet arī laikmetīgās mākslas izstāžu norises vieta. Sinerģija, kas vērojama Palazzo Fortuny, ir unikāla! Atmosfēra tāda, ka cilvēks mazliet zaudē laika izjūtu. Tas ne vien uzrunā, bet arī rada vēlmi atgriezties šajā vietā. Labākā izstāde, ko tur esmu redzējis, bija spāņu mākslinieka Antoni Tapiesa retrospekcija 2013. gadā.

Vai šajā muzejā iegriežaties regulāri?

Gandrīz vienmēr, kad esmu Venēcijā. Tā ir vieta, ko droši var ieteikt tiem, kas pilsētu apmeklē pirmo reizi. Zinātāji iegriežas vairāk nekā vienu reizi.

Kam, jūsuprāt, jābūt muzejā, lai to droši varētu ieteikt citiem?

Garantiju, protams, nav, viss ir atkarīgs no individuālās gaumes, taču noteikti ir jāriskē. Arī bez droša iznākuma! Jo tikai tā var iegūt jaunas sajūtas. Var izmantot Kanta ideju par daiļo mākslu objektu – ja šī māksla ir apgarota, domas sāk kustēties visdažādākajos virzienos. Pārņem spēcīga vēlme uzkavēties mākslas darba priekšā. Šādu sajūtu, šķiet, vienā no reizēm es piedzīvoju pilnīgi negaidot, bez priekšzināšanām ieejot Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC Džordža Mačūna Fluxus kabinetā. Tas ir Fluxus speciālista Džona Hendriksa kūrēts projekts, veidots no lielākā pieejamā kustības Fluxus darbu skaita, kurus Ņujorkas kolekcionāri Gilberts un Lila Silvermeni ar īpašiem noteikumiem nodevuši Viļņas Laikmetīgās mākslas centram. Tam pašam savas kolekcijas nav, līdz ar to es pat nebiju rēķinājies ar šādas kolekcijas apskati. Situācija vēl īpatnēja tāpēc, ka izstāde ir centra valdījumā tikai tiktāl, cik nepamet centra ēku. Tāpēc šie darbi, visticamāk, nekur neceļos un nebūs skatāmi citur. Kabinets ir pieejams arī īsajos starplaikos, kad tiek iekārtotas citas izstādes. Es tiešām iesaku tur uzkavēties, arī izlasīt visu, kas rakstīts, jo uzskatu, ka mākslas pieredze vienmēr ir kompromiss starp to, ko mēs uztveram, un to, ko zinām. Fluxus kabinetā man šīs lietas sastājās līdzsvarā.

Pasaulē mākslas muzeju saradies tik daudz, ka jums kā aktīvam ceļotājam droši vien nākas šķirot, kuros iegriezties un kuros ne?

Vizuālā māksla mums ar dzīvesbiedri Irinu nav vienīgais interešu objekts. Mūs, piemēram, var saukt arī par operas "grūpijiem", jo dzenamies pakaļ ievērojamu režisoru iestudējumiem. Taču tikpat labi tās ir mākslas izstādes. Ir divas pieejas: vai nu mēģināt visu pirms tam uzzināt, vai nelasīt neko, kas varētu ietekmēt paša iespaidus. Es vienmēr cenšos kritikas izlasīt pēc izrādēm vai izstādēm un salīdzināt ar savu viedokli. Esmu pārliecināts, ka gaume vienmēr ir un paliek personīgs jautājums, lai arī to ir iespējams un vajag kultivēt. Pēdējā laikā man lielu gandarījumu sniedz kritikas pretrunīgi vērtēti projekti. Tas laikam liecina par zināmu patstāvību.

Helēna Heinrihsone, gleznotāja

Mans mīļākais muzejs ir Prado Madridē. Uz to ir jābrauc ne tikai vienu reizi, bet katru gadu. Tas ir tāpat kā ar labiem draugiem – satikuši vienu reizi, jūs vēlaties viņus redzēt atkal un atkal. Prado ir lielākā, nozīmīgākā mākslas darbu krātuve Eiropā, ja ne pasaulē. Prado rīko izstādes, kas apvieno klasisko un mūsdienu mākslu, lai skatītājam neapnīk. Mans iecienītākais nostūris ir tas, kurā eksponēti Goijas vēlīnie, tumšie darbi Pinturas negras, jo Goija ir no tiem retajiem lielajiem māksliniekiem, kurš dzīves laikā ļoti mainījās un tieši dzīves pēdējā posmā sasniedza augstāko pakāpi. Viņa sākumposma darbi izskatās diezgan saloniski. Es dodu priekšroku Prado arī tāpēc, ka tajā nav čīkstošu grīdu kā Luvrā un izdegušu lampiņu kā Ufici galerijā Florencē.

Īpaši mīļi man ir mazie muzeji, kuru privātums piešķir apmeklējumam intīmu raksturu. Tādos muzejos valdošā atmosfēra ļauj katram apmeklētājam justies kā ciemiņam, it kā tieši viņš būtu gaidīts. Labprāt izceltu divus: Musée Marmottan Monet Parīzē, kurā ir impresionistu kolekcija ar lielāko Kloda Monē darbu skaitu, un Museum Berggruen Berlīnē ar Pikaso, Klē, Matisa un Džakometi darbiem.

Es gribētu nosaukt arī lielāko vilšanos, ja drīkst. Tas ir MAXXI Romā, kuru projektējusi Zaha Hadida. No iekšpuses vēl tā nekas, piemērots laikmetīgām, ekstrēmām izstādēm. Taču muzeja ārpuse, robustās formas neuzrunā, pat atgrūž.

Kā jūs izvēlaties, kurus muzejus apmeklēt, kurus ne?

Mūsu grupa, ar ko parasti kopā ceļojam, nebrauc uz nezināmām vietām. Viens piemērs, lai saprastu, ko muzejs nozīmē tādiem kā es: kad iebraucām Indijā, Deli, redzējām, ka tur cilvēki dzīvo uz ielām, guļ, ēd. Iespaidi bija tik šokējoši, ka mēs steidzīgi lūdzām, lai mūs aizved uz laikmetīgās mākslas centru. Tur mēs bijām vienīgie apmeklētāji un pavadījām kādu laiciņu, lai tiktu galā ar emocijām. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

FOTO: Dons atgriežas no Eirovīzijas

12. maija vakarā mājās no Zviedrijas atgriezies dziedātājs Dons un Latvijas Eirovīzijas delegācija. Latvijas pārstāvja Dona Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā izpildītā dziesma “Hollow” ieguv...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja