Jo pilnīgi neaptverams ir Pasaules Saules dziesmu projekts — 16 valstu 17 komponistu 18 kora opusi — tēlaini un filozofiski atšķirīgi: reliģiski, folkloriski, panteistiski, gleznieciski, sonori izsmalcināti vai tīši akadēmiski nenogludināti skatījumi uz Sauli.
Divi koncerti, kurus Māris Sirmais diriģēja un arī pats komentēja Lielajā aulā, Dziesmu svētku priekšvakarā, ļaujot korim vizuāli darboties Jura Pakalniņa režijā un elegantos, ar izdomu veidotos un koncerta gaitā viegli pārveidojamos Kristīnes Pasternakas tērpos.
Speciāli veidotas Ilmāra Blumberga skices, kuru daudzās variācijas par Saules motīvu tapušas kā veltījumi katram šī projekta komponistam. Kristapa Kalna fotomāksla. Dubultalbums, kurā iemūžināts viss šis skanīgais un vizuālais Saules spektrs. Mākslinieciski izstrādāts programmas buklets. Un tad vēl, gluži kā fraktālis palielinājumā — pamatīga, smaga grāmata ar pamatā to pašu vizuālo, muzikālo un literāro saturu, tikai plašāk izvērstu un jau četrkāršotā formātā!
Galu galā arī pats Pasaules Saules dziesmu projekts ir nākamais vijums Saules spirālē, kuru kora jubilejā pirms trim gadiem aizsāka par Latvijas prezidentes Vairas VīķesFreibergas dotajām latviešu Saules dainām tapušais Latvijas komponistu jaundarbu cikls Latvija — Saules zeme. Tagad esam tikuši līdz Saules pasaulei, kas nesen parādīta arī starptautiskā koru mūzikas simpozijā Kopenhāgenā. Kāda tā ir?
Negaidīts pārsteigums
Dažāda, taču ne tik ļoti, kā varētu gaidīt. Tāpēc, ka komponisti no visām mūsu zemes malām, sākot ar trim Baltijas valstīm, mūsu lielo kaimiņzemi Krieviju, Viduseiropu, kā arī mums savveidā radniecīgajām Ziemeļzemēm (Norvēģija, Zviedrija) un beidzot ar Aļasku (ASV), Uzbekiju, Dienvidāfriku Austrāliju, Venecuēlu, komponistus Saule pārsvarā iedvesmojusi garīgās mūzikas opusu vai arī izsmalcinātu dabas gleznu radīšanai. Koncerta saturs ar uzkrītoši sarežģītu, izsmalcinātu kora faktūru dominanti tajā, vedināja to uztvert arī kā komponistu savveida radošu sacensību. Par laimi, M.Sirmais un viņa kora dziedātāji tajā neiesaistījās kā arbitri, un visus opusus atskaņoja nešķirojot, ar tīru sirdi un vienādi augstu atdevi un profesionālo atbildību.
Šķiet ka būtu neprāts pēc kārtas uzskaitīt un skrupulozi analizēt 18 skaņdarbus un tādējādi aiz kokiem pazaudēt mežu — proti, kopējo Saules spektra izjūtu, kurā uz kopīgā fona izceļas daži spilgti atšķirīgi akcenti. Pie tiem tad nu arī palikšu. Vispirms — negaidīts pārsteigums pašu mājās, kuras unikālajā projektā pārstāvēja divi latviešu mūzikas pretpoli, Pēteris Vasks un Raimons Pauls. Starp citu, abus vienoja Ineses Zanderes dzejas. Kamēr P.Vasks uzrunāja ar izcilu, taču jau iepriekšparedzami dramatisku, skaudrās un iz paša dabas nākušās vokālajās krāsās veidotu opusu Piedzimšana (ar iespaidīgu kulmināciju un Riharda Zaļupes spēlēto sitaminstrumenrtu spēku), pārsteigumu sagādāja Raimonds Pauls, kuram izdevušās smalkas, liriskas, trausla skaistuma svētītas kora miniatūras. It īpaši pirmā — Grezna saule debesīs, kurā I.Zanderes dzejas tautiskais ritms smalki muzikāli poetizēts impresionisma harmoniju un faktūru krāsās.
Dvēseles rituāls
Pilnīgi savrup no kopīgās Saules takas veda austrāliešu komponista Stīvena Līka Gudrajā, kuras satura vēstījums (sena leģenda) un arīdzan skarbais, tiešais, folkloras teicējiem raksturīgā atklātajā tonī iezīmētais muzikālais kolorīts smelts aborigēnu kultūrā.
Kora telpisko faktūru izsmalcinātības virsotnē cēla ziemeļu dabas parādības — saules atspīduma dubultošanās tvērums Aļaskā dzīvojošā vides mūzikas meistara, mūzikas gleznotāja (Rokvela Kenta gara radinieka) Džona Lutera Adamsa Četras saules debesīs ekstātiskais pasaulīgās un īstās — aizSaules pretstatījums britu garīgās mūzikas kulta komponista Džona Tavenera opusā Mūžīgā saule un zviedra Svena Dāvida Sandstrema skaņdarbā Ak, saulespuķe, kas saviļņo ar kora rakstības meistarības vairotu patiesuma spēku. Nesamākslota muzikālā izteiksme valdzina arī Londonā dzīvojošās bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas darbā No saules piedzimis.
Tomēr saviļņot līdz asarām visā programmā spējīgs izrādās vienīgi slavenā gruzīna Gijas Kančeli Šūpuļdziesma Saulei. Tā spēks ir klusuma kultūrā un arhetipos, kas sniedzas līdz pat cilvēka sirdspukstiem.
Veiksme, ka arī vizuālais kora priekšnesuma risinājums, izvietojot dziedātājus aplī, izcēla Uzbekijas komponistes Poļinas Mediljanovas Ofiyat rituāla būtību. Turklāt man gribas uzsvērt, ka komponistei izdevies skaņās tvert smalku, intravertu dvēseles rituālu, nesekojot stereotipizēti mežonīgajai vai uzskatāmi folkloriskajai tradicionālo rituālu atveidošanas praksei.
To, cik svarīgs dažkārt ir teatrālais aspekts (ne ārēji efekti bet teātra norises loģika!) pierādīja tas, cik pārliecinoši kora grupu sarunā (pārsvarā — strīdos!) dzīvā izpildījumā izskanēja franču komponista Tjerī Pekū Dienas iespaidi, kas pirms tam ierakstā likās pārmērīgi sagudrots opuss, savā komplicētībā jau pašmērķis. Spēcīgs, emocionāli un intelektuāli līdzsvarots sakrālās mūzikas darbs ar zinātnieka un dzejnieka Mihaila Lomonosova tekstu ir Krievijas komponista Leonīda Desjatņikova pienesums. Negaidīts savā igauniski vitālajā vienkāršībā — Urmasa Sisaska Brīnumu radot saulei, kura muzikālajā valodā komponists principiāli atkāpies no savas īpašās radošās sistēmas, kuras skaņkārtu "būvmateriāls" tik bieži ir Saules sistēmas planētu konstantās, orbitālās skaņas.
Projekta pamatīgumam un ambīcijām gan nepiestāv grāmatas paviršais rediģējums — diezgan daudzās sastopamās valodas un drukas kļūdas liecina, ka darba finišs noritējis lielā, (lai neteiktu — izmisīgā!) steigā.