Patīkama radoša murdoņa

Ir ļoti svarīgi, lai Dziesmu svētki paliktu tīri savā stilistikā. Lai uzsvars būtu uz a cappella dziedāšanu, ar ko esam atšķirīgi un īpaši pasaulē. Lai novatorisms nebūtu nomācošs, lai tas nedominētu. Dziesmu svētkiem ir sava pašvērtība — pirms savas režisora debijas XXIV Vispārējo latviešu dziesmu un XIV deju svētku noslēgumkoncertā 12.jūlijā Mežaparka estrādē saka Latvijas Nacionālās operas direktors un operu režisors Andrejs Žagars.

Vai, balansējot starp māksliniecisko (režisora) un administratīvo (Operas direktora) darbu, nejūties kā stāvot uz durvju sliekšņa?

Man nav sajūtas, ka es varētu kā putns laisties prom. LNO direktora amatā man vēl ir jāpadara daži svarīgi darbi. Un konkrēti — jāpabeidz R.Vāgnera Nībelunga gredzens. Paldies Dievam, Valkīra un Zīgfrīds ir mākslinieciska veiksme. Atlicis vēl pēdējais, ceturtais iestudējums, Dievu mijkrēslis. Tā ir mana atbildība, un es arī vēlos piedzīvot pasakaino brīdi, kad visu tetraloģiju, mūsu gadsimta projektu, rādīsim kopā divās nedēļās 2010.gada vasarā.

Varbūt ļoti skaļi skan, bet līdzīgi kā Nībelunga gredzens, kas šeit simts gadus nav bijis, arī mūsu Operas rekonstrukcijas pabeigšana jau izvērtusies par gadsimta projektu. Zirgu trepes un vēsturiskā skatuves daļa ir no 1863.gada, teātra rekonstrukciju vēl padomjlaikā 80.gados sāka kultūras ministrs Raimonds Pauls. Šovasar beidzot tiks pabeigts projekts un ir cerības 2010.gadā sākt rekonstrukcijas pēdējo, trešo posmu. Tas skars skatuvi un pagalmu. Taps dekorāciju montāžas telpas, modernizēta skatuve, ar četriem papildu laukumiem dodot iespēju iestudēt un izrādīt vairāk izrāžu. Tie ir divi darbi, lieli projekti, par kuriem es jūtos atbildīgs un kurus gribu novadīt līdz galam. 2010.gadā, kad pabeigsim Nībelunga gredzenu, Opera būs jāslēdz lielās skatuves pārbūvei.

Protams, es nevaru atteikties no radošajiem izaicinājumiem. Tagad gan Rīgā esmu ieturējis pauzi līdz nākamajam iestudējumam, V.A.Mocarta Donam Žuānam, kura pirmizrāde paredzēta 2009.gada maijā. Taču šajā laikā man būs divi iestudējumi Vācijā. Režisora profesijā vienmēr ir negaidīti izaicinājumi: nekad nezini, kādi piedāvājumi pēkšņi "nokrīt". To gan varu apgalvot, ka man nav nekādas vēlēšanās vadīt kādu citu operteātri.

Bijuši šādi piedāvājumi?

Bija piedāvājums pretendēt uz lielu, nesen uzbūvētu operteātri Ziemeļamerikā. Mani tramdīja aģentūras, gribēja tikties intervijām. Bet es sapratu, ka savā vecumā vairs negribu būvēt kaut ko pilnīgi jaunu, veidot jaunu komandu svešā zemē ar svešiem cilvēkiem. Bet es neatteikšos ne no viena radoša izaicinājuma kaut ko iestudēt.

Jāsaka godīgi: ne viena, ne otra opera, ko iestudēšu Vācijā, nebija mana izvēle. Bija patīkami, ka pēc Lēdijas Makbetas pirmizrādes saņēmu uzaicinājumu Erfurtē iestudēt Žila Masnē Verteru un Esenē Aleksandra Borodina Kņazu Igoru. Līdz šim vienmēr pats izvēlējos darbus — skatījos, kā iederēsies mūsu repertuāra politikā un vai varu un vēlos šajā darbā ko pateikt. Vai šī mūzika un stāsts manī dzīvo? Vai man ir asociācijas un savs skatījums, ko gribu realizēt? Pirmoreiz nebija iespēju izvēlēties, un abi šie darbi ir diezgan grūti. Sākt ar tiem karjeru ārzemēs ir pat riskanti, jo Masnē Verters ir romantiska franču mūzika, bet libreta pamatā ir vācu kultūrai nozīmīgs Volfganga Gētes darbs. Ņemot vērā, kādas attiecības ir vāciešiem ar frančiem, šī opera nekad nav bijusi īsti populāra ne vienā, ne otrā zemē. Jāatrod atslēga, lai stāsts būtu interesants radošajai komandai un skatītājiem.

Krievu operā toties jūties kā zivs ūdenī?

Tomēr arī Kņazs Igors ir ciets rieksts, jo operā, ko pabeidza komponista kolēģi Nikolajs Rimskis-Korsakovs un Aleksandrs Glazunovs, Borodina tēmas, pats kodols, jāattīra no vēlākajiem uzslāņojumiem. Turklāt skati, kur atainoti ienaidnieki un viņu dzīve, ir muzikāli vērtīgāki, saistošāki, emocionālāki un populārāki — piemēram, polovciešu mūzika. Absurda situācija, it kā autoram būtu simpātijas pret iebrucēju, pret okupantu! Tas jāizstāsta laikmetīgā valodā Esenes teātrī, kas pēdējos gados ierindojies Vācijas visprogresīvāko teātru virsotnē ar provokatīvām izrādēm. Tur bija skandaloza Turandota kanibālisma estētikā, cilvēku gaļas ēšanas atdarinājuma dēļ daži koristi pat atteikušies dziedāt. Pavasarī lielu viļņošanos izsauca Noienfela Tanheizera iestudējums.

Apaļo jubileju atzīmēsi ar debiju Vācijā?

Tā ir tikai sakritība, taču es izmantošu šo laiku, lai vēl vairāk iepazītu vācu teātru lielo pieredzi. Vācijas teātru organizācijā ir daudz vērtīga, ko pārņemt. Lai gan varu teikt, ka arī mēs šajos gados esam ļoti auguši, gan tehniskie, gan administratīvie darbinieki strādā ļoti labā līmenī. Tā kā mums tagad ir tik daudz jaunu, veiksmīgu, starptautiski pazīstamu opermākslinieku — Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka — nākotnē būtu lieliski ar viņiem satikties uz kādas skatuves ārzemēs. Esmu tikai nedaudz pastrādājis ar M.Rebeku Traviatas ainās un jau jutu, ko varētu izdarīt kādā citā iestudējumā. Es gribētu, lai viņa dziedātu arī manā nākamsezonas jauniestudējumā, V.A.Mocarta Donā Žuanā.

Idejas par dramatisko teātri, no kura pats esi nācis, esi nolicis malā?

Esmu saņēmis uzaicinājumu iestudēt izrādes Jaunajā Rīgas teātrī un arī Nacionālajā teātrī. Tas ir ļoti glaimojoši. It sevišķi JRT. Būtu liels vilinājums to darīt.

Tas, ka neatteiksies ne no viena radoša izaicinājuma, nozīmē, ka arī turpmāk esi gatavs visam teikt "jā"?

Tagad gan šķirošu. Operas jomā noteikti. Noteikti atteiktos no agrīnajām baroka operām vai oratoriāliem darbiem, jo tajos ir ļoti grūti izstāstīt stāstu. Man tas nav tuvākais periods mūzikas vēsturē, šo operu stāsti ir ļoti muļķīgi un ar tiem grūti pārliecināt mūsdienu skatītāju.

Kam dotu priekšroku? Kāpēc?

Es ļoti mīlu XX gadsimta mūziku. Ļoti gribētu iestudēt S.Prokofjeva Ugunīgo eņģeli, nācis piedāvājums 2010.gadā veidot kādas Albana Berga operas iestudējumu — Lulu vai Voceku, izmantojot savu dramatiskā teātra pieredzi, ar sarežģītiem aktieriskiem uzdevumiem.

Dziesmu svētku noslēgumkoncerts ir jauns izaicinājums — masas, tradīcija, vēriens?

Es domāju, ka Dziesmu svētku fenomens ir a cappella dziedāšana. Diriģents Māris Sirmais ir rūpējies, lai programmā pārdomātā līdzsvarā būtu gan mūsu klasiskās kormūzikas pērles, gan jaunā mūzika. Pērnvasar modelēšanas koncertā Talsos vēl veicām pēdējās izmaiņas sakārtojumā. Ir ļoti svarīgi, lai Dziesmu svētki paliktu tīri savā stilistikā. Lai uzsvars būtu uz a cappella dziedāšanu, ar ko esam atšķirīgi un īpaši pasaulē. Lai novatorisms nebūtu nomācošs, lai tas nedominētu. Dziesmu svētkiem ir sava pašvērtība. Esmu redzējis, kā, aizraujoties ar pārāk uzbāzīgiem videodarbiem vai izmantojot dekoratīvus momentus, tai traucē. Jābūt mēra sajūtai. Mēģinām prātīgi izbalansēt. Izmantosim arī jaunās tehnoloģijas, bet samērīgi, strādājot ar atpazīstamām jēdzieniskajām un filozofiskajām tautas zīmēm. Zīmju valoda, protams, balstīsies uz asociācijām, arī dabu, bet ne uz saldiem dabas skatiem. Katrīna Neiburga ļoti interesanti veido vizuālo joslu.

Kas ir visgrūtāk?

Vislielāko problēmu redzu tajā, kā noturēt garajā koncertā emocionālu spriedzi, neļaut tai pārtrūkt un ar konkrētajiem skaņdarbiem sasniegt ieplānoto kulmināciju. Neveiksme ir, ja runu ir par daudz vai vizuālā informācija pārcērt līdzdzīvošanas prieku un katarsi. Tad skatītājs sāk knosīties un domāt, vai neaiziet uz bufeti nopirkt kafiju. Esam noraizējušies, kā noturēt pozitīvo spriedzi, līdzpārdzīvojumu un radīt katarsi pareizajā brīdī. Ļoti laba ir Māra Sirmā un Jura Vaivoda ideja par sadziedāšanos pēc koncerta. Agrāk tā bija neorganizēta naktī atceļā tramvajos, tagad gan visiem tiks dota iespēja sadziedāties kopā, uzkavējoties estrādē.

Modelēšanas koncertā Talsos sapratu, ka ir citi laiki. Mūsu jaunībā un skolas laikā bija obligātā dziedāšana un kori. Tā bija neatņemama daļa no mācību procesa, neatkarīgi, vai balss dotumi bija labāki vai sliktāki. Tagad attieksme ir cita, un koru skolās krietni mazāk. Man tas bija pārsteigums, es laikam dzīvoju pagātnes ilūzijās. Ir ļoti nopietni jādomā, kā saglabāt un pavairot vidusskolu koru spēku. Ja nebūs nopietnas izglītības programmas, Dziesmu svētku kopkoris var palikt pavisam maziņš…

Pats dziedāji korī?

Protams! Vismaz deviņus gadus. No sešu gadu vecuma zēnu korī un pēc tam vidusskolas korī Cēsīs. Beigās biju izaudzis tik liels, ka nevarēju vairs dabūt atbilstoša izmēra baltās zeķes.

Tev ir tautas tērps? Vai latviešu tautas tērpā tagad tu justos komfortabli?

Man nav tādas pārliecības. Bet, ja man būtu jāvada koncerts un jārunā, tad gan labākais kostīms būtu tautas tērps. Svinīgais godu mētelis. Bet Dziesmu svētku gājienā es droši vien tā neizietu. Tautas tērps labāk piestāv sievietēm. Varbūt tā pie mums ir ierasts, varbūt tie ir aizspriedumi? Ir skaisti, ka sabiedrībā pazīstamas sievietes svētkos uzvelk tautas tērpu. Varbūt mantotu no mātes vai pat vecvecmammas.

Neesi greizsirdīgs uz lielo un bagāto zemju iespējām kopt savu nacionālo kultūru, kamēr latviešu spilgtākās lielās operas paliek atmatā…

Tomēr Somijas Nacionālā opera, kura sakārtotajā, turīgajā valstī sistemātiski iestudēja Somijas komponistu operas, pirms diviem gadiem bija tik smagā krīzē, ka operteātri nācās slēgt un atlaist cilvēkus no darba.

Vai tāpēc būtu jāatsakās?

Nacionālo operu iestudēšana ir kultūrpolitika, tas ir svarīgi. Tomēr realitātē pasaules mūzikas pērles ir populārākas nekā nacionālās. Ja Somijas valdība nebūtu savus komponistus metodiski atbalstījusi, maksājot honorārus un radošās stipendijas, lai viņi varētu gadiem atļauties tikai rakstīt, viņiem nebūtu dažu pasaulē pašlaik ļoti pazīstamo vārdu. Tomēr arī viņi atzīstas, ka vairāk par četrām laikmetīgās operas izrādēm nevar parādīt. Laikmetīgo mūziku un vietējo komponistu darbus ir grūtāk pārdot, ieinteresēt publiku. Uz pirmajām izrādēm atnāk speciālisti, bet ikdienas skatītāju ir ļoti grūti iemānīt. Nesen noslēdzās jaunas latviešu oriģināloperas ideju konkurss, kurā uzvarēja Arturs Maskats. Nākamgad Rīgas Operas festivālā atkal rādīsim Ērika Ešenvalda Augļu koks ir Jāzeps. Domājam nākotnē atjaunot Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju. Juris Kulakovs raksta operu Jaunajai zālei, komponē arī Andris Dzenītis. Ja kādam ir ambīcijas, spēks un pārliecība rakstīt, ir jāatbalsta.

Operas mākslinieciskais un administratīvais potenciāls to pavilks?

Kopš 1995.gada tas kļuvis ļoti spēcīgs, nobriedis lieliem uzdevumiem. Ir iestājies zināms miers. Vairs neskraidām pa teātri tik histēriski, tik paniski, vairs nedzēšam ugunsgrēkus un krīzes. Producentu daļa strādā labi un tas, ka Latvijas solistu darbi ārzemēs ir saplānoti gadiem uz priekšu, iemācījis strādāt ar aģentūrām, perspektīvo plānošanu. Tas dod skatu nākotnē, plānojot ne tikai jauniestudējumus, bet arī ikdienas repertuāru. Neviens teātris nemūžam neteiks, ka nu naudas beidzot pietiek. Taču mūsu budžets ir sakārtojies (pēdējā gadā pieaudzis par 50 procentiem), finansējumā vairs nav deficīta, arī sponsoru līdzekļi pērn bija vairāk nekā 400 000 latu.

Turpinām veicināt mūsu jauno solistu izaugsmi. Sniegums A.Dvoržāka Nāras titullomā atklāja, cik apbrīnojami izaugusi Aira Rūrāne, viņa nākamsezon gatavos Aīdu. Augstu novērtētas ir Evija Martinsone, Inga Šļubovska, interesanti attīstās Ilona Bagele, Rihards Mačanovskis un Armands Siliņš. Viņiem jādod lielāki uzdevumi. Jaunais soprāns Gunta Davidčuka jau nākamsezon dziedās Burvju flautas atjaunojumā. Baletam liels izaicinājums būs Kristiana Špuka balets Smilšuvīrs, ko horeogrāfs radījis slavenajam Štutgartes baletam. Tā būs saskare ar sarežģītu vācu dejas teātra valodu. Teātrī bijušas vairāku nopietnu starptautisko konkursu (Neue Stimmen, Drēzdenes Competition dell" Opera, Nīderlandes) atlases. Mūsu durvis ir atvērtas, un es redzu, ka teātrī notiek patīkama radoša murdoņa!

Var apbrīnot, kā mūsu tehniskie darbinieki ar ierobežotiem līdzekļiem spēj īstenot sarežģītās scenogrāfijas uzbūves. Mūsu skatuve ir novecojusi, nav praktiski nekādu tehnoloģiju! Viss jāpaveic ar smagu roku darbu un naktīs, par ko jāmaksā dubulti. Kā viņi ar rokām dabū gatavas šīs grandiozās būves?

Vai nebaidies, ka Operas rekonstrukcija varētu ieilgt?

Nebaidos, jo būvniecības jaunās tehnoloģijas ir ļoti attīstītas, un šodien maksā par rezultātu. Projektu finansēs Rīgas dome. Daudzas telpas netiks skartas, mēģinājumi turpināsies. Plānojam nopietnas viesizrādes, izrāžu pārcēlumus, atjaunojumus, būs izrādes arī Dailes teātrī, un darīsim visu, lai tas nav ilgāk par astoņiem, maksimums, desmit mēnešiem.

Kādas kļūdas tu varbūt vairs neatkārtotu?

Katram laikam ir savas metodes, stratēģija, taktika. Sākumā vajadzēja atgūt operas žanra vietu Latvijas kultūrā, aktualitāti sabiedrībā. Galvenais, vajadzēja izbeigt nemitīgās runas un viļņošanos ap Operas ēkas rekonstrukciju un būvniecību. Neviens vairs nerunāja par mākslu, visi tikai kasījās, cik kurš iztērējis rekonstrukcijā. Kad tiku uzaicināts, domāju, kā pavērst diskusijas mākslas virzienā. Paldies Dievam, tas arī izdevās.

Brauksim viesizrādēs uz Luksemburgu un Honkongas festivālu, kur šogad bija Ņujorkas filharmoniķi ar Lorinu Māzelu, Pīnas Baušas dejas teātris, Pīters Bruks… Tā arī ir motivācija: ārpusē saproti, ka esi ne tikai mūziķis orķestra bedrē, bet pārstāvi mazas, bet muzikāli ļoti izglītotas valsts tēlu! Padomā, cik miljardi cilvēku ir Ķīnā pret mūsu diviem trim miljoniem!

Diemžēl šodienas ekonomiskā situācija liek sponsoriem būt piesardzīgākiem, bija jāatliek plānotais Otello iestudējums. Cilvēku pirktspēja mazinās, tomēr LNO ieņēmumi par biļetēm vienā mēnesī šosezon sasniedza rekordu visos šajos gados — vairāk nekā 300 tūkstošus latu. Lai gan biļetes uz operu (Ls 3) ir lētākas nekā uz kino!

Kā, tavuprāt, operā pietrūkst?

Es gribētu speciālu finansējumu labu instrumentu iepirkšanai. Protams, tas ir jau nokavēts. Vajadzēja jau uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas radīt valsts programmu labu mūzikas instrumentu iegādei mūsu simfoniskajiem orķestriem. Ļoti daudz labu stīgu instrumentu ir pārdoti un aizvesti uz ārzemēm… Man ir skaudība, kad kāda rietumu teātra direktors palielās, ka viņi iegādājušies arfu par 200 tūkstošiem eiro vai latviešu mūziķis Stokholmā pasaka, cik dārgs instruments viņam iedots spēlēšanai orķestrī. Taču pienāks laiks, kad ekonomiskā situācija mums dos iespējas atgūt zaudētos instrumentus vai iepirkt citus.

Tomēr grasies rīkot vērienīgas Operas balles! Dzīres mēra laikā?

Tāpēc, ka Rīgā, Latvijā nav labi organizētu baļļu, kas balstītos uz tradīcijām. Tādu kā Vīnes, Drēzdenes vai Berlīnes Vācu operā. Šķiet, ka cilvēkiem Latvijā jau ir vēlēšanās saposties un dejot klasiskās dejas. Dosim arī iespēju tās iemācīties. Rīkosim balli kopā ar Operas fondu, un pirmā būs jau nākamsezon. Esam izvēlējušies dienu — 21.marts.

Kādu tu redzi mūsu valsts vienīgā muzikālā teātra nākotnes vīziju, vietu starptautiskā konteksā?

Tam, ka esam vienīgais teātris, ir gan plusi, gan mīnusi. Mīnuss, ka nevarēsim specializēties jomā, kas mums iznāk vislabāk. Sākumā šaubījāmies, vai mums tas būs pa spēkam. Taču jaunā vācu diriģenta Kornēliusa Meistera vadībā esam pierādījuši, ka mūsu orķestris tik augstā līmenī tiek galā ar Vāgnera mūziku, to slavējuši gan kritiķi, gan skatītāji, arī no Vācijas. Sākumā skeptiski noskaņotie mūziķi tagad kļuvuši par Vāgnera mūzikas faniem. Viņi vairs neredz to kā nepārvaramu grūtību. Mums nopietni jāstrādā arī pie Mocarta un baroka mūzikas. Dona Žuana muzikālo iestudējumu veidos ļoti pieredzējušais britu diriģents Džūlians Reinolds un pianists Māris Skuja. Droši vien pienāks skarbāks, sarežģītāks izaicinājums XX gadsimta mūzikā. Gribu pēc skatuves rekonstrukcijas atgriezties pie R.Kalsona Pazudušā dēla, uztaisīt jaunu, aktuālu iestudējumā. R.Blaumaņa stāsts ir ģeniāls, un mūzikas dramaturģija izcila. Stāstam nav noilguma, un tas nav jārāda XIX gs. bāleliņu stilā. Tas var notikt jebkurā laikā, tautā un ticībā, aizkustināt jebkuru skatītāju.

***

Andrejs Žagars

- Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti dramatiskā un kino aktiera specialitātē (1982). Strādājis Dailes teātrī no 1982. līdz 1994.gadam. Filmējies Latvijā un ārpus tās

- Restorānu ķēdes īpašnieks no 1993. līdz 2001.gadam. Šogad atgriezies restorānu biznesā

- Kopš 1996.gada Latvijas Nacionālās operas direktors

- Debija režijā: R.Vāgnera opera Klīstošais holandietis, 2003

A.Rubinšteina Dēmons (2004), P.Čaikovska Pīķa dāma (2005, Latvijas Lielā mūzikas balva), D.Šostakovičs Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (2006), Dž.Verdi Nabuko Maskavas Novaja opera (2006), Dž.Verdi Traviata (2007.), Ž.Bizē Karmena (2008)