Foto: Kristaps Kalns

Pauls Bankovskis. Man vēl jāstāsta Annai. Arī sev

Rakstnieks Pauls Bankovskis: "Viesnīcās anketās rakstu, ka esmu rakstnieks, bet, iepazīstoties saviesīgās sarunās, saku, ka esmu žurnālists. Tā vienkāršāk".

Ceturto reizi Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā 24.jūlijā tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. No Latvijas Baltā Vilka balvu šogad saņēma Pauls Bankovskis par Mazgalvīši spēlē mājās (māksliniece Katrīna Neiburga) un mākslinieks Reinis Pētersons par ilustrācijām Džeimsa Stīvensa grāmatai Zelta pods.

Dienas atklātā tipa redakcija, kur lasu Mazgalvīšus (ilgus gadus arī Paula Bankovska viena no dzīves telpām), nav piemērotākā vieta. Daža laba asara iepil pie drupačām tastatūrā. Slikti, datoru bojāt nedrīkst. Ko darīt — godīgā intonācija tēva un meitas sarunās spēj saviļņot pat robotu/burtsiti. Kopā ar savu meitu Annu (kurai grāmatas sākumā "drīz būs seši" gadi, bet beigās — "jau ir astoņi") rakstnieks netraucēti dzīvojas iztēles Aizspogulijā, bet ne reizi nesamelojas. Pat tētis nezina atbildes uz visiem jautājumiem. Grāmatas pēdējais, it kā vislaimīgākais teikums pieaugušā ausīm ir visskumjākais: "Visi ir priecīgi, un visi smejas."

Atklājas, ka rakstnieks šo grāmatu izņēmuma kārtā nav rakstījis datorā, bet ar roku "visdažādākajās vietās, sēžot parkā", arī Venēcijā, agri ceļoties no rīta. "Tā bija mērķtiecīga rīcība un lēmums," atceras rakstnieks. Tas piespiežot neraustīties ar padzēšanu atpakaļ, bet zināt, kā pabeigsi teikumu, uzreiz, pirms esi pieskāries ar rakstāmo papīram. Asaru efektam ir arī labums. Paplūst līdzšinējie priekšstati par P.Bankovski — intelektuālis — trīsdesmitgadnieks, ironiskais asprātis, daudzrakstītājs (Bankovskis gan vēlāk intervijā iebilst — vai tad viena grāmata gadā esot tik daudz?), retais, kurš tik konsekventi savos darbos mēģinājis restaurēt aizgājušās padomju telpas priekšmetisko un emocionālo realitāti, jauno tehnoloģiju karsējs, veselīgs kosmopolīts ar nacionālo pašapziņu, nešpetns provokatīvs žurnālists, pie kura rakstiem, ja vien Pauls būtu sagaidījis virtuālās Dienas iznācienu kā štata žurnālists, noteikti būtu desmitiem komentāru…

Pats rakstnieks uz interviju ierodas daudz lietišķākā omā. Rosīgs un pacilāts uzliek uz galda izdevniecības Liepnieks&Rītups jaunumu — izdevumu — Renē Dekarts. Meditācijas par pirmo filozofiju Arņa Rītupa tulkojumā un sērijai raksturīgajās mākslinieka Ilmāra Blumberga spēlēs izsmalcinātajās "meditācijās" par papīra faktūru. "Šī ir visskaistākā un vissarežģītākā grāmata no visām," par trilingvālo izdevumu (latīņu— franču—latviešu valoda) dibināti lepojas izdevniecības direktors. Kad izsaku komplimentu par to, ka Liepnieka&Rītupa izdevniecības grāmatas, šķiet, iztiek bez drudžaini stulbas pašreklāmas — "viseksplozīvākā un akadēmiski seksīgākā grāmata, kāda jebkad stāvējusi jūsu plauktā", — Pauls iesmejas — "kā nu ne?!" — un liek atplēst celofāna iepakojumu un uzšķirt pirmo lapu. Bankovskis izpētījis, ka jau Augustīna Atzīšanās izdevumā parādījusies lapa ar reklāmu. Tiešām. "[Dekarts ir] lielākais ģeometrs un kristiešu filozofs, kāds jebkad bijis," — tā Klods Klerseljē 1667.gadā. Vesels stabiņš tamlīdzīgu cildinājumu. "Bet viņi vismaz ir…" … dzīvi cilvēki — Bankovskis ar smaidu pabeidz teikumu.

Izdevniecības, kurā tu šobrīd strādā, dibinātājs Arnis Rītups savas intervijas žurnālā Rīgas Laiks vienmēr sāk vienādi — ar rituālo jautājumu "Vai jūs esat filozofs?" Vaicāšu līdzīgi — vai tu esi rakstnieks vai tikai spēlē rakstniekos?

Jā un nē. Viens variants būtu — teikt nē, jo ar rakstnieku varētu saprast tādu cilvēku, kurš tādā veidā pelna sev dienišķo maizi. Ja tā uztver, man jāsaka, ka neesmu rakstnieks. Otrs variants — visu pavērst daudz plašāk un par rakstnieku uzskatīt ikvienu cilvēku, kurš ikdienā nodarbojas ar daiļliteratūras rakstīšanu un kurš raksta arī vēl šo to. Līdz ar to — īsti nešķiro, kas ir tas, ko viņš raksta un visam piemēro līdzīgus kritērijus. Kādreiz bija apzīmējums "publicists", kurš mūsdienās ir pazudis. Nevarētu teikt, ka man patīk pieskaņa šim apzīmējumam. Sajūta, ka tas ir kāds, kurš nodarbojas tikai ar kādu dokumentālu aprakstu sacerēšanu, kas arī neizsaka lietas būtību. Tas ir atkarīgs no tā, ko īsti grib saprast ar šo apzīmējumu. Šis jautājums mani ļoti nenodarbina. Vienīgais brīdis, kad es pieķeru sevi pie domas, kas tad es esmu, un tūlīt pats sev arī atbildu — rakstnieks, — ir brīžos, kad man jāaizpilda kāda anketa, piemēram, viesnīcā. Tur man ir jāieraksta profesija. Es ierakstu "rakstnieks", tāpēc, ka tā ir vienkāršāk.

Bet, ja kontaktēšanās nenotiek tikai veidlapas ailīšu līmenī — kā tu ar sevi iepazīstini nepazīstamus cilvēkus? Vai sanāk tik vienkārši kā Annai grāmatā: "Labdien, mani sauc Anna. Man drīz būs seši gadi"?

Anketā visvienkāršāk ir ierakstīt "rakstnieks", savukārt, piedaloties saviesīgās sarunās, ērtāk ir pateikt, ka tu esi žurnālists. Žurnālists kaut kādā veidā paredz to, ka nekādi jautājumi tālāk neseko. Es esmu to pārbaudījis, tas darbojas. Ja tu saki — rakstnieks, uzreiz sāk iztaujāt — ko tad tu raksti? Dzeju vai prozu? Nākas nevajadzīgi iedziļināties, kas visbiežāk šāda veida sarunās galīgi nav tas, ko gribētos.

Tu ilgu dzīves posmu nostrādāji avīzes redakcijā. Vai tev nepietrūkst aktīvās žurnālistikas?

Galīgi nepietrūkst. Tādā nozīmē, kā es to saprotu, — joprojām turpinu ar žurnālistiku nodarboties.

Tomēr rakstu specifiku Rīgas Laikam, manuprāt, nevar īsti salīdzināt ar uzdevumiem dienas presē, ne?

Tas, kas man arvien vairāk sāka nepatikt dienas avīzes žurnālistikā, bija laika trūkums un visas no tā izrietošās nelaimes. Nespēja atvēlētajā laikā iedziļināties tik tālu, lai tad, kad esi savu aprakstu daudzmaz pabeidzis, tev būtu kaut minimāla sajūta vai pārliecība, ka vismaz par daļu no jautājumiem, par kuriem esi rakstījis, ir izdevies kaut ko pateikt vai atbildēt. Protams, arī tad paturot prātā, ka tas ir nepilnīgi, un iespējamas visdažādākās kļūdas un ķibeles. Lai nebūtu tā, ka tu pats nākamajā dienā pārlasi, un neskaidrību ir vairāk kā saprašanas. Tas darbojas visdažādākajos līmeņos — nepagūstot pats pārlasīt uzrakstīto, pēc tam atklāj kaut kādas pilnīgi tizlas teikuma konstrukcijas. Tas būtu gramatiski estētisks motīvs. Tikpat labi tie var būt arī saputroti fakti un lietas, kas neienāk prātā tikai tāpēc, ka raksts jānodod pusstundas laikā.

Vai, aizejot no Dienas, tev uzradās lieks brīvais laiks? Vai tev tagad ir sajūta, ka piederi pats sev vairāk?

Jā. Tajā pašā laikā — tas nekādi nav saistīts ar avīzi — esmu tizls cilvēciņš tādā ziņā, ka man vienmēr ir bijušas problēmas ar brīvo laiku. Tādā ziņā, ka es turpinu domāt par kaut kādām lietām, kas mani interesē, un kas ir saistītas ar darbu, arī tad, kad es varētu to nedarīt. Tā ir mana nelaime. Es nevaru vienkārši palasīt "kaut ko tā". Ja nu vienīgi, uz laukiem braucot, nopērku Privāto Dzīvi. To gan palasu "vienkārši tā".

Ir dzirdēts jēdziens "vasaras literatūra", kuru varot dīki lasīt "vienkārši tā", kā saki, kamēr spāres skrubina pēdas. Piekrīti, ka tāda pastāv?

Jā. Tas varbūt ir pēdējais glābiņš cilvēkiem, kas ziemā vispār nelasa. Viņi, izlasot šo sarakstu, kas parasti daudzās pasaules valstīs tiek nodrukāts uz pavasara pusi, — saprot — dienas kārtībā mums ir tas, tas un tas, aiziet uz priekšu!. Man pašam gan nav īpaša iedalījuma, ko lasīt ziemā, ko rudenī, ko — pavasarī.

Ko tu īsti dari izdevniecībā Liepnieks&Rītups? Vai vari teikt, ka dari to, kas tev patīk?

Tas ir gan maizes darbs, gan arī tas, kas man patīk. Tur nav nekādu kompromisu. Tas, ko mēs darām un grāmatas, kuras izdodam, — nav nekādu šaubu, ka tās Latvijā ir jāizdod. Ir arī sajūta, ka neviens cits to īsti nedarītu. Šogad, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, mūsu apgādā iznācis diezgan daudz grāmatu, un liekas — re, kā sarosījušies. Patiesībā — tas ir daudzu, daudzu gadu pasākums, grāmatas tulkojot, pagājuši trīs un pat līdz desmit gadiem. Tad, kad grāmata beidzot tiek iespiesta, ir liels prieks. Liels prieks ir arī redzēt, ka mūsu izdevniecībā izdotās grāmatas jau ir izveidojušās par mazu bibliotēku. Tas jau ir kaut kas tāds, ko cilvēki, kurus tas interesē, var sākt pamanīt.

Jūs izdodat profesionālo filozofisko literatūru, kuru pēc būtības izlasīt var tikai daži elitāri intelektuāļi Latvijā. Tajā pašā laikā pieļauju, ka ir samērā plašs cilvēks, kas šos izdevumus šķirstīs, pat neko īsti nesaprotot — "klausīsies kā skaistu mūziku", priecājoties par augsto kvalitātes latiņu — iedziļināšanos un rūpību. Vai tomēr pastāv arī zināma misijas apziņa — pievērst vēl kādu savai "ticībai", veicināt akadēmiskās literatūras lasīšanas paradumus kopumā?

Pieļauju, ka daudzi cilvēki, atšķirot kaut vai šo pašu Arņa (Rītupa — U.A.) tulkoto grāmatu Renē Dekarta Meditācijas par pirmo filozofiju, būs apmulsuši. Iespējams, es kļūdos, bet man ir sajūta, ka pēdējais izdevums Latvijā, kas kaut cik atgādina šāda veida darbošanos, bija kritiskais Stendera izdevums (1988.gadā izdevniecība Liesma laida klajā Vecā Stendera Augstas gudrības grāmatas no pasaules un dabas 1796.gada izdevumu un tekstu ar komentāriem — U.A.), kurā arī, izmantojot grāmatniecības vēsturē zināmus, bet cilvēku ikdienā nepazīstamus simbolus, tekstā bija atainotas izlaistās un papildinātās vietas. Tādējādi cenšoties atspoguļot visu vēsturi, kas nāk līdzi tam, kas ir šī grāmata. Viens variants ir izvēlēties populārāko un atzītāko izdevumu no Dekarta Meditācijām un iztulkot, un īpaši nebēdāt, tādējādi padarot viegli pieejamu un droši vien arī viegli lasāmu, un visi varētu būt laimīgi. Otrs variants — mēģināt tomēr pārnest ne tikai vēstījumu vai saturu, bet arī visu darba tapšanas vēsturi. Šajā gadījumā tā ir arī Dekarta domāšanas vēsture — kā viņš ir centies nonākt pie arvien lielākas skaidrības nevien tekstā, bet arī domās. Tas veido sava veida karti. Ja cilvēkam ir šie lasīšanas ieradumi, gribas cerēt, ka viņš var šai "kartei" uzmanīgi sekot — sekot autora gaitai un, iespējams, pats pa ceļam kaut ko pamanīt. Tā drīzāk ir nevis misijas apziņa, bet klusa cerība. Skaidrs, ka tādu lasītāju, kas izmantotu pilnīgi visu no tā, ko mēs cenšamies šajās grāmatās ielikt, nav pārāk daudz. Kā Kants rakstīja Tīrā prāta kritikas ievadā — "Darbs kā derīgums ir liels, jebšu attāls, un tāpēc ikdienišķam ļaužu skaitam gluži nepazīstams". Tā ir — daudziem tas ir attāls, bet mēs ceram, ka ir cilvēki, kuriem tas varētu būt tuvs. Manā uztverē pietiktu, ka mūsu paaudzē tie būtu kaut vai pārītis cilvēku, kuriem rastos jautājumi, bet tie būtu tik mokoši, ka kļūtu par pamudinājumu saprast, — kāpēc ir darīts tā vai citādi? Iespējams, kādu tas varētu rosināt kļūt par tehnisko redaktoru (nevis filozofu) — mūsdienās izzūdoša profesija.

Nesen portālā ¼ Satori bija sludinājums, kas aicināja pieteikties Štutgartes Vientulības akadēmijā. Zem sludinājuma bija piebilde, ka šajā akadēmijā no Latvijas pabijis Pauls Bankovskis. Lūdzu, pastāsti mazliet par šo pieredzi? Vai, atstājot akadēmijas sienas, vēlāk prati saorganizēt sev nepieciešamo vientulības devu?

Pirms manis tur nezin kāpēc neviens no Latvijas nebija bijis. Man ir vajadzīga iespēja šaudīties starp abām — vientulību un nevientulību. Ilgstoši ne viena, ne otra man nepatīk. Tur es biju sešus mēnešus ar pārtraukumiem. Muiža atrodas kalnā augšā, Štutgarte atrodas tādā kā bļodiņā, un akadēmija atrodas uz vienas no malām. Pasākums ir interesants ar savu darbības modeli. Finansē vietējā vara. Idejas autors ir francūzis, kurš ir apmeties Vācijā. Kaut kā viņam ir izdevies pārliecināt vietējos varas vīrus un sievas dot šim pasākumam naudu. Tajā pašā laikā, saglabājot absolūti nedemokrātiskos principus, kas valda šajā iestādē. Atšķirībā no daudzām citām šāda veida vietām, tur nav nekādas eksperta komisijas, kas izvēlas tos, kuri brauc. Katrai nozarei (nozares ir pilnīga visas, kādas var iedomāties) ir viens eksperts. Kā viņš pasaka, tā ir. Tad visi šie dīvaiņi, kas ir izraudzīti, 38 cilvēki, diezgan liels kolhozs, dažādās istabiņās dzīvo šajā pilī.

Darbs, guvums jāatrāda?

Nebūt ne. Tas ir nākamais absolūtās demokrātijas trūkuma paraugs. Par to, ka tu tur esi bijis, tev absolūti nevienam nav jāatskaitās. Mūsdienās ir daudz cilvēku, kas gadiem dzīvo šādās mājās un braukā no viena jaunrades nama uz otru. Tā ir īpaša suga, kuriem māju vairs vispār nav. Pārtiek no dažādām stipendijām. Nonākot šādā vietā, pieļauju, ka viņiem varētu būt dīvaina sajūta. Varbūt pat sirdsapziņas pārmetumi — visu laiku vazājušies apkārt, formāli atskaitījušies, un te pēkšņi — vispār neko neprasa. Tikai šo sirdsapziņas pārmetumu dēļ varbūt viņi pēkšņi paveic kaut ko krietni vērtīgāku nekā pirms tam.

Lai pieteiktos Vientulības akadēmijā, bija norādīts vecuma ierobežojums — jaunieši no 18 līdz 35 gadiem. Šogad tu vairs nevarētu pretendēt. Sanāk, ka tikai pirmo gadu dzīvo pieaugušā kārtā?

Jā, es tur pēdējā brīdī iekļuvu. 35 kā jaunieša vecums jau nav nekāds Eiropas izgudrojums. Arī Padomju Savienībā tas bija jaunā mākslinieka vecums. Senāk būtu bijis tā, ka šis jaunietis jau būtu uz nāves sliekšņa.

Vai jau miris ar diloni…

Senajos laikos, kad maksimālais mūža ilgums bija maksimums 40 gadu, 35 gadi jau bija diezgan cienījams vecums.

Kā oficiālais briedums atsaucies uz tavu rakstības stilu? Vai esi sev izvirzījis jaunus meistarības uzdevumus?

Es tos nesauktu par meistarības uzdevumiem, lai gan varbūt var teikt arī tā. Rakstot aizvien vairāk pamanu tādas lietas, kam agrāk, iespējams, es lielu vērību nepievērsu. Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc pastāv priekšstats, ka jēga sākt rakstīt ir tikai no gadiem četrdesmit, agrāk sākt nav īpašas nozīmes. Vienīgais, ko tu agrā vecumā vari sarakstīt, ir blēņas un muļķības. Ne cilvēkiem ir īstas pieredzes, ne rūpības vai uzmanības pret to, ko dara. Paskatoties uz to, ko es esmu darījis, aizvien biežāk saprotu, ka būtu vajadzējis darīt kaut kā citādāk.

Vai, salīdzinot ar laiku, kad sāki rakstīt, šobrīd esi kaut ko atmetis kā nederīgu, kaut ko izjūti kā izsmeltu?

Jā, pilnīgi noteikti, kā izsmeltu es uzskatu to, kā es rakstīju līdzšinējās grāmatas. Taisnība.

Inesei Zanderei Mazgalvīši liekas viena no tavām labākajām grāmatām. Intervijā Kurzemniekā viņa atzīst, ka "intelektuālajam domātājam Paulam Bankovskim" grāmata "iznākusi ļoti jauka, silta un emocionāla". Kā šķiet pašam?

Pats neņemos spriest. Ja Zanderei tā liekas, lai viņai liekas. Tas, ka šī grāmata tapa pilnīgi citādāk, — tas ir tiesa. Ja iepriekšējās, tā saucamajās pieaugušo grāmatās, tas, kam es centos kaut ko izstāstīt, biju es pats, te man bija jārēķinās ar pavisam citu cilvēku, kurš ir bērns, kurš nekādā ziņā neesmu es. Protams, es varu mēģināt atcerēties, kā jutos, kad es biju bērns, vai mēģināt atgriezties bērna prātā, bet tā visdrīzāk ir ilūzija. Rakstīšanas ierosinātāja bija mana meita, kas ļoti aktīvi piedalījās ar komentāriem un kritiku. Grāmata tapa, galvenokārt domājot par viņu — kā viņa to uztvers.

Vai tu šobrīd zini, kam tu stāstīsi tālāk?

Nu…Ir lietas, kuras es gribētu stāstīt sev. Bet tikpat labi var gadīties, ka man jāturpina stāstīt arī Annai, jo viņa man visu laiku atgādina, ka vajadzētu rakstīt turpinājumu.

Kā rakstniekam ir redzēt savas grāmatas pārcenoto grāmatu kastē? Vai tas ir bēdīgi?

Vēl jo labāk. Varbūt kāds par lētāku naudiņu nopirks. Nē, tas mani galīgi neuztrauc.

Paldies. Raksti vēl.

Es jau to daru.

***