Pirmreizības noslēpums

Lai arī viņa sadarbības plašajā lokā ir visievērojamākie pasaules orķestri, viņš labprāt atgriežas pie simfoniķiem dzimtenē. To nevarēja nesajust arī šoreiz, 6.Baltijas jūras festivāla koncertā Rīgā, kurā LNSO piedalās pirmoreiz un ar tā kādreizējo māksliniecisko vadītāju igauņu diriģentu Olari Eltsu. Viņi kopā šoceturtdien muzicēs arī šī starptautiskā festivāla centrā, kas šogad ir Stokholma, Bervalda zāle. Dvoržāka bezgalība Čehu romantiķa Antonīna Dvoržāka emocionāli tiešais, smeldzīga lirisma un personīgas drāmas pārpilnais čella koncerts līdzās vācu baroka vecmeistara Johana Sebastiana Baha līdzsvarotajām svītām, atskaņošanas biežuma ziņā šķiet M.Maiska repertuāra prioritāte. Jau 2005.gada septembrī, dzimtajā Rīgā viesojoties kopā ar Čehijas filharmonisko orķestri, viņš šo skaņdarbu bija nospēlējis vairāk nekā trīssimt reižu! Turklāt gadu pirms tam viņš to te jau bija atskaņojis arī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un norvēģu diriģentu Terji Mikelsenu, turpinot šo sadarbību arī ārzemju turnejās. Šovasar Baltijas jūras festivāla koncertā Rīgā šī paša čella koncerta lasījumā Miša Maiskis atkal satikās ar LNSO. Bet tā visa ir tikai kaila "vēstures aritmētika". Jo tai pāri stāv M.Maiskis - ārkārtīgi spilgts, harismātisks, radošs skatuves mākslinieks, kurš katru reizi no jauna mums piedāvā īstu jaunatklāsmi, neko neatkārtojot tā, kā bijis. Un nevis piedāvājot viltīgus knifus vērīgam klausītājam, (lūk, te skanēja pavisam citādi!), bet gan uzturot dramatisku spriedzi un atrodot dziļi personiskus, ļoti būtiskus un pārsteidzošus mākslas satura un tā lasījuma atklājumus pats sev. Tieši tāpēc viņa interpretācijas ir tik pārliecinošas. Starp citu, viņš pats reiz neesot atpazinis savu spēli, nejauši izdzirdot veikalā kādu no agrāko gadu ierakstiem. M.Maiska metode ir pašsadedzinoša. Un tieši šeit ir radošas atjaunotnes atslēga. Netaupot spēkus un sevi, viņš ļauj vaļu savam liesmainajam mākslinieka temperamentam, un lai nu kas, bet Dvoržāka romantiskais čella koncerts ir tam kā radīts. No Venēcijas meistara Domeniko Montanjāna 1720.gadā darinātā čella viņš prot izvilināt ļoti sulīgas krāsas. Pirmām kārtām, emocionāli galēji piesātinātu, smeldzīgi dziedošu un spēcīgi pilnskanīgu toni ar izteiksmīgu vibrato un saviļņojošām piano salām iepretim virtuozam, vētraini sakāpinātam mūzikas bangojumam. Par laimi, LNSO jau ir pielāgojies un seko Maiska īpašajiem, brīvajiem rubato, kas bieži ir iepriekš neparedzami, būtībā tuvojoties dziedātāju rečitatīviem vai saviļņotai, izteiksmīgai runai. Viņa sniegumā šis koncerts, ko Dvoržāks sacerējis svešumā (Ņujorkā), izstaro gan mīlestību, gan patriotisku patosu. Turklāt čellista karstā, impulsīvā pašatdeve ir arī labs sabiedrotais, lai vienā mirklī aizmēztu ierastību, interpretācijas kanonus. O.Eltss un LNSO ar iejūtīgo frāzējumu un izcilo orķestra solistu sniegumu šoreiz izrādījās ideāli partneri čellistam, kura pašatdeve iedvesmoja visus interpretācijas partnerus. Īpaši tas sakāms par flautistes Ditas Krenbergas saspēli ar M.Maiski skaņdarba pirmajā daļā un par mežragu trīsbalsīgo, līdzeno korāli liriskajā otrajā daļā, tieši pirms čellista kadences. Atliek novēlēt, lai tikpat lielā dombiedrībā atskaņojums izdosies arī Zviedrijā. Pilnīgi citā pasaulē - introvertā koncentrētībā - M.Maiskis veda, sajūsminātās publikas prasījumu pēc piedevām gandarījot ar J.S.Baha mūziku. Jo īpaši ar Sarabandu no 5.svītas čellam solo, kuras līgano dejiskumu piepildīja ar personiskām, taču savaldīgām skumjām. "Nekad nejūtos noguris no tā, ka spēlēju tos pašus skaņdarbus atkal un atkal. Vēl un vēl varu spēlēt J.S.Baha svītas, J.Brāmsa sonātes, A.Dvoržāka, D.Šostakoviča un R.Šūmaņa čella koncertus. Tas ir tāpēc, ka tā ir patiesi liela mūzika. Tajā ir tik daudz ielikts, ka vari rakt, cik dziļi spēdams, taču iedziļināšanās process vienmēr tā arī paliks nepabeigts un nebeidzams. Mūzika ir ļoti dzīvs, mainīgs organisms, un ir ļoti daudz veidu, kā tajā ieskatīties. To var salīdzināt ar dimantu, kura mirdzums un slīpējums ir tik daudzveidīgi," - reiz intervijā Dienai atklāja pats M.Maiskis. Cik gatavi? Ar orķestri un laika mākslām vispār ir kā ar Rīgu, kas nekad nebūs gatava. Un tomēr jautājumu par gatavību gribas uzdot, jo mūsu galvenais simfoniskais kolektīvs tūlīt debitēs nozīmīgā starptautiskā festivālā Stokholmā, reprezentējot tajā Latvijas interpretācijas mākslas līmeni A.Dvoržāka, Pētera Čaikovska un vadošā latviešu komponista Pētera Vaska skaņdarbu programmā. LNSO eksponēsies līdzās vairākiem citiem augstu vērtētiem orķestriem, piemēram, Rietumaustrumu Divan orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris, Zviedrijas Radio simfoniskais orķestris, kā arī Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestris. Iespaidīgi ir diriģentu vārdi: Daniels Barenboims, Kšištofs Pendereckis, kā arī Baltijas jūras festivālu iniciatori Valērijs Gergijevs un Esa-Pekka Salonens… Pētera Vaska 1979.gadā sacerētais, skaudri dziedošais stīgu opuss Cantabile per archi, ir jau pārbaudīta vērtība, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja vēl Latvijas Filharmoniskā orķestra un tā vadītāja Tovija Lifšica sniegumā. Starp citu, sirmais diriģents tagad sēdēja zālē un klausījās sava darba sekotājos… Manuprāt, Olari Eltsam un LNSO viņa priekšā nav par ko kaunēties. Orķestra stīgu grupa spēlēja ar ļoti piesātinātu, iekšēji spriegu skaņu, kas mērķtiecīgā neatlaidībā izauga ļoti pārliecinošā kulminācijā. Izskaņai diriģents atradis jaunu (šķiet, principiālu) akcentu, lēnu dinamikas izgaišanu aizstājot ar īsu un reljefu noklusumu. Ļoti pazīstamās Pētera Čaikovska 4.simfonijas izpildījumā mūziķiem O.Eltsa vadībā izdevās versmaina, ļoti tieša un dramatiska bezkompromisu cīņa; liktenis vai es? Efektīvi skan tutti posmi, lieliski izdevās slavenā stīgu pizzicato daļa un visi pūšaminstrumentu - flautu, oboju, klarnetes, fagota, mežraga solo (Dita Krenberga, Andrea Gallo, Guntis Kuzma, Andris Arnicāns u.c.). Tomēr kopumā orķestra grupu skanējums nav gana izlīdzināts. To sevišķi juta blakus pirmās daļas partijas zonā, kad ļoti izjustajam, izsmalcināti gaišajam, sirsnīgajam, galēji klusajam stīgu skanējumam arvien pārlieku saspringti un skaļi (mf iepretim pp!) atsaucās koka pūšaminstrumentu grupa. Šo efektu gan arī palielina Lielās ģildes akustika, jo stīdzinieki sēž skatuves akustiski visklusākajā, savukārt pūtēji - visskanīgākajā vietā. P.S. Jauno sezonu LNSO iesāks vēlāk nekā citruden. Tāpēc lai atklāšanas koncertā 3.oktobrī varētu muzicēt mūsu talantīgā, spožiem starptautiskiem panākumiem bagātā diriģenta Andra Nelsona vadībā. Gaidīsim!