Plecs. Zelts. Pļava

sākuma Vīnes simbolismu un jūgendstilu? Klimta vārdu varētu aizvietot arī ar Klodu Monē, Vincentu van Gogu, Pikaso, Dalī vai da Vinči. Muļķības gvelžu? Klimta Skūpstam tas piestāv. Šķiet, Gustava Klimta (1862—1918) glezna Skūpsts mākslas vēsturē ir darbs, kas XX/XXI gadsimtā piedzīvojis visspilgtāko komercializāciju līdz ar pakļaušanu vulgarizēti vienkāršotai uztverei. Krūzīti — zinām, oriģinālu redzējis retais. Skūpsts ir izteikts piemērs, kā atdarinājumu jūra izspiež no sabiedrības apziņas oriģinālu. Belvederas muzejā Vīnē atjaunota vēsturiskā 1908.gada ekspozīcija Gustavs Klimts un 1908.gada mākslas izstāde (Kunstschau 1908), kurā pirmo reizi 54 zālēs pilnā apjomā un daudzveidībā tika parādīta laikmetīgā austriešu māksla. Tajā pirmo reizi līdz ar 160 jauno mākslinieku grupu tika izstādīti 16 Gustava Klimta un viņa laikabiedru — gleznotāju, arī skulptoru, dizaineru, darbi, tai skaitā visslavenākā Klimta glezna Skūpsts. Žurnālisti radījuši aforismu, ka Klimta Skūpsts Vīnei ir tas pats, kas Mona Liza Parīzei. Glezna, kas ataino vīrieša un sievietes saplūsmi bezlaika maiguma izplatījumā, neraksturīgi pieņēma arī Klimta laika citkārt noraidošā mākslas vide. Īpaši šajā izstādē izceļama arī ekspozīcijas daļa Teātra māksla, kurā aplūkojami Ričarda Tešnera monumentālās stikla mozaīkas un marionetes, scenogrāfa Alfrēda Rollera darbi un divmetrīgas kostīmu skices, kuras Emīls Orliks veidoja Maksa Reinharda Šekspīra Ziemas pasakas iestudējumam. Izstāde būs skatāma līdz 2009.gada 18.janvārim. No Ņujorkas Jaunās galerijas uz izstādes laiku atprasīts arī Skūpsts. Šis fakts rosināja uzrunāt mākslas pasaules cilvēkus, lūdzot palīdzēt atdot gleznai degradēto jēgu. Vai viņiem vispār izdodas nonākt tiešā kontaktā ar gleznas māksliniecisko vēstījumu? Vai pieskaita Skūpstu pasaules mākslas vēstures lielākajiem šedevriem? Tuvina izsmalcinātam kičamEduards Kļaviņš, mākslas zinātnieks, Latvijas mākslas akadēmijā lasa Rietumeiropas mākslas kursu "Lekcijās, ko lasu LMA, šo darbu atsevišķi neapskatu un neizceļu, tas ir tikai piemērs Klimta mākslas vispārējam raksturojumam, kas, savukārt, veidots vēl vispārējākā Vīnes Secesiona, laikmetiskā simbolisma un jūgendstila kontekstā. Šis darbs, tāpat kā vairāki citi Klimta opusi, spilgti un uzskatāmi rāda simbolistu un jūgendstila mākslinieku t.s. "bioloģisko romantismu" — interesi par cilvēka emocijām, kas izriet no bioloģiskā pamata. Tai pat laikā šie Klimta darbi uzrāda tam laikam augstu tēlojuma abstrahēšanas pakāpi, kas izpaužas specifiskajā stilizējošā ornamentālismā. Lekcijās man vispirms iespējami objektīvi kā vēsturniekam jāinformē studenti par tā laika mākslu, atbildot uz jautājumu, kāda tā ir bijusi, nevis cik laba, vai slikta (no mana viedokļa). Attiecībā uz Klimtu var piemērot modernisma vērtību mērauklu. Viņš nenoliedzami bija novators — gan saturiski, gan formāli, salīdzinot ar iepriekšējā posma Vīnes akadēmiski salonisko mākslu. Bet vispārējā Eiropas mākslas attīstības kontekstā viņa novatorisms ir stipri ierobežotāks salīdzinot ar patieso novatoru Sezāna, van Goga sniegumu, nemaz nerunājot par Matisu vai Pikaso, kuri iznāca Rietumu mākslas priekšplānā tieši Skūpsta radīšanas laikā (1907—1908). Tā es citkārt norādu lekcijās, ja šo jautājumu vispār cilāju. No mana pašreizējā un subjektīvā viedokļa –— Klimtam bieži bija spēja atveidot pārliecinoši un niansēti tieši sieviešu tēlos psiholoģisku juteklisku erotismu, bet tai pat laikā viņa ornamentālais krāšņums, stilizācija, zelta pielietojums, simbolisma laikmeta stereotipiskie mājieni tuvina viņu, tai skaitā Skūpstu, izsmalcinātam kičam. Es noteikti neuzskatu šo darbu par piederīgu pasaules glezniecības lielāko šedevru atlasei.Nav nekā nejauša Mākslinieks Arturs Bērziņš, šobrīd studē LMA maģistrantūrā "Klimta glezna ir ļoti dekoratīva un grezna, bet arī saturiski piepildīta, kas ir šī darba pluss. Stilistiskais eklektisms — ļoti drosmīgs (zelta fons no viena gadsimta, miesas gleznojums no otra, zemes mala" — no trešā, telpiskums apvienojumā ar plakni...). Neskatoties uz šo pārpilnību un greznību, darbs ir ļoti pārdomāts: tēli raksturīgi (roku zīmējums tik izteiksmīgs, ka varētu pārējo izdzēst un tā vai tā bildes saturs nolasītos. Sievietes ietērps piepildīts ar apļiem, savukārt, vīrieša daļa ar taisnstūra figūrām. Šī simbolisko zīmju spēle turpinās zelta fonā, nav arī nejauši, ka zemei ir mala (gals). Tehniski ļoti grūts darbs (figūras dabīgā lielumā, miksēta tehnika), bet par to es neko nevaru teikt, jo oriģinālu neesmu redzējis. Starp citu, LMA skatēs gandrīz katru reizi ir kāds "klimtisms". Vēl ir tāds smalkums, ka no sievietes puses apļiem rotātais ietvars pa augšu ietver arī vīrieti, un tad vēl līniju ritmi…Vārdu sakot — nekā nejauša." Straume Monas Lizas virzienā Māra Lāce, Latvijas Mākslas muzeja direktore Gustava Klimta glezniecība kā ļoti spilgta XX gadsimta sākuma pārjūtīgās un jutekliskās pasaules paudēja mani nenoliedzami ir fascinējusi jau kopš studiju gadiem. Arī tā formas dekorativitāte, kas tik raksturīga šī mākslinieka darbiem. Kad pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū pirmo reizi nokļuvu Vīnē, tad uz Belvederas muzeju tieši Klimta darbu dēļ devos kā uz svētceļojuma vietu. Ir jāsaprot, ka manas paaudzes padomju skolās skolotajiem mākslas zinātniekiem sastapties ar šāda līmeņa oriģināldarbiem, kas jau tad tika uzskatīti par sava veida kulta priekšmetiem, bija īpašs pārdzīvojums. Pēdējo reizi ar šo gleznu satikos pagājušā gada nogalē Ņujorkā Jaunajā galerijā (muzejs, kas veltīts Austrijas mākslai), kur slavenā glezna Skūpsts jau bija atradusi mājvietu pēc Vīnes Belvederas muzeja. Man kā "muzejniekam līdz kaulu smadzenēm" sāpīgs bija pats šis fakts par tik nozīmīga darba izņemšanu no muzeja kolekcijas, kur tas bija tik ilgi atradies. Pat, ja tas atbilst visām likumiskajām normām. Pasaules mākslas vēsture, sākot jau no attīstības pirmsākumiem, ir pilna ar patiesiem šedevriem, kas pieskaitāmi pie simboliem, laikmeta zīmēm un veido sava veida "kanonu". Nenoliedzami šis darbs ir viens no tiem, bet es to pirmajā desmitniekā neierindotu. Man šķiet, ka tas bija ļoti būtisks sava laika Vīnes kultūrai, kļūstot par sava veida tās zīmi. Tā ir mūsu laikmeta iezīme, ka noteikti mākslas darbi, kuru radīšanu noteikusi pavisam cita situācija un mērķi, šodien kļūst par sava veida popkultūras zīmēm. Uz to strādā veselas marketinga industrijas. Arī muzeji nenoliedzami iesaistās šai procesā, jo ir taču nepieciešami vismaz daži mākslas darbi, ar ko muzejam identificēties plašākas sabiedrības acīs. Mūsdienu saraustītajā un steidzīgajā dzīvē cilvēkiem maz vietas paliek nesteidzīgai izpētei un izziņai, uztvere ir kļuvusi fragmentāra. Tādēļ tiek iezīmēti šie it kā pieturas punkti. Paskatieties, kas notiek Luvrā, lielākā tūristu masa plūst nepārtrauktā straumē Monas Lizas virzienā, Lielajā galerijā vienaldzīgi paejot garām tik pat lieliem šedevriem. Tikai daži apstājas. Dažādās izpausmēs tiražēts mākslas darbs noteikti aizved skatītāju pie oriģināla un gala rezultātā viņš ir laimīgs, jo ir ieraudzījis to, uz ko viņam neatlaidīgi visādos veidos ir norādījuši. Ieguvējas noteikti ir abas puses. Latvijā šis tirgus segments ir brīvs, to nosaka ļoti ierobežotais un mazais tirgus, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī pie mums šai virzienā attīstība būs.