Attieksme pret Velbeku, franču literatūras _enfant terrible_, un Bernāru Anrī Levī, allaž eleganto kreiso filozofu, lieliski raksturo Francijas mīlas-naida attiecības ar saviem intelektuāļiem, norāda avīze _The Guardian_.
Grāmata, kas saucas “Public Enemies” jeb “Sabiedrības ienaidnieki”, tiek raksturota kā gada sensācija un jau pirms tās publicēšanas izsaukusi pretrunīgu reakciju. Daži no kritiķiem jau tagad runā par satriecošu ārišķību un egoismu, kas parādās šajā grāmatā, kā arī vienreizēju ieskatu franču intelektuālo slavenību prātos.
Velbeks, Francijas pretrunīgākais mūsdienu franču rakstnieks, tika slavēts kā nihilisma galvenais rupors, kad pirms desmit gadiem tika publicēta viņa vēlāk arī latviski tulkotais romāns “Elementārdaļiņas”. Tagad Velbeks žēlojas, ka viņa attiecības ar franču medijiem raksturojamas kā “totāls naids” un ka pret viņu tiek īstenots “iznīcināšanas karš”. Viņš apgalvo, ka kritiķi grib viņu novest līdz pašnāvībai vai piespiest viņu pamest rakstniecību. Velbeks dzīvo Īrijā, lai izvairītos no nodokļiem, un bažījās, ka nekad vairs nevarēs piedalīties publiskos lasījumos Francijā. Viņš nespēj atbrīvoties no paraduma sērfot Google, meklējot atsauces par sevi, un atzīst, ka viņam ir vajāšanas mānija, taču piebilst: “Ja šobrīd kādam Francijā ir tiesības būt paranoīdam, tad tas esmu es.”
“Sabiedrības ienaidniekos” Velbeks arī pirmo reizi runā par saviem vecākiem, tajā skaitā savu māti, kas viņu atdeva audzināt vecvecākiem, kad viņš bija vēl zīdainis. Velbeks saka, ka viņš ir redzējis savu māti tikai aptuveni 15 reizes un ka viņa iemieso radikālāku “samaitātību” nekā “ļaunākās mātes modernajā literatūrā.” Nesen māte, atbildot uz dēla apsūdzībām, viņu lamāja radio un nosauca par “stulbo mazo draņķi”.
Savukārt Levī, kas pazīstams Francijā kā BHL, tiek regulāri izsmiets par saviem baltajiem krekliem, gaisīgajiem matiem, daudzajām mājām, valdzinošo sievu un iesaistīšanos ģeopolitisku jautājumu risināšanā. Uzbrukumus sev viņš salīdzina ar uzbrukumiem Žanam Polam Sartram.
Korespondencē arī atklājas abu seksuālās dzīves detaļas. Velbekam patīkot sekss no rīta, kad viņš ir pusaizmidzis, savukārt Levī dod priekšroku mīlēties pilnā apgaismojumā.
Grāmatā arī ir paškritiski fragmenti. Piemēram, Velbeks raksta Levī, ka “mūs šķir viss, izņemot vienu būtisku lietu – mēs abi esam galēji nicināmi indivīdi.”