Skarbi. Īstajā laikā

" Līdzās iestudējumam Pieskarties baltajam lācim, manā skatījumā Indrāns ir scenārista, dramaturga un režisora Laura Gundara labākais darbs — gudrs un īstajā brīdī. Šajā iestudējumā L.Gundars apliecina talantu — svaigi izlasīt tekstu, žonglējot ar psiholoģiskā reālisma, sociāla farsa, melodrāmas, absurda drāmas un traģikomiskas bufonādes tradīcijām, un šoreiz spējot arī beigās visas šīs "bumbiņas" eleganti uzķert. Bez Indrāntēva Nav mazsvarīgi arī tas, ka L.Gundaru ar jaukto radošo grupu nesavažo tradīciju nasta — Teātris TT ar spēles telpu Grīvas mēbelēs ir rīcības un interpretācijas brīvs — ne jau pie viņiem Indrāntēvu spēlējis Pēteris Lūcis vai Kārlis Sebris, Ņina Leimane vai Velta Līne, kas gadu desmitiem tieši pēc lomām Indrānos ir uzskatīti par latviešu tautas ētisko vērtību un kodola sargātājiem. 1988.gadā šāda intonācija arī bija vienīgā iespējamā. L.Gundara Indrāns 2008.gadā ir skarbs un latviešiem neglaimojošs iestudējums. Režisors principiāli ir izvēlējies nepiespēlēt pašu latviešu kultivētajam priekšstatam par sevi kā tautu, kas ir uz "tu" ar citiem nenoskārstu garīgumu. Šķiet, režisors vēlējies pateikt, ka nav īstais brīdis slavēt savu cildeno dabu, ja Latvijā grūti sameklēt veselīgu ģimeni trijās paaudzēs, kas spētu bez savstarpējas zāģēšanas paēst kopā vakariņas. Konflikts — ošu nociršana —, kas visbiežāk iestudējumos tiek pasniegts kā virstēma un simbols, šeit izskan tikai kā viens no secīgiem, no darbības izrietošiem notikumiem. Nesaudzīgo skatījumu īpaši pastiprina mazdēlu paaudzes traktējums — amatiera Antona Zamišļajeva Edžiņš, siekalas šķiezdams un palaikam izkliegdams kaut ko krieviski, plosās ar zāģi un baida jau gluži aklo vecomammu. Šajā versijā Indrānmāte akla jau paliek 1.cēliena beigās, kad mēģina nesazāģēt sev kājas uz mazdēliņa iedarbinātā zāģa. L.Gundars izrādē pakļauj kritikai latviešu nacionālo īpašību — "būt nelokāmam", "ar stingru mugurkaulu" u.tml., caur šiem četriem cilvēkiem — vecajiem un jaunajiem Indrāniem — rādot saskarsmes kroplību un postu, pie kā tas noved. Parasti Indrānu iestudējumus vērtē un atceras, balstoties uz to, kā tiek traktētas jauno un veco Indrānu attiecības — kuru taisnības pusē nostājas režisors? 70.gadu sākumā Juris Strenga pirmo reiz deva balss tiesības arī jaunajiem Indrāniem. Lieki teikt, ka L.Gundars nenostājas nevienu pusē — visiem varoņiem ir dota līdzīga dzīves telpa — būt pretrunīgiem, vājiem, reizē nosodāmiem un līdzi jūtamiem. Gan Esmeraldas Ermales un Jāņa Jarāna vecajiem Indrāniem (apzināti nav nemaz tik veci), gan Natālijas Grebņevas un Mārča Lāča jaunajiem Indrāniem. Tas viss konceptuāli paskaidro nosaukuma maiņu — Indrāns. Lai nu Jānis Jarāns intervijās smejas vesels, ka tas ir mārketinga triks — sak, kombinācija komiķis Jarāns — Indrāns jauniešiem šķitīs pievilcīgāks nekā obligātā literatūra Indrāni. Aktieris ir pelnījis atpūsties un paamizēties, jo viņa aktierdarbs Indrāna lomā, manuprāt, ir ierakstāms labāko sezonas aktierdarbu sarakstā, lai arī sezona vēl tikai kā sākusies. Scenogrāfs Andis Strods sacerējis variāciju par latviešu guļbūvi. Konstrukcija ir atjautīga un daudzfunkcionāla, kaut ar slēpēm aizsistais logs nojauc pēdas un neļauj atbildēt uz jautājumu — vai vecie Indrāni vēl spēj saimniekot jeb jauno nākšana palīgā ir pat nepieciešama. Pilnīgi piekrītu, ka galvenais ir aktieris, bet zilā plēvju "zemnīca", kuru aktieri tik bieži izmanto, labāk varēja nebūt nemaz. Estētiski tā nodara pāri tik labai izrādei. Tronis ar nozāģētām kājām Indrānu četrinieks grūstās un dīdās garā desā kā kādā senlatviešu dejā. Abi vīrieši stumda pa vidu savas sievas. Režisora traktējumā šīs dzimtas vīrieši, šķiet, paaudzēs nav sarunājušies aci pret aci. Vienmēr sieva rausta jakas malu un pilina ausī, kas jādara. Vīrieši ir tik gļēvi, lai arī simpātiski, ka nav spējīgi ne slēgt darījumu, ne izkauties. Tas viss prasa vairāk drosmes, un ērtāk ir aizmālēt sev acis ar stingrā mugurkaula un pašlepnuma principiem. Viena sieviete N.Grebņevas pārliecinošā atveidā ir tik emancipēta un viszinīga, ka bail. Otra — tik pazemīga un samiernieciska, ka arī bail. L.Gundars sēj aizdomas, ka nav teikts, no kuras ceļas lielāks ļaunums. E.Ermale precīzi (kaut varētu vēlēties vairāk nianses) spēlē kā apšu lapu drebošo Indrānmāti, kurai galvenais bauslis — lai tik miers, lai nesmukums neiziet ārpus pagalma. Tieši tādēļ viņa atsakās braukt ar Kaukēnu pie daktera, kurš nepretenciozā Jāņa Kirmuškas sniegumā klusi mīl viņu jau sen. Var nojaust, ka šajās mājās nekad neviens strīds nav izstrīdēts līdz galam, tikai klusēšana un novēršanās citam no cita aug augumā. Režisors izmanto lakonisku un precīzu tēlainību — jaunais Indrāns, lai aizbēgtu no sievas kūdīšanas, uzliek uz ausīm milzīgus sarkanus trokšņa slāpētājus. Askētiski tēlaini izmantota arī gaismu un skaņa partitūra: pilieni, mēnessgaisma, tumsa u.c. Pie iebildumiem — nepārliecina, kāpēc Viktora Janceviča (Daugavpils teātris) Noliņam brīžam būtu jārunā krieviski. Latviešu valodā citkārt talantīgais aktieris jūtas neērti un ķeras pie uzspēles. Šķiet, ka tā ir paša aktiera atbildība, jo no režisora un Annas Putniņas jestrās mīlošās Gustes viņa Noliņam tiek piedāvāta pietiekama dzīves telpa un iespēja kādā brīdī arī atmest ķēmīgās intonācijas. Košas nemainīgas ārējās formas "drošībā" paslēpusies arī ilgi teātrī neredzētā Aivas Birbeles Līziņa. Šajā izrādē Indrānam ir "tronis" — ar bārkšainu audumu pārsegts krēsls, kam nozāģētas īsas, īsas kājas. Un jaunais Indrāns teatrāli nemitīgi noslauka kājas, paceļoties līdz šim tronim. Šķiet, nav nejauši, ka Latvijā praktiski vienlaicīgi tapušas Indrānu versijas par to, pie kā noved vēlēšanās otru turēt īsā pavadā, nespēja pārvarēt savu uzpūsto pašlepnumu un cik grūti pašiem tuvākajiem ir sakārtot savas attiecības.