Tehnodimensija

Protams, mūsdienās ar vārdu "kibertelpa" parasti apzīmē internetu, un patiešām telpiskas metaforas šajā gadījumā šķiet ļoti piemērotas, lai gan patiesībā diez vai adekvātas — mēs "klejojam" pa internetu, nonākam no vienas "vietnes" pie citas, telpiskuma izjūta rodas pat tad, kad uzklikšķinām uz hiperteksta saiti un it kā nonākam "dziļāk" tekstā vai vismaz pie "nākamās" lapas, kas ir "aiz" šīs. Un, protams, mēs varam saattiecināt ģeogrāfisko telpu un distances ar elektroniskajām — par saistību liecina andreses: .fr, .uk, .de., .lv. Tomēr interneta telpa ir ierobežota tādā ziņā, ka ir noteikti punkti mūsu telpā, kur kibertelpai var pieslēgties. Tāpat kā brīnumpasakās jāatrod slepenās durvis uz mirušo pasauli vai truša ala Kerola grāmatā par Alisi, pirms nokļūšanas kibertelpā ir jāatrod dators, kurš pats, protams, ir stipri otršķirīgs un kalpo tikai kā atslēgas īstajām durvīm — monitora ekrānam. Šajā ziņā daudz pārāki ir mobilie telefoni. Runa ir ne tikai par to, ka tie ir līdzi nēsājami un mēs praktiski jebkurā telpas punktā varam pieslēgties citam telpas punktam (pēc Tjaņaņmiņa laukuma notikumiem 1989.gadā tehnoloģiju pētnieki norādīja, ka demonstrācijas apspiešanas faktu nebija iespējams noslēpt satelīttelevīzijas tehnoloģiju attīstības dēļ, par Mjanmas valdības karaspēka izrēķināšanos ar budistu mūkiem 2007.gada rudenī pasaule varēja pārliecināties, skatoties ar telefoniem uzņemtos un pārsūtītos videofailus). Tāpat ir skaidrs, ka internets un mobilie sakari ar laiku nebūs nodalāmi, un jau tagad "nomādiskā biznesa" simbola BlackBerry lietotāji runā par to, ka patstāvīga ofisa vieta ar standarta aprīkojumu — krēslu, galdu, datoru, personīgo dzēšamgumiju un ģimenes fotogrāfijām — nav vajadzīga (Economist, 12.04.2008.). Mani vairāk fascinē tas, kā cilvēki spējīgi atslēgties no vides, kurā viņi atrodas, un pieslēgties citai dimensijai, kas ir pieejama tikai viņiem. Vismaz tiešā veidā — tikai viņiem. Žanam Kokto ir ludziņa Cilvēka balss (1959), kurā uz skatuves bija redzama istaba, un tajā — sieviete, kas runā pa telefonu. Skatītāji dzird tikai viņas balsi un pauzes, kurās, kā var saprast, viņa klausās atbildes vada otrā galā (šķiet, mīļotajā vīrietī, kas viņu pametis). Mobilais telefons šādas sarunas padarījis par ikdienišķu parādību. "Es pie tevis aizbraukšu...... Kāpēc?........ Kāpēc?........... Bet es aizbraukšu............ Kāpēc nevar?.............. Kāpēc nevar?................." (Šī saruna bija dzirdama visā vagonā, ilga apmēram 15 minūtes, pēc zināma laika līdzbraucēji sāka patiesi uzjautrināties, līdz kamēr viens neizturēja, pagriezās un runātājam uzkliedza: "Nevar, un viss!") Sociologi norāda, ka šāda iespēja visur sazināties ar sev tuviem cilvēkiem atsvešina mūs no pārējās sabiedrības, nav vairs nepieciešamības uzturēt "vājās saites" ar nepazīstamiem, nejauši sastaptiem sabiedrības locekļiem. Tomēr es par to nebēdāju. Iespēja pieslēgties kibertelpai ir tā vērta. Un, ja citu sarunas ar neredzamajiem sarunas biedriem sāk traucēt, es izvelku mobilo un paklausos BBC radio. Vienkārši tāpat — bez vēlmes kaut ko uzzināt, dzirdēt, domāt. Tā ir mana infomeditācija.