Trāpījums Saules pinumā

Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla atklāšanā. Baha akadēmijas Štutgartē vadītāja, diriģenta Helmūta Rillinga 2000.gadā pasūtītais un J.S.Baha nāves 250gadē pirmatskaņotais opuss, ko pati komponiste uzskata par savas līdzšinējās daiļrades centrālo darbu, Rīgā izskanēja Garīgās mūzikas festivālu saimnieka, Valsts akadēmiskā kora Latvija, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, lietuviešu soprāna Ramintas Vaicekauskaites, tenora Aļģirda Januta, baritona Vītauta Jozapaiša un poļu basa Aleksandra Teligas priekšnesumā, ar igauņu diriģentu, (slavenā senās mūzikas ansambļa Hortus Musicus dibinātāju un līderi) Andresu Mustonenu pie diriģenta pults. Starp citu, komponiste pati pēc koncerta izteikusies, ka tikko Rīgā piedzīvojusi vislabāko Sv.Jāņa pasijas atskaņojumu. Un viņa nav cilvēks, kurš runās tukšus glaimus. Tas, ko kopā piedzīvojām, nav kategorizējams un izstāstāms nedz muzikoloģiskās analīzes jēdzienos, nedz patērētāju sabiedrības laikmeta publikas - baudītājas valodā. Un vai vajag? Satriecošo, monumentālo drāmu, kurai patiesībā ar šo vārdu pat ir par šauru, iedarbības fatālā, vērienīgā, ievainojošā spēka un ciešanu traģēdijas ārkārtīgi tiešās, apdedzinošās atklāsmes dēļ gan solistu un koristu balsīs, gan orķestra un Piretas Aidulo spēlēto ērģeļu skaņās, varbūt var salīdzināt ar redzēto un izjusto Mela Gibsona filmā Kristus ciešanas. Vēl arī ar skotu mūsdienu komponista Džeimsa Makmilana kantātes Septiņi pēdējie vārdi pie krusta, ko arī, starp citu, pirmais Latvijā atskaņoja Valsts akadēmiskais koris Latvija sadarbībā LNSO. Vai ar gruzīna Gijas Kančeli sakrālo lielopusu neparasto iedarbības spēku. Tā arī nevienā brīdī nav pieticīga, apcerīga garīgās kalpošanas mūzika. Sekojot Baha pasiju tradīcijām mūzikā paust Jēzus Kristus ciešanu ceļu, kā arī iešifrēt skaņurakstos simbolisko krusta figūru, S.Gubaiduļina to visu ir daudzkāršojusi, apvienojot Sv.Jāņa evaņģēlija vēstījumu ar Apokalipses tekstu. Tā radies ārkārtējs skaņdarba satura blīvums, kurā Jēzus Kristus krusta ceļa ciešanu, cilvēku nežēlības un pūļa apmulsuma maldu stāsts ir cieši savīts ar biedējošu pasaules gala ainojumu visbaisākajās tembrālajās krāsās - no timpānu dārdoņas līdz nāves saltai, pārpasaulīgai ērģeļu un nepastarpināti skandētas klavierstīgas vai stīgu instrumentu flažoletu "tukšuma" skaņai. No šīs mūzikas vēstījuma un skaņas eiforijas plašajās Doma velvēs nav iespējams patverties! Līdz apjaušu, ka tā ir šķīstīšana! Šis satura blīvums - tostarp arī skanējuma tembrālais, kontrastu reljefa un dinamiskais apjoms, tā milzīgais pievilkšanas spēks varbūt tēlaini pielīdzināms mazo planētu, vai "melno caurumu" masai, kuras radītā gravitācija neizbēgami liktu mums rāpot pa zemi, bet sauja "smilšu" būtu par smagu, lai kāds spētu to pacelt. Un vēl, mūzika, kuru dziļi pareizticīgā komponiste tik ļoti laidusi caur pašas sirdi, bailēm un sāpēm par pasaules likteni liek klausītājiem aktīvi un sūri strādāt - ne tikai līdzpārdzīvot bijušo, esošo un nākotnē neizbēgamo, bet arī kaut ko būtisku saprast un pārvērtēt, meklējot ceļu sevī, pasaulē un pie Dieva. Starp citu, atskaņojuma gaitā pirmoreiz mūžā tik aktīvi un personiski iedziļinājos Svētajos rakstos, kuri bija nodrukāti programmiņā un kurus gan vēstījuma, gan pirmās personas formā dziedāja solisti un koris.