Viņpuses durvis aizvērtas. Dzintars Sodums (13.V 1922.—18.V 2008.)

Dzīvojot Ikšķilē, Sodums uzrakstīja pēdējo darbu Viņpuse, kas noslēdza septiņu sējumu kopoto rakstu izdevumu Latvijā. Daudziem latviski rakstošajiem Dzintars Sodums bijis mēraukla. Daudziem latviski lasošajiem Dzintars Sodums devis apjēgu par realitāti. Daudziem latviski dzīvojošajiem Dzintars Sodums devis iespēju paraudzīties uz sevi no malas. Pēdējais dzejolis, ko Dzintars Sodums publiski lasīja, pirms viņpuses durvis aizvērās, bija Griezes dziesma: Miglainas nakts Rasainā zālē Nosalis zirgs Ilgojas māju. Dvēseļu putekļos Gars nesamierināts. Krāsu ilgas, Bērna prāts. * Dzintars Sodums negrasījās braukt uz Latviju, vismaz ne fiziski. Ko viņš tur darīšot? Svešumā dzīvodams, viņš bija un palika Latvijā, kurai audzināts viņš bija, — un, pats galvenais, kā daudzi trimdinieki, Dzintars Sodums gribēja sev aiztaupīt vilšanos. Viņš bija tas pats, kas 1945.gadā, Latvija bija cita. Vai latviešu literatūrai veltīts mūžs nav gana labs pierādījums, ka Dzintara Soduma Latvija bija viņā pašā? Par pašu valsti un tās izpausmēm Dzintars Sodums reizumis vīpsnāja (jo Latvija nav nedz tās politikāņi, nedz vienas dienas saimnieki, un tā nav arī padomju sistēmas barokalizētā latviešu sabiedrības domāšana, Latvija vienmēr ir bijusi kas vairāk). Ja reizumis kā pietrūka, Latvijas radio klasikas programmu raidījumi Dzintaram Sodumam nesa vienu dzimtenes daļu, kuras Zviedrijā vai Savienotajās Valstīs neatrast. Jocīgi: absolūti nesentimentālais Dzintars Sodums pārāk mīlēja Latviju, viņš nespēja slēpt, ka nepriecājas par dzimtenes un tās priekšstāvju vājumu un maldiem, kaut tāpēc dažs labs viņā saskatīja tikai kašķa cēlāju un nemiera garu; nepatīkama, bet patiesība? Varēja droši cerēt — no Dzintara Soduma to dzirdēs noteikti, turklāt parasti viņam bija taisnība, vismaz galvenajā. Pasaulē joprojām ir daudz valodu, kurās XX gadsimta literatūras stūrakmens Džeimsa Džoisa Uliss nav tulkots. Dzintara Soduma pūliņu dēļ latviešu valoda pie tām nepieder; padomju laikos Latvijas latvieši, kam bija intelektuālas slieksmes, milzīgo ķieģeli slepus lasīja kopētu, reizumis vismaz divtik smagu kā oriģinālā publikācija. Kurā sirds stūrī Dzintaram Sodumam palika romantisma tradīcija latviešu literatūrā, bezmaz vienīgā, ko vēl nesen atzina latviešu sabiedrības lielākā daļa visās mūsu diasporās, visos kontinentos? Gan tulkojumos, gan dzejā Dzintars Sodums pārstāvēja krietni jaunāku tradīciju, par ko savlaik rakstīja Juris Silenieks, un par ko es labāk neprotu pateikt: "Mūsu vecās gvardes pilsētnieciskā un pārspīlēti smalkā, laucinieciskā un naivā, patriotiskā un kosmopolītiskā daiļproza joprojām sakņojas kopš senseniem laikiem godātās literārās tradīcijās un pozās, kas būtībā pamatojas īpatnā literārā Eiklīda ģeometrijā, siloģismu paradigmās "labs" un "slikts", no zemes atrautā izpratnē par rakstnieka funkcijām, valodas neaizskaramībā. Visumā viņu darbus daudz lasa un augstu vērtē, t.i., nolemj panākumiem viduvējību vidū, un nolemj viduvējiem panākumiem. Lai kā viņu proza spētu izklaidēt un aizraut ar elegantu spodrinājumu, kodīgām asprātībām vai pārgudrībām, nevar izvairīties no iespaida, ka pār viņu ražojumiem klājas monotona garlaicība, déj? vu, nāvīga sterilitāte. Pirmās zīmes, ka literāro paaudžu starpā ir plaisa, parādījās piecdesmito gadu beigās publicētos Modra Zeberiņa, Dzintara Soduma un Gunta Zariņa darbos." Dzintars Sodums ne mirkli savā mūžā nav bijis viduvējība, gar viduvējībām viņam nebija daļas. Dzintars Sodums augstāk vērtēja latviešu sievietes nekā vīriešus (viņiem pārāk garšojot stipri dzērieni), un tieši Nora Ikstena, nevis kāds vīrietis, atveda Dzintaru Sodumu atpakaļ Latvijā; arī šajā vērtējumā viņam izrādījās taisnība. Fiziski atgriezies Latvijā, Dzintars Sodums nevīlās, turklāt, kamēr viņa laiks vēl nebija apkārt, apgāds Atēna paguva izdot Dz.Soduma rakstus, arī jaunāko, Amerikas dzīves romānu Viņpusē. Autors pats to bija raksturojis kā savu pēdējo darbu, kam grib sakopot spēkus. Izdevās. Dzintars Sodums pirms desmit gadiem negrasījās braukt uz Latviju, bet, pirms pāris gadiem atgriezies, nu viņš ir Latvijā uz visiem laikiem. Atvadīšanās no Dzintara Soduma piektdien, 23.maijā, plkst.13 Ikšķiles Veco kapu kapličā